Vēlēšanas pagājušas. Vai varam gaidīt izmaiņas varas koridoros?

© Dmitrijs Suļžics/MN

Atsevišķi opozīcijas politiķi, mehāniski saskaitījuši aizvadītajās Eiroparlamenta vēlēšanās koalīcijas partiju iegūtās vēlētāju balsis, jau sākuši skandēt saukļus par esošās valdības neleģitimitāti. Tā, lūk, nepārstāvot iedzīvotāju gribu, tāpēc esot vai nu jārīko jaunas vēlēšanas, vai jāveido jauna valdība.

Ko lai saka par šīm idejām? Ja Francijas prezidents Emanuels Makrons kaut kādu savu iekšpolitisko apsvērumu dēļ atlaidis parlamentu un Parīzes olimpisko spēļu rīkošanas priekšvakarā sarīkojis politiķiem šādu “ballīti”, tad tā ir viņa darīšana. Mums tāpēc nav jāmāžojas viņam līdzi.

Makrons vispār ir tipisks politiķis/zīmulis, kādi arī Latvijā sastopami. Atcerēsimies “hokejistu” Edvardu Smiltēnu un viņa svētdienas vakarā īsi pirms pusnakts iniciēto brīvo pirmdienu. Tad, kad Vilis Krištopans būs “noorganizējis” Smiltēna ievēlēšanu par Valsts prezidentu (nav šaubu, ka “hokejists” labprāt balotētos uz šo amatu), tad arī varēs no viņa prasīt Saeimas atlaišanu pēc katrām pašvaldību vai Eiroparlamenta vēlēšanām. Pašreizējā situācijā šādi ierosinājumi izklausās pat ne populistiski. Drīzāk stulbi, un tad nav jāapvainojas, ka Roberts Zīle negrib Krištopanu ņemt savā konservatīvo partiju (ECR) grupā.

Lai neizgāztos, labāk nepiedalīties

Tas nenozīmē, ka aizvadītās vēlēšanas Latvijas iekšpolitisko situāciju neietekmēs. Tieši otrādi. Kā “Neatkarīgā” jau rakstīja, jebkuras vēlēšanas ir plašākā un visaptverošākā sabiedriskās domas aptauja. Pat ja šīs aptaujas (vēlēšanu) rezultāti tieši neietekmē partiju iekšpolitisko spēku samēru, tiem ir spēcīga sekundārā ietekme caur partiju pašapziņu.

Labi vēlēšanu rezultāti partiju pašapziņu ceļ, slikti grauj. Ja tu aizej uz balli un tevi tur neviens uz deju neuzlūdz, tu visu vakari nosēdi maliņā, tad diez vai tas cels tavu pašapziņu. Tāpat arī politikā. Ja ir mēnesi braukāts apkārt, izdots lērums naudas, bet rezultātā čiks, tad grūti mēģināt kaut ko uzspiest citiem politiskajiem spēkiem, kas ieguvuši krietni lielāku vēlētāju atbalstu.

Tīri aritmētiski skatoties, “Saeimas atlaidējiem” it kā varētu būt daļa taisnības, jo koalīciju veidojošās partijas kopā ieguvušas tikai 35% balsu, bet arī šeit ir nianses. Sāksim ar ZZS.

ZZS taktika šajās vēlēšanās bija nepārprotama: lai neizgāztos un visu vakaru nebūtu jāsēž maliņā, mēs uz šo balli nemaz neejam. Tā kā nepiedalīties nevar, tad sūtām par pirmo numuru acīmredzamu otrā plāna cilvēku, lai neviens nevarētu teikt, ka notikusi izgāšanās.

Atcerēsimies, ka ZZS sākotnēji par saraksta pirmo numuru grasījās likt šā brīža apvienības līderi Viktoru Valaini, bet, apsverot visus riskus, viņi no šīs ieceres atteicās, tā vietā priekšplānā izvirzot cilvēku, kura vājais rezultāts vēlēšanās uz partijas līderu prestižu nekādu nospiedumu neatstās. Līdz ar to ZZS 2,28% nav ko ņemt vērā. Tie ne Valaini, ne citus ZZS ministrus (Armands Krauze un Uldis Augulis gan bija sarakstā, bet kaut kur pa vidu it kā starp citu) neskar, jo “mēs jau pa īstam nemaz necīnījāmies”.

