Šodien aprit 80 gadi, kopš “12. janvārī boļševiku armija sāk triekties uz Berlīni, raidot uzbrukumā milzīgas tanku un kājnieku masas, cieš arī Kurzemes fronte, jo no šejienes atvelk 7 labākās vācu divīzijas, to vidū arī abas tanku divīzijas. Tas ir smags trieciens Kurzemes aizstāvjiem.”
Šeit citētos vārdus uzrakstījis Kurzemes kaujās vācu pusē karojušais Arnolds Šķiņķis (1918-1979) grāmatā “Kurzemes cietoksnis". Tajā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim notikušās kaujas par Kurzemi aprakstītas no pirmo desmit pagājušo gadu distances. Viņš no Latvijas uz Vāciju aizvests 1945. gada pavasarī smaga ievainojuma dēļ. 50. gadu sākumā pārcēlies uz Kanādu, kur savienojis maizes darbu niķeļa raktuvēs ar publicistiku, gleznošanu un sabiedrisko rosību. Kurzemes kauju aprakstu uz sava rēķina izdevis 1954. gadā. Grāmata pārizdota Rīgā 1998. gadā.
Tieši tāds pats nosaukums un pirmā izdevuma datējums kā A. Šķiņķa grāmatai ir arī vācu okupācijas režīma ietvaros pastāvējušās latviešu pašpārvaldes funkcionāra Osvalda Freivalda (1905-1975) grāmatai. Rīgas izdevums tai 2007. gadā. Sintezēt Kurzemes kauju un Latvijas valsts atjaunošanas līdzdalībnieku pieredzi ir paguvuši Visvaldis Lācis (1924-2020) grāmatā “Kurzeme (1944-1945): latviešu gara un patvēruma cietoksnis” un Rolands Kovtuņenko (1924-2011) Kurzemei veltītajā sadaļā grāmatā “Neatzītie karavīri” (2004).
Vācu versiju par šiem pašiem notikumiem sniedz neakadēmiskā vēsturnieka Franča Kurovska (Franz Kurowski, 1923-2011) grāmata, kas latviskota 2021. gadā ar nosaukumu “Nāves katls Kurzemē” no vācu “Todeskessel Kurland” (2000). Arī šis autors ir Otrā pasaules kara dalībnieks vācu armijā, bet ne aprakstīto notikumu aculiecinieks. Viņš karojis Āfrikā un Dienvideiropā, nevis Kurzemē vai vispār Latvijā.
Uzvarētāju stāsts par Kurzemes ieņemšanu ietverts plašajā 1966. gada izdevumā “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā”.
Šeit uzskaitīti tikai tie darbi, kas centrēti uz notikumiem frontē, nevis uz partizāniem, represijām, bēgļu laivām, ideoloģiskajām konstrukcijām vai atsevišķu cilvēku likteņiem, apdzīvoto vietu un administratīvo teritoriju vēsturi u.c.
Elegants un tagad Vikipēdijā tiražēts ir padomju uzbrukumu un vācu aizstāvēšanās dalījums sešās lielkaujās. Padomiskajā “Latviešu tautas cīņas...” terminoloģijā rakstīts par “uzbrukumiem”, no kuriem pirmajiem diviem doti kārtas numuri un datumi, nākamajiem - tikai datumi.
Līdz 1945. gada 9. maijā notikušajai vācu armijas grupējuma Kurzemē, kuras vārdu tas oficiāli ieguva 1945. gada janvārī, kad tika pārsaukts no grupējuma “Ziemeļi” par grupējumu “Kurzeme”, kapitulācijai notikušo lielkauju katalogs ir ieguvis šādu saturu:
Droši zināms, ka padomju puse nepilnu astoņu mēnešu laikā spēja pavirzīties uz priekšu dažādos frontes sektoros par diviem līdz 40 km. Neviens nav uzņēmies saskaitīt un viennozīmīgi nosaukt pušu zaudējumus. Zaudējumu kārtas lielums varētu būt 100 tūkstoši katrā pusē un tad plusi vai mīnusi atkarībā no skaitīšanas veida: kurā brīdī sākt zaudējumu skaitīšanu tieši uz Kurzemes katla rēķina un kurā brīdī to pabeigt ar ievainoto nāvēm aizmugurē, ar bojā gājušajiem jūrā, kas bija vienīgais ceļš starp Vāciju un tās karaspēku Kurzemē, ar nāvēm padomju gūstā gan tiem, kurus, kā Kurzemes grupējuma pēdējo komandieri, ģenerālpulkvedi Kārli Hilpertu (1888-1947), izvēlējās par grēkāžiem sodīšanai ar nāvi, gan daudz maz dabīgi nomirušajiem.
