Vispirms novēlējiet par mums un jau pēc tam saņemiet jaunās nodokļu likmes

© Depositphotos

Lai arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pēc pirmdien notikušās tikšanās ar finanšu ministru Arvilu Ašeradenu aicināja “laicīgi sākt atklāti komunicēt” par gaidāmajām nodokļu izmaiņām, līdz Eiroparlamenta vēlēšanām nekas “atklāti komunicēts” nav sākts. Pagaidām ir tikai mājieni, izplūdušas frāzes un vispārīga spriedelēšana.

Tas, ka nekas konkrēts netiek minēts, ir slikta zīme. Tas nozīmē, ka nekas labs nodokļu jautājumos nav gaidāms. Patiesības labad jāatzīmē, ka ceturtdien intervijā Latvijas Radio Ašeradens atzina, ka “nevarot izslēgt PVN likmes celšanu par vienu procentpunktu”.

Valsts budžets pildās sliktāk par plānoto, bet izdevumu prasības aug. Turklāt runa nav tikai par pašsaprotamajiem un vienmēr piesauktajiem izdevumiem aizsardzībai, bet arī par pilnīgi nepamatoto algu paaugstinājumu valsts pārvaldē. Kā liecina Centrālās statiskas pārvaldes dati, 2024. gada 1. ceturksnī vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pieauga par 17,6% (salīdzinājumā ar gadu iepriekš).

Šis atalgojuma paaugstinājums ir pilnīgi nepamatots, jo nekādi nav saistīts ar valsts ekonomikas izaugsmi. Tas nekādi nav saistīts arī ar inflāciju, kura šajā laikā (2024. gada 1. ceturksnis pret 2023. gada 1. ceturksni) bija zemākā ES - 0,8%. Tas ir saistīts vienīgi ar to, ka, par spīti digitalizācijai un tehnoloģiju attīstībai, birokrātiskais aparāts aug un aug, un visi šie “speciālisti” negausīgi prasa: “Gribu ēst!”

Kur ir galvenā problēma šajā “nodokļu izmaiņu” jautājumā? Nodokļi nav kaut kāda naudas summa, kura tiek no iedzīvotājiem iekasēta un atdota tālāk kādam mistiskam naudas rijējam. Nodokļi ir naudas summa, kura solidāri, pēc noteikta, vēlams maksimāli taisnīga algoritma tiek no visiem iekasēta, lai šo naudu izmantotu kopējam labumam. Izglītībai, veselībai, aizsardzībai, sociālajai nodrošināšanai, iekšējai drošībai, kultūrai, infrastruktūrai un citam. Tajā skaitā valsts pārvaldei. Problēma ir tā, ka cilvēkos nav pārliecības par šīs naudas iespējami lietderīgāko izlietošanu.

Bijušā premjera Krišjāņa Kariņa lidojumi ar privātajām lidmašīnām valsts budžeta mērogos varbūt neveidoja milzu summas, toties raidīja ārkārtīgi spēcīgu signālu iedzīvotājiem: “Naudas joprojām ir vairāk nekā jebkad agrāk. Tāpēc tikai lidojam un lidojam ar privātajiem.” Bet ja ar līdzekļiem varam tik brīvi operēt, tad kāpēc jāveic nodokļu izmaiņas (lasi: jāceļ nodokļi)?

Kariņa lidojumi ir tikai viens no spilgtākajiem šīs vieglprātīgās nodokļu maksātāju naudas izlietošanas piemēriem. Situācijā, kad kultūras darbinieki burtiski kliedz par nožēlojamajām algām, Dailes teātrī mazpazīstams angļu režisors, kura uzvārds ne Rīgā, ne Londonā nevienam neko neizsaka, uzved izrādi, par kuru, kā pats atklāti atzīst laikraksta “The Guardian” žurnālistam Krisam Vīgandam, saņem tādu honorāru, par kādu Anglijā pat nevarētu sapņot. Acīmredzot valsts dotācijas teātriem ir tik milzīgas, ka var šādi šķērdēties.

Par bēdīgi slaveno naudas apgūšanu gada beigās (nauda jāiztērē, jo uz nākamo gadu to nekādi nevar pārcelt) pat nerunāsim. Katrs iestādes vadītājs ar šo bezjēdzīgo - jāiztērē piešķirtā nauda, lai vai kas - saskaras katru gada nogali, un izskatās, ka tur neko nevar mainīt, jo tad jāmaina visa valsts pārvaldes finansēšanas sistēma, bet to nu birokrātijas hidra nekādi nevar pieļaut.

Te arī nonākam līdz tā saucamo nodokļu izmaiņu galvenajai pretrunai. No vienas puses, objektīvi Latvijā caur budžetu pārdalāmais IKP ir salīdzinoši mazs. Ilgus gadus tas bija pat zem 30%, tagad aptuveni 33%. Visās, es uzsveru - visās attīstītajās valstīs tas ir augstāks. Sākot no 40% un vēl vairāk. Un nevajag šeit piesaukt ēnu ekonomiku un tamlīdzīgas atrunas. Uzbūvēt modernu, labi funkcionējošu, sociāli atbildīgu valsti ar zemiem nodokļiem nevienam nav izdevies, lai ko teiktu slavenās Lafēra līknes piesaucēji (samazinot nodokļus, iekasēsim vairāk).

Valstij nauda ir vajadzīga vairāk. Šobrīd tā vitāli nepieciešama aizsardzībai un zinātnei. Aizsardzībai skaidrs - Putins, un arī zinātnei it kā skaidrs - Latvija zinātnei un pētniecībai tērē OECD valstij nepieklājīgi maz (0,7% no IKP, ES vidēji - 2,2%). Ir vispārzināms fakts: jo vairāk naudas tiek atvēlēts zinātnei un pētniecībai, jo augstāks dzīves līmenis.

Bet atkal, un te parādās šī otrā puse - naudas valstij ir nepietiekami, bet “Bolt” un “Wolt” pētījumiem nauda atrodas. Pieci miljoni eiro kovidseku neitralizācijas, tā dēvētajiem salātu pētījumiem atradās. Zinātne tiek piesaukta vietā un nevietā; ar zinātnes vārdu tika pamatotas visdažādākās bezjēdzības kovidlaikā, kas lielā iedzīvotāju daļā ir radījis izteiktu skepsi pret šādu “zinātni”. Pārfrāzējot kādu agrāk populāru sporta komentētāju: nē, tāda zinātne mums nav vajadzīga.

Jebkurā gadījumā jau šobrīd ir skaidrs, ka nodokļu izmaiņas būs. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, nauda tiks paņemta nevis no tiem, no kuriem teorētiski pēc klasiskās ekonomikas principiem tā būtu jāpaņem - no tiem, kam tās ir visvairāk, bet gan no tiem, no kuriem visvieglāk paņemt. Kā pie mums vienmēr ir bijis - no tiem, kuri izdarīs vismazāko pretspiedienu.

Pārtulkoju. Nevis no bankām un citām lielajām korporācijām, nevis no tiem, kuri jau saņem vai pretendē drīzā nākotnē uz 17 tūkstošu un vēl lielākām pensijām, bet gan no tiem, kuri veikalos primāri skatās uz lielākajām atlaidēm. PVN taču tiek piemērots visām precēm. No tā nu nekādi, pat gribēdams, nevar izvairīties. Tad kāpēc sarežģīt lietu, ja to var visvieglāk atrisināt, palielinot PVN likmi? Bet “laicīgi sākt atklāti komunicēt” varēs pēc vēlēšanām. Kad tie, kam vajadzīgs, būs jau savos krēslos Briselē sasēdušies.

Svarīgākais