Patīkama pārsteiguma vietā - vilšanās

Ar “Progresīvajiem” ir nedaudz cits stāsts. Lai gan viņu ministri uz Briseli nepretendēja, pati partija cerēja šīs vēlēšanas izmantot savai politiskajai ekspansijai. Aptaujas viņiem rādīja samērā labus iespējamos rezultātus, un “Progresīvie” plānoja nostiprināties Latvijas politikā “uz palikšanu”.

Turklāt uz ilgu un pamatīgu palikšanu. Tiesa, ja runājam par šo “palikšanu”, tad “Progresīvo” līderiem vienmēr acu priekšā jātur savu idejisko dubultnieku un savā ziņā priekšteču “Kustības “Par!”” bēdīgā pieredze.

“Progresīvo” galvenā problēma ir “kadru” trūkums. Divas reizes viņi augstiem amatiem pieteica “vienreizēju”, “nepārspējamu” un “apburošu” personu, kura visiem būšot “patīkams pārsteigums”. Pirmo reizi tas bija pirms 14. Saeimas vēlēšanām, ilgi turot noslēpumā savu premjerministra kandidātu. Otro reizi tas pats gājiens tika izspēlēts uz prezidenta vēlēšanām. No burvju mākslinieka cepures izvelkot attiecīgi Kasparu Briškenu un Elīnu Pinto.

Abas reizes publika sajūsmā kājās necēlās un ovācijas nerīkoja. Drīzāk otrādi. Pārsteigums varbūt arī bija, tikai ne patīkams. Avansā teiktie cildinājuma vārdi radīja tikai vilšanos. Gan Briškens, gan Pinto izrādījās veikli tukšmuldētāji, kuri raiti ber modīgus svešvārdus, bet kuru teiktajam nav saturiskas jēgas. Cilvēks runā minūtes piecas. Tekoši, gludi un pat it kā gudri, bet, ko gribēja pavēstīt, neviens īsti pateikt nevar. Arī pats runātājs.

Tāpēc regulāri nepieciešams “piepirkt” cilvēkus no malas. Tā amatā nonāca bezpartejiskais aizsardzības ministrs Andris Sprūds. Tā Briselē pie sava mīkstā krēsla tika bijušais “parists” Mārtiņš Staķis.

Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti “Progresīvajiem” bija vāji. Ne tajā ziņā, ka viņi būtu varējuši pretendēt uz vairāk vietām. Nē. Viena vieta bija gandrīz vai griesti, uz ko viņi varēja cerēt. Taču uz vairāk balsu gan. 7,45% iepretim “Vienotības” 25,09% ir ļoti iespaidīga spēku attiecība, kas “Progresīvajiem” liek aizmirst jebkādas pretenzijas uz kādu skaļāku vārdu valdības sēdēs un it īpaši varas kabinetos, kur viņi ir viens pret vienu ar “vecāko brāli/māsu”.

A kur ir Lembergs?

Bet kā tad ZZS 2,28%? Tas ir vēl trīs reizes mazāk. Tad jau iepretim ZZS “Progresīvie” var justies lieli un vareni. Jā, bet tas ir pavisam kas cits. “Progresīvie” pretendē tieši uz politiski aktīvo vēlētāju balsīm, kamēr ZZS elektorāts ir cits: “Es par Lembergu! Kā viņš visiem sadod. Aivaru par premjeru. Saveda kārtībā Ventspili, savedīs kārtībā Latviju. Izmēzīs visus tos jenotus no viņu iesildītajām vietām. A kur ir Lembergs šajās vēlēšanās? Nav? Nu tad uz tādām vēlēšanām es neeju.” ZZS demonstratīvi cīņā par Briseli nepiedalījās un savu vēlētāju neaktivizēja.

