2019. gada 7. novembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam”. Šā sprieduma nosacījumu izpildes pēdējais termiņš bija šā gada 1. maijs.
Šā gada 15. jūnijā Saeima trešajā (galīgajā) lasījumā pieņēma grozījumus Latvijas Sodu izpildes kodeksā. Tagad šie grozījumi ir stājušies spēkā, jo 28. jūnijā tos ir izsludinājis Valsts prezidents Egils Levits un tie publicēti izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
Grozījumi, citastarp, paredz papildināt Pārejas noteikumus ar 38. punktu šādā redakcijā: “Ņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra spriedumā lietā Nr. 2018-25-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam” noteikto:
1) lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem slēgtajā cietumā esošajiem notiesātajiem esošajā slēgto cietumu infrastruktūrā, līdz 2025. gada 1. jūlijam spriedumā minētā tiesību apjoma palielinājuma izpilde šiem notiesātajiem tiek nodrošināta rindas kārtībā;
2) līdz 2022. gada 1. janvārim notiesātais, kas sodu izcieš slēgtā cietuma vidējā pakāpē, nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas, tai skaitā ar elektroniskās uzraudzības noteikšanu, var lūgt, ja viņš atbilst šā kodeksa 50.3 panta ceturtajā daļā minētajiem nosacījumiem, faktiski ir izcietis Krimināllikumā noteikto soda daļu un atbilst citiem Krimināllikumā un šajā kodeksā noteiktajiem kritērijiem. 2022. gada 1. janvārī tiek likvidēta slēgtā cietuma vidējā soda izciešanas režīma pakāpe, lai novērstu atšķirības soda izpildē starp notiesātajiem vīriešiem un sievietēm attiecībā uz soda daļu, kas jāizcieš, lai notiesātais nonāktu soda izciešanas režīma pakāpē, no kuras ir iespējama nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana;
3) no 2022. gada 1. janvāra slēgtā cietuma augstākajā pakāpē esošajiem notiesātajiem tiek nodrošināta telefonsarunu izmantošana bez skaita ierobežojuma.”
Kas tie par datumiem - 2022. gada 1. janvāris, 2025. gada 1. jūlijs? Kā tad tā? Satversmes tiesas spriedumā bij skaidri rakstīts 2021. gada 1. maijs. Taču Tieslietu ministrija Jāņa Bordāna (JKP) vadībā neko nedarīja, lai spriedumu izpildītu. Pēc tam Saeima ir nākusi talkā Bordānam un akceptējusi tādus grozījumus, lai Satversmes tiesas spriedums varētu netikt pildīts vēl vairākus gadus.
Te varētu paraustīt plecus un nopūsties, sak, tiem runasvīriem ir spēks un vara, kā viņi lemj, tā ir. Taču vai tad nebija tā, ka nupat pavisam nesen Valsts prezidents Egils Levits uzstājās visās televīzijās kā Satversmes sargs? Viņš izsauca Saeimas frakciju pārstāvjus uz tepiķa un piedraudēja atlaist Saeimu (ko viņš nemaz nevar izdarīt, jo viņš var tikai ierosināt atlaist Saeimu). Saeimas deputātu vairākums bija pieņēmis tādas likuma normas, kuras bija pretrunā ar Satversmes tiesas spriedumu par Varakļānu un Murmastienes pagastu. Tamdēļ valstī bija izcēlusies “konstitucionālā krīze”. Saeimas politiķi sašļuka, nolaida ausis un piekāpās, beigu galā nobalsojot par tādām normām, kas paredz Satversmes tiesas sprieduma izpildi. Tādēļ izjuka un uz vēlāku laiku tika pārceltas pašvaldību vēlēšanas Rēzeknes novadā, tāpat arī Varakļānos un Murmastienē.
Levits visā šā konstitucionālā ķīseļa karstajā laikā uzsvēra, ka Satversmes tiesas spriedumi ir obligāti jāpilda tāpēc, ka tie ir obligāti jāpilda.
