Ceturtdien ES publicēja to personu sarakstu, kuras pakļautas sankcijām par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija indēšanu ar ķīmisko kaujas ieroci “Novičok” šā gada 20. augustā. Šajā sarakstā iekļauti trīs augsta ranga Krievijas prezidenta administrācijas darbinieki – Kirijenko, Jarins un Meņailo, Federālā drošības dienesta direktors Bortņikovs un divi aizsardzības ministra vietnieki – Popovs un Krivoručko.
Galvenais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt politisko procesu vērotāji, - vai šīs sankcijas ir adekvātas nodarītā smagumam. Pēc tam, kad triju valstu - Vācijas, Zviedrijas un Francijas laboratorijas atzina Navaļnija indēšanu ar “Novičok”, un līdzīgu slēdzienu 6. oktobrī deva arī Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija (OPCW), Krievijai tika uzdots jautājums - kādā veidā šī aizliegtā inde nonākusi Navaļnija organismā? Uz šo jautājumu Krievija jēgpilni nav pat centusies atbildēt. Vēl vairāk, nav pat ierosināta notikušā izmeklēšana, tādējādi ļaujot domāt, ka pie indēšanas vainīga Krievijas augstākā vadība.
Krievijas reakcija uz Navaļnija indēšanu bija tik demonstratīvi nekaunīga, ka ar Francijas prezidenta Emanuela Makrona svētību laikrakstam “Le Monde” tika nopludināta viņa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina telefonsarunas izdruka, kurā pēdējais uz Makrona aicinājumu - vismaz uzsākt notikušā izmeklēšanu, gluži kā ņirgājoties atbildēja, ka, iespējams, Navaļnijs pats “indi iestrēbis”. Makrona, arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles asie izteikumi Navaļnija indēšanas sakarā, un paša Navaļnija Putinu apsūdzošās intervijas žurnālā “Spiegel” un laikrakstā “Bild”, daudziem lika domāt, ka šoreiz Rietumu sankcijas būs Krievijai sāpīgas.
Taču, jo tuvāk nāca šo sankciju publicēšanas brīdis, jo kļuva skaidrāks, ka arī šoreiz neko vairāk kā brīdinošu kratīšanu ar pirkstu Rietumi neatļausies, un sankcijas būs tīri simboliskas. Šeit svarīgi atzīmēt, kāpēc sankcijām teorētiski vajadzēja būt nopietnām. Ķīmiskie ieroči skaitās necilvēcīgi mokoši, tāpēc pret tiem jau kopš 1. Pasaules kara laikiem ir ļoti noraidoša nostāja. 2. Pasaules kara laikā, lai arī visām karā iesaistītajām pusēm bija lieli ķīmisko ieroču uzkrājumi, tie tā arī netika likti lietā, neatkarīgi no stāvokļa frontē.
Krievija jau deviņdesmitajos gados paziņoja, ka ir pilnībā iznīcinājusi savu PSRS laiku ķīmisko ieroču arsenālu, taču Skripaļu indēšanas lieta lika pasaulei apšaubīt šo paziņojumu patiesumu. Tagad šis Navaļnija gadījums, kad OPCW atzina, ka Navaļnijs indēts ar modificētu, līdz šim nezināmu “Novičok” paveidu, liecina, ka Krievija bīstamos ķīmiskos ieročus ne tikai nav likvidējusi, bet tos turpina attīstīt un “uzlabot”. Par tik smagiem un graujošiem starptautisko normu pārkāpumiem reakcijai bija jābūt maksimāli bargai.
Taču tagad izsludinātās sankcijas nekādi nevar uzskatīt par smagām. Jūtīgais Nordstream-2 jautājums ir palicis ārpus sankcijām, kas ļauj domāt, ka Rietumi ir mainījuši sankciju stratēģisko jēgu. Var diskutēt par sankciju efektivitāti un sagaidāmo rezultātu. Var spriedelēt par Rietumu morālo vājumu un gatavību vienotai, konsolidētai rīcībai, lai iegrožotu Krievijas politiku, bet Navaļnija lieta ir uzskatāmi parādījusi, ka de facto Rietumi Putinam neko izdarīt nevar. Viņš var darīt ko grib, kā grib un kur grib (varbūt izņemot ASV), un viņam par to nekas nebūs.
Līdz ar to ir atmesta kādreizējā ideja ietekmēt un mainīt Putina režīma politiku. Jaunā Rietumu stratēģija ir vienkārši to pārdzīvot, jo galu galā Putins nav mūžīgs, un agri vai vēlu viņš aizies. Taču līdz tam ir jāizdzīvo. Nosakot sankcijas pret sešām augsta (bet ne visaugstākā) ranga Krievijas amatpersonām, Rietumi pasaka, ka tiem Krievijas rīcība nepatīk, bet ar Krieviju konfrontēt neviens nav īpaši ieinteresēts. Centīsimies sadzīvot, viens otru pārāk netraucējot. Lai Krievija pati tiek galā ar tām problēmām, kuras tā rada ar savu politiku. Šāda nosacīta Krievijas ignorēšana, pēc atsevišķu analītiķu (Vladislavs Inozemcevs) domām, ir smagākā pret Krieviju iespējamā sankcija, jo Krievijas pašas uzņemtais kurss velk to arvien dziļākā degradācijā. Tāpēc labāk netraucēt un nejaukties Krievijas pašiznīcinošajā virzībā.
Kā uz Krievijas notikumiem, un ES sankciju politiku reaģēt mums? Jau sen kā atkārtoju, ka vistālredzīgāko saimniecisko politiku šajā jautājumā vēl tālajā 2002. gadā izstrādāja Ventspils pašvaldība. Šīs politikas pamatnostādnes bija pilsētas industrializācija un ekonomikas diversifikācija, rēķinoties ar to, ka, Krievijā atklājot jaunas ostas, kravu plūsmas no/uz Krieviju samazināsies.
Tāpēc ziņai, ka no 1. oktobra Krievija pilnībā pārtraukusi savu ogļu eksportu caur Baltijas ostām, nevienam nevajadzēja skanēt kā pārsteigumam. Tas, ka Rīgas brīvosta ar ogļu termināļu iegādi Krievu salā ir stipri pārrēķinājusies, liecina tikai par stratēģiskās domāšanas neesamību. Domu, ka galvenais šī darījuma motīvs bija prasta alkatība, labticīgi atmetīsim kā Latvijas amatpersonu necienīgu.
