Pēcsvētku Saeimas sēde sākās ar simbolisku aktu – ar deputāta mandāta atjaunošanu Jurim Pūcem. Šis melos un blēdībās pieķertais politiķis aizvadītajā nedēļā bija spiests atkāpties no vides un reģionālās attīstības ministra amata un tagad atgriežas vietā, kur meļiem un krāpniekiem ir vēlētāju dota aizsardzība – deputāta mandāts. Tas, ka šis mandāts iegūts, atrodoties partijā, kura tiek turēta aizdomās par finansēšanas noteikumu pārkāpumiem – “Latvijas attīstībai”, šajā gadījumā nespēlē nekādu lomu, jo frāze – “par mani ir balsojuši tik un tik tūkstoši” joprojām skan pārliecinoši, lai gan arī šīs vēlētāju balsis izmānītas, melojot un krāpjoties, tieši tāpat kā Vecrīgas auto stāvvieta kādai pagaidām vēl nenoskaidrotai personai. Balotējoties par deputātu, Pūce taču sevi nepozicionēja kā meli un krāpnieku, kāds beigu beigās izrādījās.
Pūces atgriešanās Saeimā jāuztver kā simbolisks akts tāpēc, ka tas precīzi raksturo Latvijas sabiedrības izpratni par demokrātijas būtību un tās dziļāko jēgu. Proti, [tā saucamā] demokrātija ir tāda izskatīga dekorācija, kuras aizsegā veikliem cilvēkiem, kuri “prot dzīvot”, risināt savas “štelles”.
Latvijas trīsdesmit gadu politiskā pieredze ļāva viegli prognozēt, ka deputāta mandāta atjaunošana Pūcem notiks bez jebkādas aizķeršanās. Atsevišķu opozīcijas deputātu un politisko apskatnieku izteikumi, ka Pūcem nav morālu tiesību atgriezties Saeimā, jo “vai tad deputāts, atšķirībā no ministra, melot un blēdīties drīkst?” ‒ vairāk izskatījās pēc tukšas gaisa tricināšanas, nevis nopietniem pārmetumiem.
Runa nav vienīgi par šādās reizēs allaž skaļi piesaukto “vēlētāju” mandātu. Atbilstoši pašreizējiem Latvijas politiskajā vidē valdošajiem morāli ētiskajiem standartiem Pūce neko briesmīgu izdarījis nav. Vienkārši neveiksmīgi iekritis uz sīkumiem pēc nezināmu motīvu vadītas partijas biedra denunciācijas, kā rezultātā spiests veikt šo manevru - no ministrijas Peldu ielā pārdislocēties uz Saeimu Jēkaba ielā.
Neatkarīgi no Pūces atkāpšanās patiesajiem iemesliem, šis ir gadījums, kad vērts apskatīt politisko demisiju vēsturisko evolūciju Latvijā kā politiski ētiskā klimata evolūcijas atspoguļojumu. Pēc neatkarības atjaunošanas un demokrātiskās valsts pārvaldes sistēmas ieviešanas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, Latvijā valdīja pārliecība, ka astoņu, desmit gadu laikā mēs sasniegsim attīstīto Rietumeiropas valstu (nosacīti Zviedrijas) līmeni. Šim nolūkam nepieciešams pārņemt attīstīto valstu pārvaldes modeli, kur viens no politiskās sistēmas stūrakmeņiem ir “politiskā atbildība”. Kas īsti ir šī “politiskā atbildība” tolaik neviens Latvijā īsti nezināja un arī nevarēja zināt pieredzes trūkuma dēļ. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka šī “politiskā atbildība” pie mums joprojām ir “terra incognita”, lai gan jau trīsdesmit gadus dzīvojam it kā demokrātiskā sistēmā.
Tātad deviņdesmitajos gados vakardienas Padomju Latvijas cilvēki pēkšņi sāka atdarināt “Rietumu politiķus” ar visu turienes atribūtiku. Tai skaitā, ministru demisijām. Ja ministriem nācās zaudēt amatus “aparāta cīņās”, tad tas visiem bija labi saprotami, jo šādas cīņas bija ikdienišķas arī “padomju sistēmā”, taču parādījās arī citi, neparastāki gadījumi.
Pats slavenākais bija iekšlietu ministra Ģirta Valda Kristovska demisija 1994. gadā pēc divkāršas ieslodzīto bēgšanas no Pārlielupes un Grīvas cietumiem Jelgavā un Daugavpilī. Pats Kristovskis nekādi nespēja noslēpt, ka demisionēt negrib un neredz savu atbildību par notikušo bēgšanu. Nu, nevaru taču es pie katras cietuma kameras blakus stāvēt. Taču tolaik mēs vēl visā gribējām līdzināties “Rietumiem”, un Kristovskis ar asarām acīs bija spiests atkāpties.
1997. gadā pēc Talsu traģēdijas, kad, krītot ugunsdzēsēju pacēlāja grozam, aizgāja bojā deviņi bērni, demisionēja toreizējais iekšlietu ministrs Dainis Turlais. Tobrīd politiskās dzīves uztvere jau bija mainījusies. Turlā demisiju ne tikai neviens vairs nepieprasīja, bet to pat īsti nesaprata. Nekādas politiskās dividendes no šīs demisijas nedz pats Turlais, nedz viņa “Demokrātiskā partija “Saimnieks”” neguva. Līdz ar to demisijas “morālu apsvērumu” dēļ Latvijā uz ilgāku laiku “izgāja no modes” kā nevajadzīgas un laikmeta garam neatbilstošas.
“Morāles apsvērumu” demisiju jautājums no jauna aktualizējās pēc “Maxima” traģēdijas Zolitūdē 2013. gada novembrī. Traģēdijas bezprecedenta apmērs radīja sabiedrībā pieprasījumu pēc “politiskās atbildības” uzņemšanās. Par būvniecības nozari atbildīga ir Ekonomikas ministrija, un notikumu loģika prasīja, lai toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts par traģēdiju uzņemtos morālo atbildību un atkāptos. Taču nevēlēšanās zaudēt krēslu bija tik liela, ka Pavļuts uz šo soli tā arī nesaņēmās. Viņa vietā pēc stundu garas sarunas ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu atkāpās premjers Valdis Dombrovskis. Lai arī pēdējais par savu demisiju paziņoja acīm redzami pret paša gribu, drebelīgā balsī ar trīcošu apakšlūpu, šī demisija Dombrovska karjerai nāca tikai par labu.
Pūces demisija nebija saistīta ar kādiem no viņa tiešās darbības neatkarīgiem notikumiem (kā Kristovska, Turlā un Dombrovska gadījumā), par kuriem viņam būtu jāuzņemas politiskā atbildība. Pūce visus “nesmukumus” sastrādāja pats. Līdz ar to vainot viņš var tikai sevi. Tajā pašā laikā atskan balsis, ka Pūce patvēries Saeimā kā tādā aizsargājamā rezervātā, kur pārlaist grūtos laikus, lai pēc kāda laika atkal atgrieztos politiskajā virslīgā ‒ “lai strādātu”.
Tomēr ļoti gribētos ticēt, ka trīsdesmit gadi nav pagājuši gluži veltīgi un Pūces, Jaunupa, “Zuzāna saraksta” un partijas “Latvijas attīstībai” politiskā karjera ir beigusies. Šīs partijas un šo personāžu tālākais politiskais liktenis būs visprecīzākais Latvijas politiski ētiskā klimata indikators, kurš parādīs, kādā morālās attīstības līmenī atrodas mūsu politiskā vide. Sekosim šī indikatora rādītājiem.
