Francijas prezidents atkal ierunājies par Eiropas miera uzturētājiem Ukrainā, kamēr Vācija no tādas rīcības atkal atrunājas. Baltijas valstis šajā tēmā pagaidām neiesaistās, jo mūsu spēki ir par maziem, lai vieni paši ietu palīgā Ukrainai — tomēr diskusijas kļūst arvien biežākas un nervozākas.
Pirmoreiz par Eiropas kareivju nosūtīšanu uz Ukrainu miera garantēšanai Emanuels Makrons ierunājās pirms apmēram gada. Tas nebija nejauši. Veicot apjomīgu socioloģisko aptauju, tika atklāts — no franču jauniešiem vecumā līdz 30 gadiem aptuveni puse bija gatava kaut kādā formā iesaistīties palīdzēšanā Ukrainai, tajā skaitā miera nodrošināšanas un uzturēšanas aktivitātēs. Parastā franču tauta bija sašutusi par Krievijas rīcību kā vēl nekad un sāka arvien vairāk uzskatīt, ka ar kaujas tehnikas piegādi Ukrainai varētu būt par maz. Šomēnes Ukrainas prezidents paziņoja, ka ar savu Francijas kolēģi pārrunājis iespēju izvietot Ukrainā Rietumu karavīrus, lai garantētu jebkādu miera līgumu, kas izbeigtu gandrīz trīs gadus ilgušo karu ar Krieviju.
“Kā vienu no šīm garantijām mēs apspriedām Francijas iniciatīvu izvietot Ukrainā militāros kontingentus,” sacīja Volodimirs Zelenskis.
No Makrona teiktā ir skaidrs, ka Parīze apzinās — vienkāršs pamiers vai uguns pārtraukšana tikai dotu iespējas Krievijai salaizīt brūces, atjaunot spēkus, saražot kaujas tehniku un iesaukt kareivjus vai salīgt algotņus. “Ilgstoša atbalsta sniegšana Ukrainai ir ļoti svarīga, lai Kijiva būtu spēcīgās pozīcijās, iesaistoties jebkādās miera sarunās nākotnē. Ukrainai ir jāsaņem garantijas pret jebkādu kara atsākšanos tās teritorijā, kad karadarbība tiks izbeigta, un Eiropai ir jāuzņemas pilnvērtīga loma šajā procesā,” uzskata Francijas prezidents.
ASV prezidents Donalds Tramps paudis apņēmību piespiest Krieviju sēsties pie sarunu galda, taču no viņa izteikumiem nav skaidrs, vai viņš saprot, kā to izdarīt tādā veidā, lai no atpūtas nerastos labums Kremlim. Maskava sarunu sākšanai atkārtojusi savas trīs gadus vecās prasības, ko ukraiņi novērtējuši nevis kā “sarunu pozīciju”, bet kā kapitulācijas pieprasījumu.
Jēdziens “miera uzturētāji” ir pazīstams visiem, taču šoreiz militārais konflikts ir tik briesmīgs, ka grūti pat iedomāties, kā tieši šoreiz miera uzturēšana praksē varētu notikt. Loģika prasītu, lai Ukrainas un Krievijas robežas tuvumā tiktu izveidota demilitarizētā zona (tā kā starp Kipras abām daļām), kurā tad ieietu Rietumu miera uzturētāji un patrulētu pa vidu, neļaujot uzbrucējiem atsākt kustību. Taču Vācijas politiķi pat savu priekšvēlēšanu debašu laikā kategoriski atteikušies kaut tikai pieļaut tādu risinājumu.
Turklāt scenārijs, kurā Krievija labprātīgi piekristu atkāpties no okupētajām teritorijām, lai tajās ielaistu NATO kareivjus kā miera uzturētājus — tas izklausās vienkārši neticami, jo no krievu viedokļa izskatītos diametrāli pretējs faktiskais iznākums nekā tas, ko Putins uzbrukuma rītā pasludināja par savas “speciālās militārās operācijas” mērķi: Ukrainas demilitarizāciju un neiesaistīšanos NATO. Vēl viens arguments — Dienvidslāvijas karu laikā deviņdesmitajos ANO miera uzturētāji neko nevarēja padarīt, kad tradicionāli Maskavas balstītie serbu kaujinieki 1995. gadā lielos pūļos uzbruka Srebrenicas civiliedzīvotājiem un apzinātā genocīdā noslepkavoja 8000 bosniešu, bet Nīderlandes miera uzturētāju skaits pilsētas tuvumā bija tikai 370, kas bija par maz, lai novērstu civiliedzīvotāju masu slepkavības.
Absurds: mums jāgatavojas uzturēt mieru Donbasā, kur pretī stāvētu Ziemeļkorejas kareivji
Ukrainas apstākļos, lai pilnībā turētu buferzonu uz Krievijas robežas, nevis tikai aprobežotos ar novērošanas patruļām ierobežotā skaitā (kā to darīja EDSO Speciālā monitoringa misija Donbasa frontē no 2015. līdz 2022. gadam — un šī misija nebija veiksmīga, jo beigās tomēr nenovērsa ne šaudīšanos ikdienā, ne pēc tam pilnmēroga invāziju), kā mazākais nepieciešamais skaitlis ir tikuši minēti 200 tūkstoši Rietumu militārā personāla, un tas ir tikai robežas tuvumā vien. Vācu žurnāls “Der Spiegel” jau pirms pusgada ziņoja, ka NATO štābs Briselē plāno transporta “artērijas” no Hamburgas un Roterdamas cauri Vācijai un Polijai, lai vajadzības gadījumā, ja tāda rastos, būtu gatavībā pārsūtīt 800 tūkstošus lielu personālu uz Ukrainu.
