Pirmdienas rīts atnāca ar zināmu pārsteigumu. Neslēpsim, katram nacionāli noskaņotam cilvēkam – patīkamu pārsteigumu. “Progresīvo” kosmopolītiskā kultūras ministre Agnese Logina atkāpusies. It kā personisku iemeslu dēļ.
Agnese Logina (PRO) brīvprātīgi (?) pamet ministres amatu, zibenīgi tiek nosaukta amata pretendente – KM parlamentārā sekretāre Agnese Lāce (PRO).Vētrainās perturbācijas Kultūras ministrijā, kas politikas izgāztuvē aiznes vienu kultūras jomai nepiemērotu ministri, vietā aicinot citu – iespējams, vēl nepiemērotāku –, liek sastingt priekšnojautās: kas notiks ar latviešu kultūru?
15. maijā, sestdien notikušajā praidā piedalījās un gājiena pirmajās rindās soļoja panākumiem visbagātāko ministriju vadītāji – izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), satiksmes ministrs Kaspars Briškens (PRO) un kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Jācer, ka tikpat atbildīgi šie ministri piedalījās arī 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumos.
Ikviens būs redzējis “Rail Baltica” projekta reklāmas rullīti, kurā glīti, moderni vilcieni plūdeni pārvietojas pa Baltijas valstu laukiem un futūristiska dizaina stacijām. Iespaids pārliecinošs. Apburoša animācija, kurai nav iespējams pretoties. Pusotrā stundā Tallinā. Vakarā iesēdies vilcienā un no rīta jau esi Berlīnē.
Administratīvā rajona tiesa apmierinājusi Grīziņkalna apkaimes biedrības pieteikumu noraidīt biedrības “Streetbasket” jeb jaunatnes ielu sporta organizētāju lūgumu Rīgas domei ļaut turpināt jaunatnei nodarboties ar ielu sportu Grīziņkalna parkā.
1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts ierakstīti mūsu tautas vēsturē ar neizdzēšamiem burtiem: izraujot no dzimtajām vietām, izraujot ar saknēm, iznīdējot dzīvi un bieži arī dzīvību – uz Krieviju tika aizvesti desmiti tūkstošu Latvijas cilvēku. Par ko? Ne par ko. Vienkārši okupanti gribēja iznīcināt tautu. Un tomēr neizdevās: izvesto mazbērni un mazmazbērni šodien raksta par tiem tālajiem notikumiem. Raksta ar sirds asinīm, iedziļinoties aizvesto cilvēku atmiņās.
“Pašlaik nav kārtīga saimnieka “Rail Baltica” īstenošanai”, “Valdība nav iestāde, kas apmaksā rēķinus”, “Premjere Siliņa parāda nostāju – vēlas skaidru atbildību”, “Tā kā līdz šim – turpināt nevēlos” – lūk, virsraksti dažādos plašsaziņas līdzekļos. Visbeidzot, uzstājoties Saeimas ārkārtas plenārsēdē ar atskaiti par savas valdības paveikto, premjere sacīja vēsturiskus vārdus, ka “Rail Baltica” projekta pašplūsma ir beigusies.
Dažkārt saplēšas ne vien idejiskie pretinieki, bet arī līdzīgi domājošie. Uz līdzenas vietas. Par it kā neko. Nupat lielu sabiedrības rezonansi (vismaz mediju vidē) izraisīja ziņa, ka Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) pieprasījis nodibinājumam “Re:Baltica” atmaksāt daļu seriāla “Šķelšanās” veidošanai piešķirtās naudas – 36 590 eiro.
Pēc gadiem divdesmit igauņi, baudot poļu alu, pa vilciena logiem vēros jostas savilkušos latviešus sērīgi raugāmies uz ne pārāk ātri ritošo vilcienu Eiropas virzienā – latviešiem nav laika vizināties, viņiem jāatdod ārējie parādi un čakli jāmaksā augstie nodokļi – aptuveni šādu ainu uzbur lasītais Valsts kontroles publiskotā dokumentā ““Rail Baltica” projekta situācijas izpēte (Kopīga situācijas izpēte Tallina, Rīga, Viļņa, 2024. gada 11. jūnijā)”.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja tviterkontā 7. jūnijā parādījās ieraksts: “Jūnijā izkaram varavīksnes karogu, lai simbolizētu vienotību un cīņu par vienlīdzību. Mēs ticam, ka tikai sabiedrība, kurā demokrātija, cilvēktiesības un rūpes citam par citu ir būtiskas pamatvērtības, var būt ilgtspējīga sabiedrība. Līdz mēs visi būsim vienlīdzīgi! #PrideMonth”. Tvitera vētra nebija ilgi jāgaida: tā sākās uzreiz. Notikušo “Neatkarīgajai” skaidro veselības ministrs Hosams Abu Meri.
