Baltkrievijas simboliskā līdere – Svetlana Tihanovska Rīgā bija jau septembrī, bet toreiz tikās vienīgi ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Šoreiz viņas vizīte ir jau ar daudz plašāku vērienu. Viņa tikās gan ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, gan premjeru Krišjāni Kariņu.
Kas šajā laikā ir mainījies? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, jāprecizē dažas detaļas. Pirmkārt, kā viņu pieteikt, un, otrkārt, kā pareizāk nosaukt viņas vārdu un uzvārdu. Sāksim ar otro jautājumu. Ir pierasts viņu saukt par Svetlanu Tihanovsku, kas atbilst viņas vārda un uzvārda krieviskajai transkripcijai. Atbilstoši baltkrievu izrunai viņa būtu jāsauc par Svjatlanu Cihonousku, taču ieradumam, kā zināms, milzu spēks.
Vēl sarežģītāka situācija ir ar viņas sabiedriski politisko statusu. Dažkārt viņa tiek dēvēta par Baltkrievijas opozīcijas līderi, taču šāds apzīmējums nav gluži korekts, jo opozīcija nozīmē pretstāvi oficiālai vairākuma varai, kuras šobrīd Baltkrievijā nemaz nav. Pie varas esošais pilsonis Aleksandrs Lukašenko nav vairs ne prezidents, nedz arī kāda vairākuma pārstāvis. Viņš pat ar visu milzīgo administratīvā resursa palīdzību (bet, iespējams, tieši tāpēc), nespēja sev noorganizēt kaut cik ticamu, ar reāliem vēlēšanu biļeteniem pamatojamu uzvaru 9. augustā notikušajās prezidenta vēlēšanās. Tā vietā Lukašenko ar vieglu roku pasludināja savu uzvaru ar 80% balsu, kurām netic pat viņa viskvēlākie atbalstītāji (ja tādi vispār vēl ir). Ja tev ir 80%, tad tu esi visas tautas mīlēts līderis, nevis personāžs, kurš ar automātu rokā skraida pa savu pils pagalmu, kuru no paša tautas sargā trīskārša omoniešu ķēde.
Dažkārt Tihanovska tiek dēvēta par prezidenta vēlēšanās uzvarējušo kandidāti, jo visos vēlēšanu iecirkņos (tādu bija vairāki simti), kuros balsis tika reāli skaitītas, viņa pārliecinoši uzvarēja. Lai arī ir pietiekoši daudz pierādījumu, tai skaitā audio un video ierakstu, kas apliecina Tihanovskas reālo uzvaru un Lukašenko sakāvi vēlēšanās, dēvēt Tihanovsku par “ievēlēto prezidenti” arī īsti nevar. Arī viņa pati nepretendē uz šādu titulu un aicina valstī rīkot jaunas, demokrātiskas vēlēšanās, kurās balsis tiktu godīgi skaitītas.
Tihanovsku šobrīd vispareizāk būtu uztvert kā tautas pretestības simbolu. Kā cilvēku, kurš apstākļos, kad valstī varu ir uzurpējis tirāns, starptautiski pārstāv Baltkrievijas tautu. Tādā statusā viņa arī tika uzņemta Rīgā, un kopš septembra šis viņas statuss ir kļuvis aizvien pārliecinošāks.
Pašā Baltkrievijā Tihanovskas vizītes priekšvakarā situācija atkal saasinājās. Pagājušajā svētdienā šķita, ka režīmam, vismaz uz kādu laiku, ir izdevies protesta demonstrācijas apspiest. Lukašenko “soda vienībām” pirmo reizi kopš augusta izdevās protestētāju rindas sašķelt un neļaut tām izveidot vienu lielu, vienotu demonstrantu kolonnu. Radās iespaids, ka nemitīgās represijas tautu ir nogurdinājušas un Lukašenko ņem virsroku. Taču ļaunu joku ar viņu izspēlēja viņa paša jau agrāk no pudeles izlaistais džins. Proti, bez jebkādas kontroles brīvplūsmā palaistā vardarbības mašinērija, kura gluži prognozējami izdarīja savu melno darbu.