Nozīmīgs atskaites punkts ne vien Latvijas armijas, bet arī valsts un tautas vēsturē ir Gulbenes novada Litenes pagasts, kur no 1941. gada jūnija vidus līdz jūlija sākumam, kad padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija, padomju okupanti gan slepkavoja uz vietas, gan savāca nogalināšanai dziļākā Padomijas teritorijā bijušās Latvijas Republikas armijas virsniekus un karavīrus. Tādā veidā padomju okupanti centās nodrošināties, lai tai naidīgi, apbruņoti un organizēti ļaudis neatrastos tur, kur vajadzēja izvērsties Padomijas karam ar Vāciju. Notikumi Litenē atspēko Padomijas un tās mantinieces Krievijas propagandistu apgalvojumus, ka Vācija uzbrukusi Padomijai pēkšņi, negaidīti u.tml. Nē, Padomija lieliski zināja ka karš tūlīt būs, bet mazliet pārrēķinājās tikai par to, vai Vācija pagūs pirmā uzbrukt Padomijai, vai Padomija - Vācijai.
Litenē nogalināto skaitu var noapaļot ar simtu, no Litenes uz nogalināšanu aizvesto skaitu - ar pieciem simtiem. Ar atbruņošanai, pārbaudīšanai, izklīdināšanai (demobilizācijai) un nogalināšanai savāktajiem karavīriem padomju okupanti koncentrētā veidā darīja to pašu, kas tajā laikā notika visā Latvijā un būtu turpinājies vēl ilgāk un vērienīgāk, ja neuzrastos vācieši. Rezultātā latviešu vairākums vispār un bijušie Latvijas armijas karavīri jo īpaši apsveica vāciešu kā atbrīvotājus un pieteicās palīdzēt cīņā pret Padomiju. Pēc Padomijas loģikas tas nozīmēja, ka represijas bijušas pamatotas, jo redz, cik daudz “tautas”, t.i., padomju režīma ienaidnieku Latvijā bijis. Padomijā neviens nu nekādi nespēja, tāpat kā Krievijā šodien nespēj, iedomāties, ka pati Padomija vai Krievija šos ienaidniekus radījusi.
Nevar pārmest tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru spēka gadi iekrita Otrā pasaules kara laikā, ka viņi šos spēkus atdeva arī Vācijai kaut vai aiz bailēm, ka Padomija pēc Latvijas atgūšanas atsāks represijas no tā paša punkta, kurā 1941. gada jūnijā bija spiesta tās pārtraukt vāciešu dēļ. Principā tā tas arī notika, lai gan represijas nesasniedza tādu vērienu, kāds latviešu tautu iznīcinātu uzreiz. Bet to mēs tikai ar savu tagadējo prātu zinām, ko 1941.-1945. gadā neviens nespēja paredzēt. Un arī mēs nezinām, cik ilgs laiks vēl atlicis tautai kā tādu cilvēku pēctecībai, kādus pēc Otrā pasaules kara jau var dēvēt par tautas atliekām.
Notikumu gaita bija tāda, ka kara sākumā vācieši latviešu piedāvājumus karot viņu pusē noraidīja, kara vidū - pieņēma un kara beigās ar varu grāba latviešus savā karaspēkā. Tomēr pat spaidu kārtā mobilizētie pret padomju iebrucējiem patiešām karoja, nevis padevās kaut vai tāpēc, ka šausmīgu galu mēdz uzskatīt par labāku nekā šausmas bez gala.
Latviešu galvenā karaspēka vienība vācu armijā tika nosaukta par leģionu. To saformēja un aizsūtīja uz kaujām Krievija teritorijā, bet samērā drīz visa vācu armija tika atspiesta līdz Latvijai un 1944. gada otrajā pusē līdz Kurzemei. Lielais kritušo leģionāru skaits Kurzemes Ziemassvētku kaujās deva izejas punktu Tukuma novada Lestenes Brāļu kapu izvēršanai par visu Otrajā pasaules karā kritušo latviešu leģiona karavīru piemiņas un pārapbedījumu vietu. Ziemassvētku kauju 80. gadadienā 2024. gada 23. decembrī memoriālu apmeklēja valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un teica šādus vārdus: “Mēs atzīmējam 80 gadus kopš Kurzemes Ziemassvētku kaujām - vienām no asiņainākajām kaujām. Ņemot vērā to, mēs pieminām visus karavīrus, kas krituši dažādās armijās (pavisam drīz janvārī būs piemiņas pasākumi Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujām), mēs esam šeit, godinām tos, kuri krita, un netaisām politiku, bet vienkārši atceramies savas vēstures traģiskās lappuses.”
