Iesākuma viena maza, pat sīka epizode, kura raksturo jauno politisko ēru. Finanšu ministrs Jānis Reirs Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” stāsta, ka nākamā gada Valsts budžeta projekts jau tikpat kā valdībā saskaņots. “Vēl notiek diskusijas, bet diskusijas par detaļām, ne lielām lietām, ne lielām pozīcijām,” uzsver Reirs. Varētu teikt, brīnišķīgi, ka tik sarežģītā situācijā (“Covid-19”; daudzu nozaru katastrofāls apgrozījuma kritums; piecas koalīcijas partijas ar atšķirīgām interesēm) budžeta pieņemšana norit tik gludi.
Taču budžets šogad netiek veidots kā iepriekšējā gada budžeta turpinājums ar plūstošām ikgadējām korekcijām. Budžeta rāmis tiek diezgan rupji lauzts, būtiski mainot tā konstrukciju. Viena lieta ir tā dēvētā nodokļu reforma, bet otra, iekasētās nodokļu naudas sadales proporcija starp dažādām valsts pārvaldes struktūrām. Pašvaldībām tiek samazināta viņu daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) par pieciem procenta punktiem. No 80% uz 75%. Kopumā tas nozīmē ap 100 miljoni eiro mazāk. Atkal var teikt, - nu, un? Kur te jauna politiskā ēra? Kas tur tāds īpašs?
Jau teicu, ka šī ir maza, pat sīka epizode, kuru, ja vien pats neesi pašvaldības darbinieks, tad varētu pat nepamanīt, taču tā precīzi iezīmē kādu pēdējā laika tendenci, ne tikai pie mums, bet arī visā pasaulē. Valkas mērs un Reģionālo attīstības centru apvienības priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis raksta, ka valdība jau izskata (tūlīt beigs izskatīt) budžetu, lai arī sarunas ar pašvaldībām tikai tagad tiek sāktas. Vai nav ačgārni, jautā Krauklis.
Kraukļa kungs, šāda lietu kārtība patiešām būtu bijusi ačgārna vecajā politiskajā laikmetā. Taču tagad mēs dzīvojam jaunā ērā, kur šāda lietu kārtība ir norma. Iespējams, ka jūs, tāpat kā daudzi no mums, vienkārši neesat pamanījis šīs jaunās ēras iestāšanos? Šī ēra iezīmējas ar īpašu varas nekaunību un nerēķināšanos ar agrākajām politiskās pieklājības normām. Izrādās, ka spļaujot sejā pat ļoti plašām iedzīvotāju grupām, nekas traks nenotiek. Debesis uz zemi nenogāžas. Pasaule ar kājām gaisā neapgriežas. Nenotiek itin nekas.
Uzskatāms piemērs ir pērn Saeimas pieņemtais likums par partiju finansējuma septiņkārtīgu palielinājumu pašiem sev. Pat ne ar nākamo Saeimas sasaukumu, kas būtu visnotaļ pieņemams risinājums. Nē. Uzreiz tagad un sev. Līdzīga nekaunība tika demonstrēta, uzspļaujot pašu pirms tam pieņemtajam likumam par medicīnas darbinieku algu palielinājumu. Jau šogad, sākoties “Covid” krīzei, politiķi it kā attapās, un tagad sola mediķiem atalgojumu palielināt, taču nav ne mazāko šaubu, ka, ja nebūtu “Covid”, tad neviens no koalīcijas par likuma nepildīšanu pat neiepīkstētos. Varbūt veselības ministre Ilze Viņķele kaut ko bikli pukstētu, bet viņa ātri tiktu atsēdināta vietā ar ierasto - naudas ir tik, cik ir. Ko? Jūs gribat, lai atņemam pensionāriem vai ugunsdzēsējiem?
Atgriezīsimies pie Reira, Kraukļa, Valsts budžeta un pašvaldību ieņēmumiem. Krauklis izrāda neapmierinātību, ka budžets jau tikpat kā apstiprināts, “diskusijas notiek vairs tikai par detaļām, ne lielām lietām”, bet valdība tikai tagad sāk runāt ar pašvaldībām, kuras ir lielākās cietējas no nodokļu pārdales. Tieši tādai arī jābūt lietu secībai jaunajā politiskajā laikmetā, jo jauns laikmets rada arī jaunas attiecības starp politiskā procesa subjektiem.
Atceraties, kā savulaik teica Staļins, kad viņam atgādināja par iespējamo Romas pāvesta pozīciju 2. pasaules kara laikā, - Cik pāvestam ir divīziju? Ak, nevienas! Tad par ko runāt? Reirs tieši tāpat varētu jautāt Krauklim - Kādi jums ir instrumenti, lai pretotos valdības priekšlikumam? Ak, nekādi! Tad priecājaties, ka jums valdība atvēl 75% no IIN. Varēja arī līdz 65% nogriezt. Un tāpat nekas nenotiktu. Ne debesis uz zemes nogāztos, ne Kariņa valdība kristu. Tā kā sakiet paldies par to, ko jums atmet.
Bet, ja politiķiem ir radusies pārliecība, ka nekas ārkārtīgs nenotiek, ja viņi brutāli lauž agrākās konstrukcijas, tad pazūd ierobežojumi darīt to, kas ienāk prātā. Vecie laiki, kad politiķi uztraucās, bet ko par to teiks tie, un ko teiks šitie, ir pagājuši. To mēs redzam visā pasaulē. Katrs, kurš seko līdzi notikumiem pasaulē, redz, ka pie varas esošo visatļautība (nerēķināšanās ar plašām iedzīvotāju grupām) ir būtiski pieaugusi visur. Nosaukšu tikai dažus redzamākos piemērus - ASV, Spānija, Polija, Ungārija, Baltkrievija, Krievija, Indija, Ķīna, Izraēla.
Laiki, kad pietika ar nedaudz skaļākiem protestiem, lai vara uzsāktu dialogu un meklētu risinājumus, ir pagājuši. Varas resursi tagad tiek izmantoti “uz pilnu klapi”, un par to vairs neviens nekaunas, un to necenšas slēpt. Tieši otrādi, zemē notriektie tiek vēl papildus nospārdīti, kā tas ir mūsu pašvaldību gadījumā.
Jau tā dēvētā “reģionālā reforma” tika īstenota pašvaldības demonstratīvi pazemojot. “Dialogs” tika īstenots, uzreiz pasakot, - mēs jau varam izskata pēc te drusku parunāt, bet tāpat būs tā, kā mēs gribēsim. Īstenojot principu - vieniem pīrāgs, citiem žagars, pašvaldības tika sašķeltas. Tām vienotu, konsolidētu pozīciju neizdevās izveidot, un tagad jau visi saņem nākamo pērienu. Var jau uzskatīt, - ai, nu, ko tur par niekiem satraukties, bet šāda varas uzvedība kļūs arvien biežāka, un neviens nevar zināt, kad varas ceļa rullis pārbrauks pāri viņa personiskajām interesēm. Tāda ir jaunā laikmeta realitāte, ar ko jāmācās sadzīvot.
P. S. Aldi Gobzem! Jūs varat klaigāt pa visiem sociālajiem tīkliem un aicināt cilvēkus atvērt acis, cik vien jaudas. Šodien tas vairs nevienu neuzvelk. Kas pie varas, tam arī taisnība. Laipni lūgti jaunajā pasaulē. Laiks pašam atvērt acis un paraudzīties apkārt.