Trešdienas pievakarē kādā no Minskas dzīvojamo rajonu pagalmiem ieradās vietējo tonton-makutu vienība, lai novāktu tur izkārto baltsarkanbalto baltkrievu nacionālo karogu, kas režīma acīs skaitās pretošanās simbols. Lai izrādītu savu neapmierinātību ar pagalmā notiekošo, ārā izgāja 31 gadus vecais, bijušais speciālo uzdevumu vienības kareivis Romāns Bondarenko un skaļi jautāja: "Ko jūs darāt?" Ar šo nevainīgo jautājumu pietika, lai melnā tērptie vīri mestos viņam virsū un sāktu izrēķināšanos. Bondarenko piekaušana tika uzfilmēta ar mobilo tālruni un izplatījās sociālajos tīklos. Taču līdzīgas piekaušanas šodienas Baltkrievijā ir ikdiena, kas nevienu vairs īpaši nesatrauc. Tikai šoreiz viss izvērtās traģiskāk. Pusis tika aizvests uz milicijas iecirkni, kur sišana turpinājās, līdz nācās izsaukt ātro palīdzību. Bet bija jau par vēlu. Bondarenko tika veikta smaga operācija, pēc kuras ārsti viņa izredzes izdzīvot vērtēja kā ļoti zemas. Ceturtdien pēcpusdienā Bondarenko nomira.
Šobrīd vēl nevar pateikt, kādas būs šī traģiskā notikuma sekas, bet ir vairākas lietas, kuras režīmam ir ļoti nelabvēlīgas. Pirmkārt, šis ir pirmais nāves gadījums, kad vardarbība tika uzskatāmi fiksēta viedoierakstā un pēc tam notiekošajam cilvēki varēja sekot līdzi reālajā laika režīmā. Atgādināšu, ka pirmo upuri - Aleksandru Taraikovski, kuru nošāva naktī uz 10.augustu, režīms vispirms uzdeva kā teroristu, kurš it kā gājis bojā, viņa rokās sprāgstot paša mestai granātai. Videoieraksts, kurš parādīja, ka Taraikovskis nošauts tiešā trāpījumā un nekādas granātas viņam rokā nebija, parādījās tikai pēc vairākām dienām, tāpēc šīs traģēdijas nepatīkamo efektu režīmam izdevās mīkstināt. Arī citi atgadījumi ar letālu iznākumu nebija pietiekoši emocionāli uzskatāmi.
Šoreiz noslepkavotais ir ļoti simpātisks puisis, kura piekaušana ir nepārprotami redzama video, turklāt viņa veselības stāvoklim varēja sekot līdzi gandrīz 24 stundas, kuru laikā emocionālais līdzpārdzīvojums tikai pieauga. Nav brīnums, ka protesta vilnis, kurš šķita, ka jau noplok, ir atjaunojies ar agrāko spēku. Arī ES augstais ārlietu pārstāvis Žozefs Borels izteica asu nosodījumu par Bondarenko slepkavību un paziņoja, ka tiks rosinātas papildu sankcijas pret vainīgajām amatpersonām.
Tas, protams, vēl nenozīmē, ka būtu noticis kāds lūzums režīma un tautas pretstāvē. Ļoti iespējams, ka Lukašenko rīkļurāvējiem, turpinot teroru, izdosies iedzīt protestu dziļi pagrīdē, taču jau tagad var teikt, ka šoreiz Lukašenko ir notraipījies ar asinīm vairāk kā jebkad agrāk. Tas nenozīmē, ka agrāk viņa noziegumi būtu bijuši mazāk asiņaini. Tikai nekad agrāk tie nebija tik uzskatāmi fiksēti. Gluži kā filmā. Tagad viņam un viņa režīmam vairs nav pat teorētiskas atpakaļceļa iespējas. Kompromiss vairs nav iespējams, un tas situāciju Baltkrievijā jau paceļ nākamajā vardarbības un pretstāves līmenī. Ar to jārēķinās arī mums kā Baltkrievijas tuvākajiem kaimiņiem.