Taču izrādās, ka ir arī tādi Satversmes tiesas spriedumi, kurus var mierīgi nepildīt - var izlikties, ka tie vispār neeksistē. Jautājums par Satversmes tiesas spriedumu Latvijas Sodu izpildes kodeksā netiek no rīta un vakarā apspriests sabiedriskajos medijos, Levits par tiem vispār neko nesaka, vien redzams, ka savas skaistās dzimšanas dienas priekšvakarā ir parakstījies, lai grozījumi var stāties spēkā. Levits nesauc partiju pārstāvjus uz pili, nedraud atlaist Saeimu, vispār nenotiek nekas. Arī “bezkompromisu tiesiskuma” godīgais, gudrais un drosmīgais Bordāns izliekas par beigtu zivi. Taču Saeimas pieņemtie grozījumi ir acīmredzami antikonstitucionāli.
Bordāns gadiem ilgi ne pirkstiņa nav pakustinājis, lai rūpētos par cietumu infrastruktūras atbilstību civilizētām ieslodzījumu vietu normām. Viņam ir bijušas citas prioritātes - bija jābraukā pa pasauli, žēlojoties Amerikā par Ventspils mēru Aivaru Lembergu, zīmējoties Vatikānā kā priekšzīmīgam katolim, lai aktivizētu par sevi latgaliešu balsis. Kādi tur cietumu apstākļi, kādas telefonsarunas cietumniekiem? Tas vispār nav aktuāli.
Taču var iznākt, ka tik skaisti nemaz nebūs.
Tas, ka Latvijā nevar neko panākt, nenozīmē, ka nebūs ieslodzīto, kuri nesūdzēsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā par savu tiesību aizskārumu. Viņi pamatosies uz Satversmes tiesas spriedumu, nevis uz nelikumīgu likumu, kuru pieņēmis mūsu parlaments. Gan jau bijušais Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Levits zina, kā šajā tiesā sekmējas pilsoņiem pret Latvijas valsti? Tajā tiesā visbiežāk valsts zaudē, un pēc tam ir jāmaksā kompensācijas. Bet nu, jā - ne Levitam, ne Bordānam jau nebūs jāmaksā.
Portālā Pietiek publicēts kādas lasītājas raksts par šo tēmu ar ieteikumiem Valsts prezidentam, kā viņam vajadzētu rīkoties. Taču prezidents nekādi nav rīkojies.
Rakstā pieminēta interesanta sakritība, ka atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem 15.06.2021. Varakļānos dzīvoja 1730 iedzīvotāju. Savukārt to personu skaits, kuru pamattiesības tiek aizskartas ar augstākminētā Satversmes tiesas sprieduma neizpildi, ir vismaz 77 procenti (t.i. 1757 notiesātie) no ieslodzīto vīriešu skaita.
Protams, vienā gadījumā ir runa par brīviem iedzīvotājiem, no kuriem liela daļa vēlas nākotnē pievienoties Madonas, nevis Rēzeknes novadam. To jau ir rādījusi Varakļānu domes organizēta aptauja, bet tagad tiks rīkota jauna aptauja.
Otrajā gadījumā ir ieslodzīti noziedznieki, starp kuriem, ja izslēdzam iespējamās tiesu kļūdas, vislielākā daļa ir personas, kas kāpušas pāri likumam.
Taču ir viens cits aspekts - Ministru kabineta sēžu zāli rotā uzraksts “Viens likums, viena taisnība visiem”. Tieši tāpat kā Varakļānu iedzīvotāji prasa ievērot viņu tiesības administratīvi teritoriālajā reformā, ieslodzītie vēlas, lai tiktu ievērotas viņu cilvēktiesības.
Tiesa gan, abos gadījumos valsts vara ir bijusi pakurla, un Varakļānu iedzīvotājiem vides aizsardzības un reģionālās attīstības bijušais ministrs Juris Pūce (AP) neko neprasīja. Šajā ziņā varakļānieši varai bija tikpat nenozīmīgi kā cietumnieki, un tikai sagadīšanās pēc konstitucionālo kolīziju dēļ ir iznācis tā, ka tagad viņiem kaut ko tomēr prasīs.
Varakļānu gadījumā Levits bija tik atsaucīgi pretimnākošs Pūcem, ka stājās pretī Saeimas vairākumam, lai panāktu Satversmes tiesas sprieduma izpildi.
Sodu izpildes kodeksa gadījumā Levits ir vienots ar Bordānu un Saeimas vairākumu, lai Satversmes tiesas spriedumu varētu nepildīt.
Vai tā tomēr nav nekonsekvence, bezprincipialitāte, dubultmērauklas un dubultmorāle? Un tiesiskais nihilisms.
