Makrons pamāca, kā pareizi uzvesties ar kaimiņiem

Makrons Rīgā, tāpat kā pirms tam Viļņā, mēģināja visus pārliecināt, ka “dialogs ar Krieviju” ir jāturpina, neatkarīgi no tā, ko dara un saka Putins © TV tiešraides ekrānšāviņš

Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Rīgā (pirms tam Viļņā) neapšaubāmi bija ievērojams politisks notikums kaut vai tāpēc, ka šobrīd “Covid” pandēmijas dēļ politiķu braukāšana pa pasauli ir ievērojami samazinājusies. Līdz ar to tāda līmeņa politiķa ierašanās Latvijā automātiski jāvērtē kā notikums ar lielo burtu.

Galvenā šīs vizītes intriga gan pirms, gan arī pēc tās bija - kāda ir vizītes jēga un uzstādītais mērķis? Lai cik nozīmīgs arī nebūtu Francijas, Latvijas un Lietuvas vadītāju kopīgais paziņojums “par demokrātijas aizsardzību”, diez vai tas bija galvenais vizītes mērķis. Izdevums “Politico” Makrona vizīti saista ar Francijas prezidenta vēlmi notestēt savu Krievijas “dialoga” politiku pie tās tuvākajiem kaimiņiem.

Šī versija zināmā mērā sasaucās ar kādreiz starp mūsu politiķiem populāro ideju, ka mūsu pieredze, krievu valodas zināšanas un spējas saprast Krieviju varētu tikt izmantotas ES - Krievijas politikas veidošanā. Tagad šī ideja lielā mērā zaudējusi kādreizējo aktualitāti, jo mūsu politiķi atklājuši, ka mūsu Krievijas ekspertīze īsti nevienam nav vajadzīga. Izrādās, ka katrai valstij, katram politiķim (vēl jo vairāk lielvalsts politiķim) ir sava teorija - kā veidot attiecības ar Krieviju un Putinu jeb kā “uzturēt mieru Eiropā”.

Līdz ar to domāt, ka Makrons ieradies Baltijas valstīs, lai uzklausītu, ko par viņa “dialogu ar Krieviju” domā tie, kas Krieviju pazīst vislabāk, būtu pārlieku augstprātīgi un naivi. Nav pamata šaubīties par Makrona nesatricināmo pārliecību, ka tieši viņš vislabāk zina, kā runāt ar Krieviju. Francijas prezidenta retorika gan Viļņā, gan Rīgā liecina par to, ka nevis viņš no mums gribētu “mācīties”, kā jāveido politika ar Krieviju, bet gan tieši otrādi - “pamācīt” mūs.

Tāpat nav šaubu, ka Makrons būtu gatavs pievienoties mūsu premjerministra Krišjāņa Kariņa kopējā preses konferencē izteiktajai tēzei, ka “Krievija izmanto to, ka Eiropa nav pilnībā vienota”. Tiesa, ar vienu būtisku piebildi. Ja šī Eiropas vienošanās notiek uz Makrona platformas bāzes. Pirms aplūkot šo Makrona platformu, daži vārdi par paša Makrona personiskajiem plāniem.

Kāds ir Makrona stratēģiskais mērķis? Tas nekad nav slēpts un ir pagalam vienkāršs. Lai uz tā dēvēto Kisindžera jautājumu “Kam jāzvana, ja gribi runāt ar Eiropu?” atbilde skanētu - Makronam Parīzē. Kopš Lielbritānija ir aizgājusi no ES un ilggadējā Vācijas (jāatzīst, arī ES) līdere Angela Merkele paziņojusi par savu aiziešanu no politikas 2021. gadā, šis mērķis Makronam var šķist jau tikpat kā rokā. Šobrīd gan arvien skaļāk atskan balsis, ka Merkele nekur prom neies, jo viņas vadītā KDS nekādi nevar atrast viņai kaut attāli līdzvērtīgu aizvietotāju, taču tas Makrona virzību uz nosprausto mērķi nespēj novērst, un Rīgā viņš ieradās kā ES līderis, kurš apbraukā provinces teritorijas.

Jāatzīst, ka arī no Latvijas puses šī attieksme - pie mums ieradies “revizors” no centra - tika uzturēta. No otras puses, tā arī ir - būtu muļķīgi sacensties ar Franciju lielumā, ietekmē un ambīcijās. Katram jāapzinās sava vieta, tāpēc lepnums par to, ka mūsu valsti ir apmeklējis tik ievērojams pasaules līderis, ir pašsaprotams. Jādomā, ka abas puses palika apmierinātas: Latviju ar savu uzmanību bija aplaimojis viens no pasaules augstākās līgas politiķiem, savukārt Makrons no vietējās elites guva nerakstītu atļauju kā ES līderim runāt arī viņu vārdā.