Lielais kritušo skaits apliecina, ka latvieši cīnījušies par vāciešiem pat tad, kad paši vācieši vairāk domājuši par to, kā aizšmaukt uz Vāciju un veiksmīgāk padoties. Tādi bijuši vācieši R. Kovtuņenko skatījumā, ka “vācu karavīrs, un to pierādīja notikumi visā Vidzemē, vairs nebija spējīgs sīksti aizstāvēties, kā to darīja kara sākumā. “Scheise mit dem Krieg!” [ķeza ar karu] bija viņa sauklis. Latvieši turējās tādēļ, ka atradās uz savas zemes un katra tās pēda bija mūsējā.” Par zemes piederību teiktajam var piekrist tikai tādā nozīmē, ka Latvijas zeme latviešiem piederēja tikai uz to īso mirkli, kamēr vācieši jau bija aizmukuši, bet padomju okupācijas režīms vēl nebija šo teritoriju pārņēmis.
R. Kovtuņenko vārdi konkrēti attiecas uz kaujām pie Siguldas, kad Kurzemei vēl bija sauszemes savienojums ar Austrumprūsiju un līdz Vidzemei atdzītajiem vāciešiem šķita, ka galvenais tikt pāri Daugavai, aiz kuras viņi kaut kā Vācijā nonāks. Drīz vien šī savienojuma vairs nebija, bet tieši tāpēc no Vidzemes uz Kurzemi pārdzītie vācieši atsāka cīnīties daudz dūšīgāk: “Mēs sastopamies ar drosmē nepārspētiem, kaujas pieredzē zinošākajiem vācu karavīriem, kas ar nāvei nolemto pārākuma atziņu nesatricināmi kā klints stāv pretī Sarkanās armijas ordām.” Šie slavinājumi ņemti no sevi vārdā nenosaukuša F. Kurovska grāmatas latviešu izdevuma izdevēja priekšvārda, kurā maza ironija piedeva piejaukta ļoti reālistiskam grāmatas raksturojumam: “Grāmatā mēs sastopamies...” un tālāk kā jau nupat rakstīts.
Tomēr jāatzīst, ka Kurzemes cietoksnis, katls vai ķesele, ja vācu “Kessel” latviskojam burtiski, nebūtu noturējies nepilnus astoņus mēnešus pret nemitīgiem padomju spēku uzbrukumiem, ja vācieši tikai F. Kurovska grāmatā būtu bijuši tādi, kādi viņi grāmatā aprakstīti, un ja pa īstam cīnījušies būtu tikai latvieši. Taisnība izdevējam, ka F. Kurovska “grāmata ļauj apjaust kauju mērogu. Ir redzamas iesaistītās divīzijas, korpusi un armijas, milzīgais Kurzemes cīņās iesaistītais cilvēku daudzums. Runājot par cīņām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās, Latvijā pārsvarā atrodami apraksti par 19. SS latviešu divīzijas cīņām, taču Kurovska darbs ļauj apjaust, ka 19. divīzija bija vien neliela daļa no Kurzemē ieslēgtā vācu karaspēka un ne vienmēr atradās karstākajos kaujas punktos.”
Ticēt F. Kurovskim iespējams par to, ka viņš savu stāstu “par vācu karavīru heroismu, biedriskumu, pašuzupurēšanos izmisuma pilnajās cīņās” (joprojām izdevēja pieteikums grāmatai) līdzsvaro ar paskaidrojumu, ka vismaz Kurzemē no visu bikstījušas “cerības, ka notiks evakuācija uz Austrumprūsiju”, kā rakstīts nu jau grāmatas pamattekstā. Tātad vācieši savus kauju brīnumus paveikuši galvenokārt tāpēc, lai nosargātu Liepājas un Ventspils ostas kā tehnisku iespēju aizbraukt, “bet viss izrādījās tikai baumas, kurām karavīri gribēja ticēt. Hitlers teica - Nē!”. Ar 15. un 17. februāra apspriedi datētie “Hitlera vārdi bija galīgais nāves spriedums armiju grupai. Hitlers armiju grupu norakstīja mēslainē. Visa cīņa, pūliņi un ciešanas bija bijušas veltīgas.”
“Latviešu tauta cīņā...” neko no Padomijas puses darītu nosaukt par veltīgu neatļaujas, bet tomēr atzīst, ka “lielākus rezultātus nedeva arī 2. Baltijas frontes karaspēka uzbrukums Saldus un Tukuma virzienā no 1944. g. 21. līdz 31. decembrim", ar kuru uzbrukumu numerācija vairs netika turpināta un kaujas attēlotas likmju pazemināšanas virzienā: “Uzskatot Baltijas fronti par mazsvarīgu, to gandrīz nemaz nepapildināja ar cilvēkiem, tankiem, uzkabi, šāviņiem un aviobumbām. Tāpēc arī mūsu karaspēks izvirzīja sev visai ierobežotus uzdevumus.” Vēl citviet teikts, ka “tika imitēta aktīvas karadarbības sākšanās”.