Kad biju Dienvidvjetnamas lielākajā pilsētā Hošiminā (vairums vietējo to joprojām sauc vecajā vārdā – par Saigonu), tad viens no turienes spēcīgākajiem iespaidiem bija desmit miljonu lielpilsētas satiksmes haoss. Vjetnamā, tāpat kā citās mazāk attīstītās un pārapdzīvotās Āzijas valstu pilsētās uz ielām valda viens nebeidzams cilvēku, mašīnu, motorolleru, velosipēdu jūklis. Caurmēra eiropieti tas var viegli novest līdz nervu šokam, jo nav lāga saprotams kā te vispār var pārvietoties, pāriet ielu, saglabājot kaut minimālu drošību. Diemžēl pēdējos gados šim nosacītās “Āzijas” līmenim strauji tuvojas satiksme arī uz Rīgas ielām, pareizāk sakot, ietvēm, kuras arvien nekaunīgāk okupē velobraucēji.
Mums pašiem bieži vien šķiet, ka no vides aspekta dzīvojam “gandrīz kā Eiropā”. Ar Eiropu šeit domājot nevis ģeogrāfisko vietu, bet vides sakoptību, sakārtotību, un ar to saistīto komfortu un pievilcību. Eiropa - kā ideāls, iepretim “Āzijai” - kā pilsētvides haosa iemiesojumam.
Tad, lūk! Esmu vairākkārt bijis Āzijā un Āfrikā, tāpēc droši varu teikt, ka ejot ar kājām pa gājēju ietvēm, nekur pasaulē, ieskaitot Indiju, Nepālu, Zimbabvi, no satiksmes drošības viedokļa neesmu juties tik nekomfortabli kā Rīgā. Patiesības labad jāatzīst, ka šajās valstīs daudzviet gājēju ietves nav vispār, bet tas jau ir cits jautājums. Tas, kas notiek uz Rīgas ietvēm, diemžēl iet ārpus jebkādiem civilizācijas rāmjiem.
Situāciju īpaši kuriozu, lai neteiktu komisku, padara fakts, ka daudzi šī satiksmes haosa tiešie radītāji paši domā, ka ir ļoti moderni, progresīvi un eiropeiski, jo pārvietojas ar “progresīvajiem” velosipēdiem un citiem alternatīviem transportlīdzekļiem. Velosipēdi patiešām ir moderni un eiropeiski pārvietošanās līdzekļi, un to skaita pieaugums nepārprotami liecina par iešanu līdzi laikam. Tikai ar vienu būtisku piebildi - satiksmei jānotiek pa velosipēdiem un alternatīviem transportlīdzekļiem paredzētām brauktuvēm, nevis pa gājēju ietvēm. Civilizētās valstīs braukšana ar velosipēdu pa gājēju ietvi ir nepieļaujama un, ja kāds to dara, tad tas nekādā gadījumā neskaitās stilīgi. Tas, kas notiek Rīgas ielās, ir izteikti aziātisks “bardaks”.
Lai nerastos lieki pārpratumi, uzsvēršu, ka esmu ar abām rokām par plašāku velosipēdu un citu alternatīvo transporta līdzekļu izmantošanu. Taču ne uz gājēju rēķina. Saprotu, ka iepriekšējā Rīgas domes vadība un tās Satiksmes departaments ir gulējis dziļā lāču miegā kopš pagājušā gadsimta beigām un nogulējis pārmaiņas, kuras notiek reālajā dzīvē. Tas, ka renovēto Čaka ielu paredzēts atklāt veco laiku stilā bez velojoslām, liecina, ka Satiksmes departamenta darbinieki joprojām guļ, un šādas guļavas jātriec no turienes kabinetiem prom. Jo ātrāk tas tiks izdarīts, jo labāk.
Jaunajai Rīgas domei šajā jautājumā ir jārīkojas ārkārtīgi operatīvi, jo situācija uz Rīgas ietvēm ir kritiska. To apzinās arī daudzi velobraucēji, kuri, braucot pa gājēju ietvēm, cenšas uzvesties maksimāli pieklājīgi - atvainojas un saka paldies, kad tiek palaisti garām. Diemžēl netrūkst arī tādu, kuri to, ka pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, nevēlās apzināties un lielā ātrumā līkumo starp gājējiem, radot bīstamas situācijas un nedrošības sajūtu apkārtējos.
Ko darīt, jo infrastruktūra ir tāda, kāda tā ir...? Ar šo arī jāsāk. Jāsaprot, ka esoša infrastruktūra un līdzšinēja izpratne par to, kā organizējama pilsētas satiksme, nekam neder. Tāpēc jāmaina attieksme pret pašu problēmu. Nekavējoties jāveido jaunas velojoslas, sadarbībā ar pilsētvides aktīvistiem, kuriem šobrīd Rīgas domē ir izveidojies spēcīgs lobijs. Šim nolūkam nedrīkst žēlot līdzekļus un, iespējams, ka tos var iegūt no ES “Atveseļošanas fonda” līdzekļiem “zaļā kursa” programmu ietvaros.
Rīgā ir liels pašvaldības policijas dienests. Ar ko tas nodarbojas, bieži vien nav saprotams. Nupat sociālajos tīklos bija redzama bilde, kur pašvaldības policijas darbinieki līdz asarām noveduši kādu padzīvojušu sievieti, kura pie veikala tirgojusi savā dārzā izaugušus ābolus. Tajā pašā laikā tikpat kā nav dzirdēts, ka pašvaldības policisti būtu sodījuši nepareizi uz veloceliņa vai zālienā atstātu automašīnu vai daudzos velobraucējus, kuri brauc pa gājēju ietvēm pat uz Krišjāņa Barona ielas, kur velobraucējiem ir sava josla. Pašvaldības policijas pasivitāte kārtības ieviešanā ir apbrīnojama. Tāpēc nav brīnums, ka “bardaka” līmenis Rīgā tikai aug.
Cik man gadījies runāt ar Rīgas amatpersonām par šiem jautājumiem, viņi paniski baidās no autobraucēju negatīvas reakcijas uz jebkādu darbību, kuru varētu tulkot kā privāto autotransportu ierobežojošu. Agrāk jebkuras izmaiņas satiksmes organizēšanā tika skatītas caur autobraucēju izdevīguma prizmu. Tieši šīs bailes ilgstoši ir traucējušas Rīgā modernizēt transporta sistēmu - paplašināt velo infrastruktūru, veidot vairāk sabiedriskā transporta joslu un radīt kājāmgājējiem pievilcīgāku vidi. Ja velobraucējus mērķtiecīgi novirzītu no gājēju ietvēm uz ielu brauktuvēm, tad autobraucēji paši būtu ieinteresēti atsevišķu velo joslu izveidošanā, jo, lai viņi brauc pa savām joslām, nevis apgrūtina satiksmi starp automašīnām.
Manuprāt, viens no galvenajiem jaunās Rīgas vadības uzdevumiem būs palielināt sabiedriskā transporta, velotransporta un kājām iešanas pievilcību satiksmes sistēmā. Tas nebūs viegls darbs, jo panākams tikai vienā veidā - privātā autotransporta intereses aizbīdot prioritāšu saraksta pašā lejas galā. Jebkuri stāsti par interešu sabalansētību būs tikai problēmas risināšanas atlikšana. Citiem vārdiem, organizējot satiksmes plūsmas, par privātā autotransporta īpašniekiem jādomā pēdējā kārtā. Tam vajadzīga drosme, un es ceru, ka jaunajiem Rīgas domniekiem tāda būs.