Kā vērtēt Makrona “Austrumu politikas” platformu? Cilvēkam ar Austrumeiropas dzīves pieredzi tā šķiet pārmēru pielaidīga. Kā izdevumā “Snob” raksta Konstantīns Egerts, 43 gadus vecajam Makronam, kurš Parīzē beidzis elitāru skolu, nekādi nav iespējams ieskaidrot ar kādiem cilvēkiem viņam Krievijā ir darīšana, jo viņš nevar apjaust dziļāko jēgu frāzēm: “Пацан, дай двадцать копеек!” un “Слышь, интеллигент, шляпу сними!” (“Ei, čalīt, dod divdesmit kapeikas!” un “Klau, intelbeņķi, cepuri velc nost!”), bet bez šo frāžu izpratnes Krievijas politiku un tās sabiedrību nesaprast.

Rezultātā Putins par Makronu burtiski ņirgājās, pa telefonu stāstīdams, ka Navaļņijs pats “Novičok” indi iemalkojis, bet Makrons, it kā izsmieklu nebūtu uztvēris, brauc uz Lietuvu un Latviju skaidrot, ka ar Putinu “nepieciešams uzturēt dialogu”. Kā norāda Eiropas Padomes ārlietu eksperte Kadrija Līka: “Makrons stingri uzstāj uz to, ka realitātei jāatbilst viņa teorijai. Atbilde “nē” netiek pieņemta.” Ja teorija īsti neatbilst realitātei, tad jo sliktāk realitātei. Ja tā nenes augļus, tad tas vēl neko nenozīmē - turpināsim. Pati šī teorija ir vienkārša: ja konsekventi tiks turpināts “dialogs ar Kremli”, tad agri vai vēlu Putins mainīs uzvedību un panāks pretī. Tad beidzot varēs noņemt sankcijas un atsākt “biznesu kā vienmēr”.

Kā turpina Egerts: “Francijas elite ar sev raksturīgo augstprātību un snobismu joprojām izjūt nostalģiju pēc zudušās impērijas. Tā izjūt neapzinātu līdzjūtību Putina impēriskajai megalomānijai un jūt tādu pašu nicinājumu pret visādiem tur poļiem-ukraiņiem-gruzīniem, kuri nez kāpēc atsakās klausīties vecākajos brāļos, kuri viņus taču tikai cenšas gudrākus darīt. Viss tas sajaukts ar dziļu antiamerikānismu. Franču elite, tāpat kā Putina apkārtne, pret Ameriku izjūt vienlaikus dziļu pietāti un naidu. Francija, tāpat kā Krievija, sapņo būt kā ASV, bet nevar būt tāda.”

Taču, tāpat kā elitārā skolā gājušais Makrons nevar saprast Ļeņingradas pavārtes dzīves skolu izgājušo Putinu, tā arī mums, postpadomju cilvēkiem, grūti saprast Francijas elitāro skolu beidzējus. Atbilstoši viņu inkluzivitātes teorijai Putins jau nav vainīgs, ka ir tāds. Viņam vienkārši dzīvē nav paveicies, ka sanācis mācīties, nevis Parīzē kopā ar citiem smalko aprindu bērniem, bet gan pie sava džudo trenera kopā ar puišiem, kuru vienīgā vēlme bija iemācīties labāk kauties ielu kautiņos. Atbilstoši šim redzējumam Putins ir nevis pasauli apdraudošs politiskais gangsteris, bet gan “nabadziņš”, kuram jāpalīdz “augt”. Tāpat kā tiem migrantiem, kuri par katru cenu cenšas iekļūt Eiropā. Tāpēc pret Putinu jāizturas “iekļaujoši” un nenogurstoši viņam jāskaidro, kas ir labi un kas slikti, jo viņš pats to grūtās bērnības dēļ nesaprot.

Mēs varam mēģināt saprast gan Makronu, gan Putinu, gan jebkuru citu. Varam izvēlēties, kādām idejām sekot un kādām ne, bet, kopumā ņemot, Latvijas puse Makrona vizītes laikā demonstrēja pietiekami cienījamu līmeni. Arī savu pozīciju Krievijas jautājumā definēja skaidri. Savukārt no Francijas puses tika izteikts nepārprotams atbalsts Latvijas drošībai jebkādu apdraudējumu gadījumā, kas galu galā ir pats galvenais, tāpēc varam uzskatīt, ka vizītes rezultāts vērtējams tikai pozitīvi.

Komentāri

21. novembrī Starptautiskā krimināltiesa (SKT) izdeva aresta orderus Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu, bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta un vairāku palestīniešu grupējuma “Hamās” locekļu aizturēšanai. Jau nākamajā dienā mūsu Ārlietu ministrija paziņoja, ka respektēs SKT izdoto apcietināšanas orderi Benjaminam Netanjahu. Šis paziņojums izsauca asu reakciju sabiedrībā. Taču neviens (!) politiķis neuzsāka diskusiju par šo absurdo situāciju. Kāpēc?

Svarīgākais