Pagājušās nedēļas nogalē Franciju satricināja ārkārtīgi necilvēcīgs noziegums. 18 gadus vecais bēglis no Krievijas Abdula Anzorovs nogalināja un nogrieza galvu savas skolas skolotājam Semjuelam Patī. Šī ārkārtīgi neģēlīgā nozieguma motīvi jebkurā gadījumā ir nepieņemami un neattaisnojami.
Taču tā kā multikulturālisma elementu šajā noziegumā nevar ignorēt, tad izvirzās vairāki blakus jautājumi. Pirmkārt, par integrācijas robežām. Cik lielu iebraucēju masu vietējā kultūra var absorbēt bez būtiska pašu identitātes apdraudējuma? Otrkārt, par tā dēvētās tolerances un inkluzivitātes (iekļaujošās sabiedrības) vērtējumu. Līdz šim pieņemts, ka tolerance un inkluzivitāte ir kaut kas neapstrīdami pozitīvs. Apšaubīt šo patiesību nozīmē palikt sevi zem sabiedrības nosodošā āmura. Tomēr pamēģināsim. Balstoties uz latviešu tautas pieredzi.
Latvija līdz 1940. gadam bija no visiem aspektiem normāla Eiropas valsts. 1940. gadā to okupēja PSRS (Krievijas oficiālais nosaukums no 1922. gada līdz 1991. gadam). Uzreiz pēc okupācijas sākuma un it īpaši aktīvi pēc 2. pasaules kara beigām sākās Latvijas rusifikācija. No citām PSRS teritorijām tika iepludināti simtiem tūkstoši krieviski runājošu cilvēku. Latvija nebija vienīgā, pret kuru tika vērsta šāda politika. Līdzīga situācija izveidojās Igaunijā, Lietuvā, Rietumukrainā un Rumānijai atņemtajā Moldovā.
1991. gadā visas šīs zemes atguva neatkarību. Taču pusgadsimtu ilgās kolonizācijas sekas visur nebija vienādas. Lietuva un Rietumukraina saglabāja augstu etnisko viendabību, Igaunija palika kaut kur pa vidu, Moldovai un it īpaši Latvijai neatkarības atjaunošana nāca kopā ar smagu mantojumu - milzīgu iedzīvotāju daļu, kura pamattautas valodā nerunāja, par vietējo kultūru neinteresējās, un to zināmā mērā pat nicināja. Var mēģināt šajā situācijā atrast kaut ko pozitīvu, bet ja gribam runāt skaidru, godīgu valodu, tad nekā pozitīva tur nav.
Rodas jautājums - kāpēc vienā vietā rusifikācija padevās vieglāk, bet citā gāja kā pa celmiem? Var piesaukt virkni it kā objektīvu faktoru, taču, manuprāt, noteicošais faktors bija sabiedrības attieksme pret ienācēju kultūru. Praksē tas izpaudās kā gatavība runāt-nerunāt ienācēju valodā, demonstratīva savas patikas-nepatikas izrādīšana. Mūsdienu terminoloģijā runājot, Lietuvā un Rietumukrainā sabiedrība bija netoleranta un neiekļaujoša. Rezultātā iebraucēji no citām PSRS daļām tur nejutās “kā mājās”. Viņiem ik brīdi lika justies kā svešķermeņiem, nevēlamiem viesiem, tāpēc viņi uz šīs vietām īpaši nealka pārvietoties.
Cita lieta Latvijā, kur cilvēki bija toleranti un iekļaujoši. Vairums iedzīvotāju, izdzirdot - я не понимаю (es nesaprotu) - , uzreiz bija gatavi pāriet uz krievu valodu, neatkarīgi no tā, cik labi paši to prata. Pat tad, ja apkārt vairākumā bija latviešu. Latvijā iebraucēji jutās “kā mājās”, un tāpēc arī vislabprātāk brauca tieši pie mums. Tas, ka vēl 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas etniskie (migrācijas seku) jautājumi joprojām veido lielu mūsu politiskās dienas kārtības daļu, nav nekas tāds, par ko varētu priecāties.
Ja Eiropā kāds gribētu uzklausīt mūsu pieredzi un no tās pamācīties (par ko gan stipri jāšaubās), tad mēs eiropiešiem varētu teikt, ka pārlieka tolerance un iekļaujošā politika neko labu nedod. Vienīgi ar stingrību un nepakļaušanos iebraucēju diktātam var saglabāt Eiropā to kultūras identitāti, kura ļāva Eiropai kļūt par civilizācijas flagmani. Inkluzivitāte, gatavība uzņemt svešos savā vidū, palīdzēšana kļūt par savējo un tamlīdzīgas darbības izskatās pārliecinoši teorijā. Praksē diemžēl sanāk citādi. Vienā brīdī iekļaujamie sāk uzstāt, lai iekļāvēji sāk ņemt vērā viņu prasības, un, skat, jau pazūd cūkgaļa no skolu virtuvēm. Iesākumā, jo ar to jau nekas nebeidzas. Tikai sākas.
Ne jau pravieša Muhameda karikatūru dēļ vietējā kultūrā integrēts pusaudzis nogalināja visu cienītu skolotāju. Viņa asinis tika izlietas, lai Francijas un Rietumu sabiedrībai skaidri pateiktu, ka ar mums (tiem, kam citas vērtības) nevar un nevarēs nerēķināties. Jūs varat censties mūs iekļaut, cik gribat, bet mēs piespiedīsim jūs pieņemt un tolerēt mūsu vērtības, nevis otrādi.
Ne velti raksta sākumā neminēju Anzorova etnisko izcelsmi. 2011. gadā viņš ar ģimeni ieradās Francijā kā bēglis no Maskavas (viņš ir Maskavā dzimis). Vai 2011. gadā Maskavā bija kāds karš, ka no turienes bija jāevakuē “bēgļi”? Karš jau sen bija beidzies arī Čečenijā. Bet pārprastas tolerances un inkluzivitātes dēļ Anzorovu ģimenei tika piešķirts patvēruma meklētāju statuss. Par šo kļūdu ar savu dzīvību nācās samaksāt Semjuelam Patī.
Patiesības labad jāatzīst, ka Francija ļoti enerģiski cīnās pret dažādiem kārtības traucētājiem ‒ džihādistiem, taču zobu pastu tūbiņā atpakaļ nedabūsi. Ideja saglabāt savas vērtības un vienlaikus ielaist lielu skaitu cilvēku ar citām vērtībām, cerot, ka, pateicoties inkluzivitātes principiem, pēdējos izdosies sekmīgi integrēt, izrādījusies maldīga. Jāatzīst, ka apjausma par šīs pārliecības maldīgumu nāk ārkārtīgi negribīgi. Joprojām valda uzskats, ka tas ir tikai laika un pacietības jautājums, jo gan jau šie cilvēki (iebraucēji) sapratīs progresa priekšrocības pār tumsonību un kļūs par pareizo vērtību aizstāvjiem. Varbūt. Atliek cerēt, ka tiešām tā notiks, bet līdz tam jāturas pie maksimālas stingrības un agresīvu kultūru neielaišanas politikas kā Eiropas civilizācijas pastāvēšanas stūrakmeņa.