Atsevišķi opozīcijas politiķi, mehāniski saskaitījuši aizvadītajās Eiroparlamenta vēlēšanās koalīcijas partiju iegūtās vēlētāju balsis, jau sākuši skandēt saukļus par esošās valdības neleģitimitāti. Tā, lūk, nepārstāvot iedzīvotāju gribu, tāpēc esot vai nu jārīko jaunas vēlēšanas, vai jāveido jauna valdība.
Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti paziņoti, un galvenais to pārsteigums ir tas, ka ne Latvijā, ne ES kopumā nekādu īpašu pārsteigumu nebija. Gandrīz viss notika tieši tā, kā prognozēts.
Ar pirmajām atziņām pēc provizorisko Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātu saņemšanas ar “Neatkarīgo” dalās Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, profesore, politoloģe Ilga Kreituse un politologs Filips Rajevskis.
Lai gan Eiroparlamenta vēlēšanu galīgos rezultātus oficiāli paziņos tikai svētdien pusnaktī, jau šo rindiņu rakstīšanas brīdī ir skaidrs – nekādu pārsteigumu nebūs. Viss, kā bija prognozēts: aktivitāte 33%; Nacionālajai apvienībai (NA) un “Vienotībai” pa diviem mandātiem, pārējiem (AS; P; S; LA; P; LPV) pa vienam.
Pēc tam, kad finanšu ministrs Arvils Ašeradens ceturtdien no rīta intervijā Latvijas Radio pavēstīja par iespēju paaugstināt PVN likmi un vēl piebilda, ka “mēs to varam atļauties”, ne tikai koalīcijā, bet arī pašā “Vienotībā” sākās dīvains riņķa dancis, kura galvenais uzdevums: turēties pēc iespējas tālāk no šīs Ašeradena toksiskās idejas.
Jautājums par mācību gada pagarināšanu dažiem politiķiem kļuvis aktuāls, ilgtermiņā vērtējot drošības situāciju Latvijā. Pagarinājuma iespēju valsts aizsardzības mācības (VAM) ietvaros izsaka viens otrs militārais analītiķis, un tā mērķis ir: iesaistīt jauniešus arvien nopietnākās apmācībās. LTV raidījumā “Šodienas jautājums” aizsardzības ministrs Andris Sprūds gan neizrādīja gatavību tūdaļ lemt par mācību gada pagarināšanu, sak, nogaidīsim un izvērtēsim.
Lai arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pēc pirmdien notikušās tikšanās ar finanšu ministru Arvilu Ašeradenu aicināja “laicīgi sākt atklāti komunicēt” par gaidāmajām nodokļu izmaiņām, līdz Eiroparlamenta vēlēšanām nekas “atklāti komunicēts” nav sākts. Pagaidām ir tikai mājieni, izplūdušas frāzes un vispārīga spriedelēšana.
Latviešu valodas jautājums otrajā lielākajā Latvijas pilsētā – Daugavpilī – vienmēr ir bijis ass un svarīgs. Noturēt pilsētu uz latviskuma ceļa – tas nav vienkārši. It sevišķi tad, ja pilsētas vadība tikai formāli iekļaujas Latvijas valstiskuma prasībās, paralēli apgalvojot, ka Daugavpils ir “multinacionāla pilsēta”. Ko tas nozīmē? Ka Daugavpils dome noliedz Satversmi?
Var piekrist plaši izplatītajam viedoklim, ka no tā, vai Eiropas Parlamentā tiks vai netiks kāds kundziņš vai kundzīte no Latvijas, nekas daudz mūsu dzīvē nemainīsies. Un tomēr jāatzīst, ka šo vēlēšanu nozīmi nevajadzētu arī nenovērtēt. Īpaši netiešo nozīmi.
Daugavpils pilsētas svētki plaši atbalsojās sociālajos tīkos un plašsaziņas līdzekļos, galvenokārt pateicoties plašajam krievu valodas skanējumam dažādos formātos. Nebūt ne visi daugavpilieši par notikušo ir gandarīti – ne tikai latvieši, arī krievi.
Visi kādreizējie skandāli, sākot ar gluži sīknaudisko “trīs miljonu lietu”, “digitālo lietu” un beidzot ar nevajadzīgi iepirktajām kovida vakcīnām daudzu miljonu eiro vērtībā, tā vien izskatās pēc tējas naudas restorānā, salīdzinot ar gaidāmo “Rail Baltica” projekta krahu.
“Mani nosauca par fašistu, jo runāju latviski.” “Pacients draudēja ar fizisku izrēķināšanos, ja nerunāšu krieviski.” “Pacients nespēj komunicēt latviešu valodā, kļūst agresīvs. Tiek saņemti personīgi apvainojumi saistībā ar iztrūkstošajām krievu valodas zināšanām, piebilstot, lai mācos krievu valodu, drīz noderēs.” Šādi un līdzīgi teksti lasāmi Jauno ārstu asociācijas aptaujā “Pacienta agresīva uzvedība gadījumos, ja studējošā krievu valodas zināšanas ir zemas”. Izrādās, arī vecākie kolēģi dažkārt sazinās krieviski – lai jaunais kolēģis neko nesaprastu…
