Kādu politisko virzienu pārstāv Jānis Reirs, un kādu Andris Vilks?

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

LTV raidījumā “Šodienas jautājums” finanšu ministrs Jānis Reirs izteica frāzi, kas daudziem lika izbrīnā saraukt pieres. Reirs teica: “.. es atšķirībā no Vilka kunga pārstāvu citu politisko virzienu.” Runa bija par bijušo finanšu ministru Valda Dombrovska valdībā, pašreizējo Latvijas Bankas (LB) padomes locekli Andri Vilku, ar kuru Reirs bija ne tikai vienā partijā – “Vienotībā”, bet arī jau pieminētajā Dombrovska valdībā. Taču tagad izrādās, Reirs pārstāvot citu politisko virzienu. Vai tiešām tas tā ir?

Ja paklausāmies abu šo kungu publiskos izteikumus, tad jāsecina, ka Reirs runā taisnību. Politiskais process ir nepārtraukts, tāpat kā upes plūdums, un tie, kas bija kopā 2013. gadā, var aiziet pa dažādiem ceļiem un 2021. gadā jau būt atšķirīgās nometnēs. Šobrīd Reirs un Vilks pārstāv, var pat teikt, pretējus politiskos virzienus, un ir gluži lieki zīmēt shēmas, kurās Reirs un Vilks atrodas blakus. Tā vienkārši ir pagātne. Kas ir šodien? Kādu virzienu pārstāv Vilks, un kādu Reirs?

Sāksim ar to, ka abi šie personāži kādreiz patiešām bija vienā nometnē un pārstāvēja vienu - ekonomiski labēju, konservatīvu, lai neteiktu galēji konservatīvu, spēku, kura ideoloģijas centrālā ass bija stingra fiskālā politika. Šī stingrā fiskālā politika gāja ciešā sazobē ar LB piekopto stingro monetāro politiku, un galvenais ekonomiskais rādītājs, par kura lielumu notika lielākā “cepšanās”, bija valsts budžeta deficīts. Vēl šodien Latvijā ir simtiem tūkstošu cilvēku, kuriem vārdu salikums “budžeta deficīts” liek ietrīsēt sirdij. Ja šiem vārdiem piekabina klāt vēl frāzi “valsts ārējais parāds”, tad ne vienam vien asinsspiediens uzreiz uzlec par vairākām iedaļām.

Tam, ka Latvijā valsts parāds ir salīdzinoši zems un budžeta deficīts nekad nav bijis nopietns ekonomisko stabilitāti apdraudošs faktors, nav nekādas nozīmes. Ja cilvēkiem gadu gadiem stāsta, ka bezdeficīta budžets ir tas, uz ko mums jātiecas, un tieši tas mums atnesīs sengaidīto laimi, tad šāda attieksme ir pašsaprotama. Šī politika ir viegli uztverama un viegli saprotama, jo privātajā sadzīves līmenī dzīvot atbilstoši saviem līdzekļiem daudziem šķiet vispareizāk. Tiesa, kad jāiegādājas mājoklis, automašīna vai kāds cits lielāks pirkums, tad hipotēka vai līzings vairs nešķiet tik “nepareizs” risinājums, bet ne par to stāsts.

Tātad laikos, kad Reirs un Vilks bija “vienā laivā”, abi pieturējās pie “taupības” doktrīnas. Ar taupību šeit, protams, jāsaprot, makroekonomiskais aspekts, jo mikro līmenī nekāda “taupība” nepastāvēja, un politbiznesa shēmas (piemēram, OIK) darbojās kā vienmēr. Jāatzīmē, ka šo makroekonomiskās “taupības” politiku latviešu sabiedrība samērā labi pieņēma un pieņem joprojām. Taču pasaulē tā šobrīd skaitās neglābjami novecojusi. Šajā ziņā cilvēki Latvijā ir ārkārtīgi konservatīvi, un ASV un Rietumeiropā populārās idejas par “helikoptera naudu” viņi uztver visai atturīgi, lai neteiktu naidīgi. Uz šo ekonomisko konservatīvismu spēlē “Vienotība”, gluži kā Nacionālā apvienība uz sociālo konservatīvismu. Abām šīm partijām ir sava noteikta sociālā bāze, un viņi nevēlas savus vēlētājus pievilt.