Jau iepriekš rakstījām, ka cits risinājums būtu — Polijas, Baltijas, franču un britu karaspēks izvietojas Rietumukrainā un uz robežas ar Baltkrieviju, uzņemoties robežapsardzības un aizmugures loģistikas funkcijas, kas ļautu ukraiņiem izbrīvēt personālu pretuzbrukumiem Donbasā un Kurskas apgabalā. Savulaik Kremlis draudēja ar starptautisko tiesību interpretācijām, ka NATO militārpersonu parādīšanās Ukrainā nozīmētu attiecīgo rietumvalstu iesaistīšanos karā, bet tad Krievija pati padarīja šo savu argumentu par bezvērtīgu, iesaistot Ziemeļkorejas papildspēkus izmantošanai savā Kurskas apgabalā. Kremlis izmanto argumentu, ka pēc starpvalstu līguma Ziemeļkorejas armija var ierasties Krievijas teritorijā (un otrādi), ko tām kā suverēnām valstīm aizliegt nevar. Tāpēc Ukraina varētu izmantot identisku argumentu: tai ir tiesības noslēgt starpvalstu vienošanos ar jebkuru valsti par savstarpēju palīdzību.
Savukārt, ja ziemeļkorejiešu militārpersonas pārkāptu robežu ar Ukrainu un karotu pret ukraiņiem pašas Ukrainas teritorijā (nevis Kurskas apgabalā Krievijā), tad tas novestu līdz paradoksālajai situācijai, kurā Korejas Tautas Demokrātiskā Republika būtu uzbrukusi Ukrainai, kas atrodas planētas otrā pusē. Taču patiesībā tāds karastāvoklis jau reiz ir bijis. 1982. gadā Argentīnas militārā hunta, lai novērstu vēlētāju uzmanību no ekonomiskā kraha, mēģināja anektēt Folklendu salas starp Dienvidameriku un Antarktīdu, kuru nedaudzie iedzīvotāji runā angliski un uzskata sevi par britiem. Dažu mēnešu laikā Apvienotā Karaliste sistemātiski sakāva Argentīnu un padzina no salām, radot situāciju, kurā karastāvoklī atradās valsts Dienvidamerikas pašā dienvidgalā, karojot pret valsti Ziemeļeiropā.
Aizvadītie trīs gadi ir parādījuši, ka publiski deklarētās “sarkanās līnijas” tiek plaši apspriestas, lai pēc tam vienā mierā izgaistu. Vislielāko un vistreknāko līniju vispirms pārkāpa Kremlis, iebrukdams Ukrainā, tāpēc tagad Putins var vainot vienīgi pats sevi, ka viņa paša vilktās “sarkanās līnijas” izrādījušās visai iluzoras. Atceramies: ja pilnmēroga iebrukuma pirmajos mēnešos par utopiju tika uzskatīta HIMARS došana Ukrainai, tad jau drīzumā tas kļuva par normu. Vēlāk sekoja ATACMS, IRIS-T, “Patriot” kompleksi, F-16 lidmašīnas utt. Partneri bija kategoriski nepieļaujoši attiecībā uz Rietumu dotās tehnikas izmantošanu pretuzbrukumam Krievijas teritorijā — līdz brīdim, kad tas pirms pusgada kļuva par normu.
Vēl viena tāda pati “sarkanā līnija” ir NATO valstu karavīru iesūtīšana Ukrainas teritorijā — neatkarīgi no tā, kādas funkcijas tie veiktu. Ja tas būtu atkarīgs no pašiem ukraiņiem, tad jau sen uzaicinājums būtu īstenots, bet lēmums jāpieņem neizlēmīgajām Rietumeiropas valstīm. Tomēr, ņemot vērā, kā konflikta gaita izmainījusies triju gadu laikā, ir drīzāk ticami, ka vienā brīdī tā būs Polijas un Baltijas valstu armija, kas sargās Ukrainas — Baltkrievijas robežu no krievu sānu manevriem caur Baltkrievijas teritoriju.
Ukrainas prezidents Pasaules ekonomikas forumā Davosā šonedēļ izteicis cerību, ka ASV mainīs nostāju un iesaistīsies šādā uzdevumā, jo “mūsu Eiropas sabiedrotajiem nav pietiekami daudz karavīru, lai reāli atturētu Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu. [..] Jācenšas pārliecināt Ķīnu izmantot savu ietekmi uz Krieviju, lai palīdzētu izbeigt karu!” Tā gan ir diplomātiski pareiza izteiksme, kuru jebkurā gadījumā der atkārtot — tomēr notikumu attīstība iepriekšējos trīs gados parāda: nākotnē ticamāka ir vismaz kādu NATO vienību nosūtīšana uz Ukrainu nekā Krievijas labprātīga piekāpšanās sarunu ceļā.