“Vienotība” pēdējā pusgada laikā vairākkārt nonāca zem asas kritikas viesuļuguns. Turklāt to atļāvās kritizēt pat šim politiskajam spēkam tradicionāli lojālie sabiedriskie mediji. Aptaujas rādīja, ka Nacionālā apvienība reitingos apsteigusi “Vienotību”.

Taču Eiroparlamenta vēlēšanas parādīja, ka runas par “Vienotības” drīzu galu, aiziešanu pa “Latvijas ceļa” un Tautas partijas taku ir stipri pārsteidzīgas. Pat ja daļā politiskās šķiras ir izveidojusies dziļa un patiesa pārliecība, ka “Vienotība” pie varas ir aizsēdējusies un tās izauklētā ierēdniecība kļuvusi izteikti stagnatīva, tad tas pagaidām vēl neatspoguļojas vēlēšanu rezultātos.

Var teikt: ievēlēja jau Dombrovski un Kalnieti, nevis Siliņu un Ašeradenu. Reiru vēlētāji vispār aizbīdīja uz pēdējo vietu, bet Kariņš kļuva par svītrojumu čempionu. Taisnība, bet ja runājam par partijas zīmolu, tad nav Latvijas politiskajā šķirā cilvēka, kurš vairāk sevī iemiesotu “Vienotību” kā Valdis Dombrovskis. Viņš ir partijas karogs, ģerbonis un himna. Trīs vienā. Firmas zīme. Logo. Cilvēki balsoja par Dombrovski, domāja - “Vienotība”. Balsoja par “Vienotību”, domāja - Dombrovskis.

Ja mēs atkāptos pusgadu atpakaļ, tad konstatētu, ka tāda spēku attiecība koalīcijā bija jau agrāk. Līdz ar to pēc vēlēšanām nekas nav mainījies. “Vienotība” vecākais brālis/māsa, “Progresīvie” mazākais brālis/māsa, kuram jāklausās, ko vecākais saka. No viņa paša uzvedības atkarīgs, vai viņu ņems kaut kur līdzi, tāpēc jāuzvedas klusu un pretī nav jārunā. Kas attiecas uz ZZS, tad viņi šajā ģimenes pasākumā ir lūgtie viesi. Vispār bez teikšanas, bet ar iespēju gandrīz vai līdzvērtīgi sēdēt pie galda un tikt pie visiem labumiem uz tā.

Vai šajā situācijā ir iespējama valdības maiņa, par kuru konspirāciju mīļotāji jau sacerējuši kārtējos romānus? Uz papīra šī valdības gāšana, iekšpartejiskie apvērsumi izskatās aizraujoši, intriga savērpta nevainojami. Vecrīgas kafejnīcās par to tiek trītas mēles, veidotas “jaunas valdības” un pat “piedāvāti” amati. Tikai ar realitāti tam visam mazs sakars.

Bet kā tad nodokļu celšana? “Rail Baltica” gaidāmais finanšu krahs? Budžeta sabalansēšana? Siliņas un Ašeradena rīvēšanās? Vai tad šie faktiski neatrisināmie jautājumi nepaver ceļu grēkāžu meklēšanai, lieko mešanai pāri apmalei, jaunām intrigām kafejnīcās, pirtīs un mednieku namiņos?

Gribu atgādināt vienu vispārzināmu, bet dažkārt aizmirstu fenomenu. Savā starpā cīnās rangā līdzīgie. Klases stiprākais čalis nekausies ar kādu no apakšgala, jo viņiem nav ko savā starpā dalīt. Katrs zina savu vietu. Šobrīd valdībā ir izveidojusies tieši šāda situācija, un Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti šo situāciju tikai nostiprināja, nevis sašūpoja.

Tiesa, ir opozīcija, kurai arī gribētos tikt pie galda. Pie slavenās siles labumiem. Tikai spēciņa par maz. Nav ne balsu Saeimā, ne spilgtu personību politiskajā laukumā. Tā ka pagaidām nekas neliecina par to, ka tuvākajā laikā mūs gaida cita koalīcija un cita valdība.