Uzreiz gribu teikt, ka virsrakstā minētā frāze jāuztver bez mazākā sarkasma. Tas nenozīmē, ka uzskatu Kariņa valdību par labi strādājošu un ceturtdien izsludinātos kovida izplatības ierobežošanas pasākumus par optimāliem. Taču esošajā politiskajā konfigurācijā mums ir tāda valdība, kāda ir, un no šīs valdības diez vai var gaidīt kaut ko vairāk. Ja visu vasaru tika gulēts uz lauriem un sists sev uz pleca par “izcilo darbu” pavasarī, tad nav jābrīnās par vieglo paniku, kura tagad pārņēmusi valdību, saslimstības skaitļiem strauji pasliktinoties.
Ceturtdienas vakarā, pēc valdības izsludinātajiem papildu ierobežojumiem, tviterī ierakstīju: “Beidzot no Kariņa k-ga esam sagaidījuši izlēmīgu rīcību, kas ļauj saskatīt drīzu uzvaru pār kovidu. Jau sen bija jāslēdz tādi infekcijas izplatības perēkļi kā bibliotēkas, izstāžu zāles un muzeji. Tagad, kad tas beidzot ir izdarīts, varam justies mierīgi un valdības pasargāti.” Lai arī šajā ierakstā klaji ironizēju, negribētos arī īpaši aizrauties ar valdības lēmumu kritiku. Ne tikai tāpēc, ka situācija patiešām ir sarežģīta un nav viegli atbildēt uz standartjautājumu - bet ko tu pats būtu ieteicis darīt citādāk? Valdības lēmumu negribu kritizēt cita iemesla dēļ, kuru atklāšu vēlāk.
Man, tāpat kā jebkuram Latvijā dzīvojošam indivīdam, ir savas intereses, kuras var atšķirties no citu interesēm. Valdībai visas šīs dažādās intereses ir kaut kā jāsabalansē. Šo interešu dažādību lieliski var redzēt sociālajos tīklos, kur šo interešu aizstāvji cits citu lamā pēdējiem vārdiem, kurus šeit ētisku apsvērumu dēļ nepiesaukšu. Šie cilvēki paši, protams, sevi uzskata par patiesības un visas tautas tribūniem, bet no tā lietas būtība nemainās.
Tas, ka cilvēki primāri aizstāv savu ādu, nav nekas jauns. Tāpat kā ne jau vakar ir izdomāta šo savu interešu aizstāvības pamatošana ar cēlām, labskanīgām frāzēm. Ir ļoti viegli runāt par visu kopējām interesēm, ja par tām pašam nav jāmaksā. Ir viegli aicināt uz dīkturi, cietslēdzi vai jebkuru citu vārda - lokdauns - latviskojumu, ja tavi ienākumi šīs ekonomikas apturēšanas dēļ nesamazinās. Neviens nepateiks, kādu dziesmu dziedātu fiksēto ienākumu saņēmēji, ja tie tiktu samazināti par 20% vai 30% un šī nauda nonāktu “kopīgo interešu katlā”, no kura varētu pasmelties dīktures cietēji? Taču par šādiem priekšlikumiem nav pat runa. Vēl vairāk. Pat tāds nieks kā valsts amatpersonu atalgojuma palielināšanas iesaldēšana izraisīja pamatīgu neapmierinātības vilni.
Es viegli varētu aicināt valdību uz radikāliem ekonomisko darbību ierobežojošiem lēmumiem, jo savu darbu varu veikt attālināti, pārtiku pasūtu internetā un milzu vēlmi kaut kur īpaši doties šajā ziemīgi tumšajā laikā neizjūtu. Tāpēc, manis pēc, slēdzam visu ciet, apturam kovidu un tad jau atkal visu varam pamazām vērt vaļā. Taču es lieliski saprotu, ka man ir viegli tā runāt, jo no manis nekāds upuris šādas ekonomikas apturēšanas dēļ netiek prasīts.
Cita lieta, ja man būtu sava kafejnīca, savs biznesiņš vai es piepelnītos, darbojoties kā vakara vadītājs un tagad, gada nogalē man būtu galvenais pļaujas laiks. Cilvēku skaits, kuru ienākumi ir būtiski samazinājušies, ir mērāms simtos tūkstošu. Tajā pašā laikā viņiem jāturpina maksāt par komunālajiem pakalpojumiem, hipotekāro kredītu, līzingu un cita veida maksājumus, nemaz nerunājot par ikdienas sadzīviskajiem izdevumiem. Kad politiķi, kuri ne par ko neatbild, sāk spriedelēt par kopīgām interesēm, par to, ka tagad neesot īstais laiks pieņemt lēmumus, vadoties no vēlētāju interesēm vai politiskajām simpātijām, tad man atliek priecāties, ka šādi politiķi ne par ko neatbild, un visa viņu māksla ir tukši virināt mutes.
Ceturtdienas valdības lēmumi īsti neapmierina nevienus. Vieniem tie šķiet pārāk mīksti, citiem pārāk stingri. Taču tā kā šie lēmumi manu materiālo stāvokli tieši neietekmē, tad es atturētos tos kritizēt pārāk asi. Uzsveru, pārāk asi, kas nenozīmē nekritizēt vispār. Tāpēc nekādi nevaru pieņemt kādreizējā Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna izteikumus, ka šis neesot īstais laiks, lai apšaubītu valdības lēmumus, un nepieciešams saliedēties ap partiju un valdību. Partiju viņš, protams, nepieminēja, bet mana vecuma cilvēkiem šādi aicinājumi ausīs skan tieši šādi.
Žēl, ka no cienījama, pat leģendāra cilvēka mutes skan šādas frāzes, kuras īpaši iecienījuši Putina, Lukašenko un citu diktatoru fanu kluba biedri, bet vēl vairāk žēl, ka šādi izteikumi atrod pietiekami daudz dzirdīgu ausu arī pie mums. Tas jau ir mūsu valstij un sabiedrībai daudz bīstamāk nekā daži neveikli valdības lēmumi.