Kopš LB vada Mārtiņš Kazāks, tās pozīcija ir tuvinājusies Eiropas Centrālās bankas (ECB) pozīcijai, kuras monetārā politika kopš 2008. - 2010. gada krīzes ir kļuvusi ievērojami “mīkstāka”. 2021. gada 21. janvārī ECB sēdē tika izvērtēti jaunākie ES ekonomiskie dati un nosprausta tālākās darbības stratēģija. Lūk, ko šai sēdei veltītajā preses konferencē teica ECB prezidente Kristīne Lagarda: “Kopumā saņemtie dati apstiprina mūsu iepriekšējo bāzes scenārija novērtējumu, saskaņā ar kuru gaidāma spēcīga pandēmijas īstermiņa ietekme uz tautsaimniecību un ilgstoši vāja inflācijas dinamika [...] Šādā vidē joprojām būtiski ir nodrošināt nozīmīgu monetārās politikas stimulu, lai pandēmijas laikā visiem tautsaimniecības sektoriem saglabātu labvēlīgus finansēšanas nosacījumus [...] mēs turpināsim veikt ārkārtas aktīvu iegādes par kopējo apjomu - 1850 miljardiem eiro.”

Pārtulkojot šo tekstu no baņķieru valodas parastajā, tas skan vienkārši - mums draud ekonomiska lejupslīde (“spēcīga pandēmijas īstermiņa ietekme uz tautsaimniecību”), tāpēc jāgrūž ekonomikā naudas tik daudz, cik vajag (“turpināsim veikt ārkārtas aktīvu iegādes”). Vēl jo vairāk tāpēc, ka inflācija mums nedraud (“ilgstoši vāja inflācijas dinamika”).

Šo ECB nosprausto virzienu atzīst par vēlamu arī LB, kuras padomes loceklis ir Vilks. Savukārt Reirs, būdams “Vienotības” ministrs, pārstāv citu politisko virzienu. To, kura pārstāvjiem visi šie “naudas drukātāji” izraisa organisku riebumu un kuri nevar vien sagaidīt, kad beidzot šīs “valūtas piramīdas” sabruks un cilvēce atgriezīsies pie vecā, labā zelta standarta. Reirs, protams, labi saprot, ka tas nenotiks nekad, bet viņam ir savs elektorāts, kurš zemapziņā grib ticēt tieši šim nākotnes scenārijam. Tāpēc turpina to pašu, kādreiz labus panākumus nesošo “skopošanās” politiku.

Šai politikai ir skaidrs, racionāls raksturs. Latvijā ir liela iedzīvotāju daļa (iespējams, pat lielākā daļa), kuru pandēmijas ierobežojumi finansiāli nekādi neskar. Viņu ienākumi nav samazinājušies ne par centu. Daļai pat pieaugusi. Tajā pašā laikā dažādi izdevumi ir samazinājušies, un līdz ar to pieauguši šo cilvēku uzkrājumi. Parādoties “liekai” naudai, parādās bažas par šīs naudas vērtības saglabāšanos. Šos cilvēkus nepārliecina Lagardas vārdi par “ilgstoši vāju inflācijas dinamiku”. Viņus daudz vairāk pārliecina vienkāršā formula - naudas emisija (drukāšana) = inflācija.

Turklāt pie vājas sociālās solidaritātes jebkura finanšu palīdzība citam tiek uztverta ar grūti pārvaramu skaudību.

Cilvēkam gribas ticēt, ka viņa finansiālo labklājību nodrošina kaut kādas viņa īpašās personīgās kvalitātes, nevis tas, ka viņš strādā sektorā, kurš balstās uz stabilu finansējumu. Tāpēc man pienākas, bet tam citam ne.

Reirs ir politiska figūra, kuram primāri jādomā par pārvēlēšanos, nevis ekonomisko uzplaukumu (kas paradoksālā kārtā nav viens un tas pats), tāpēc viņam jārunā tas, ko grib dzirdēt viņa vēlētājs. Savukārt, Vilkam par vēlētāju balsīm nav jādomā, tāpēc viņš var runāt tā, kā labāk valsts ekonomikai, nedomājot, vai tas kādam patiks vai nepatiks.

Svarīgākais