Tagad jau Krievijas, nevis Ukrainas armija izjūt artilērijas un bruņutransporta trūkumu. Trijos kara gados Vladimiram Putinam tā arī ne tuvu nav izdevies ieņemt Kijivu. Briesmīgkaā gaļasmašīna kopš abiem pasaules kariem ieripo ceturtajā gadā, un ASV prezidenta “sadziedāšanās” ar Kremļa tirānu liek domāt, ka diplomātijas frontē būs vēl neprognozējamākas izmaiņas nekā Kurskas apgabalā.
2022. gada 24. februāra rītā, kad Kostromas desantnieki, Tamaņas diversanti un burjatu tankisti bruka iekšā Ukrainā, Maskavas rīcībā trieciena veikšanai bija (salīdzinot dažādus vidējos aprēķinus) ap 390 tūkstošiem profesionālā dienesta zaldātu. Kaujas gatavībā un dažādās rezervēs atradās 15 līdz 17 tūkstoši tanku, vismaz divreiz lielāks bruņutransportieru skaits, biedējošā Melnās jūras flote, milzīgas raķešu un aviobumbu rezerves, bet praktiski nekāds dronu un bezpilotnieku skaits. Kādas rezerves bija ukraiņiem, salīdzinot ar pretinieku, atceras visi — savas valsts aizstāvju “rezerves” drīzāk bija rakstāmas pēdiņās.
Trīs gadus vēlāk tā jau ir Krievija, kas sāk izsmelt savas karamateriālu rezerves. Trešdaļa no Melnās jūras flotes guļ attiecīgās jūras dibenā, pārējā ir vai nu bojāta ukraiņu jūras dronu triecienos, vai aizbēgusi uz Novorosijskas ostu netālu no Sočiem. Frontē ukraiņi ar droniem un artilēriju sasituši vairāk nekā desmit tūkstošus Krievijas tanku — vidēji gandrīz desmit dienā. Kā rāda dažādu neatkarīgu pētnieku un apskatnieku rūpīgi analizētie satelītattēli, dažādās Aukstā kara laiku tanku rezervju glabātavās palikuši aptuveni 7000 tanku visādās rūsēšanas pakāpēs, kurus intensīvi atjauno un sūta uz fronti, kur tie nonāks droniem pa triecienam. Fakts, ka Krievija pat nemēģina uzlabot mūsdienīgo tanku T-90 un T-80 ražošanas kapacitāti, bet agrāk propagandistu tik slavētais visjaunākais T-14 “Armata” divus gadus vispār nav manīts, tā vietā velkot no armijas tanku plačiem ārā arvien vecākus un vecākus “šrotus”, apliecina: Krievijas armija saprot, ka tanka simtgade ir pagājusi, un tagad nolieto vecās rezerves, kamēr tādas ir — un kamēr atrodas tankisti, kas ar tiem prot braukt. Taču jaunus tankus Krievija neražos, jo tanks mūsdienās ir bezspēcīgs pret dažiem sīkiem droniem dažu tūkstošu vērtībā, no kuriem viens novēro, bet divi vai trīs atnes sprāgstvielas un likvidē miljonus izmaksājušo kaujas mašīnu. Bet bruņutransportierus Krievija zaudējusi 21 tūkstoša kopskaitā, 25 tūkstošus artilērijas stobru, ap 40 tūkstošiem smago un vieglo automašīnu, 28 karakuģus utt.
Krievijas zaudētie 10 000 tanku vienlaikus ir labs apstiprinājums tam, ka Latvija darījusi pareizi, nemaz nedomājot attīstīt savus tanku spēkus — nedrīkst tērēt naudu tehnoloģijām no aizpagājušajām desmitgadēm. Turklāt aizvadītā gadsimta smagais tanks domāts ātriem, manevrējošiem triecieniem sausā, diezgan līdzenā vidē, kamēr mūsu salīdzinoši mežainā un daudzviet purvainā Latvija nav tankiem tik precīzi piemērota. Ukrainas plakanā stepe gan ir, ko apliecina Otrā pasaules kara vislielākās tanku kaujas un ātrie, masīvie Manšteina un Rundšteta tanku armiju reidi, taču apstāklis, ka tagad tanks zaudē kauju tieši tajā vidē, kas tam vispiemērotākā, parāda: pēc kārtējā dronu trieciena degošais un kūpošais krievu tanks aiziet debesīs ne vien burtiski, bet arī kā koncepts.
Iebrucēju zaudējumi, kā zināms, veidojas no kritušajiem, bezvēsts pazudušajiem, sagūstītajiem, sakropļotajiem un tā ievainotajiem, ka tie pēc tam vairs nebūs karotāji. Pilnmēroga kara pirmajos desmit mēnešos Krievijas zaudējumi sasniedza vidēji 10 tūkstošus mēnesī. Gaidītā kaujas darbību atslābuma vietā to intensitāte dubultojās, un krievi zaudēja jau 20 tūkstošus mēnesī. Iemesls — neprazdami manevrējošu karadarbību kustībā ar zibenīgiem pretuzbrukumiem, kas turpretī ir ukraiņu mīļākais karošanas veids, krievi pie Bahmutas (un vēlāk arī visur citur) likuši lietā to vienīgo, uz ko ir spējīgi: uzsāka savus drausmīgos “gaļas viļņus”. Tāpēc okupantu zaudējumi vidēji ik pēc 10 mēnešu perioda pieaug par nākamo slieksni. Šajā ziemā vidējais Krievijas armijas personālsastāva zaudējumu ātrums jau sasniedzis 40 tūkstošus mēnesī. Ja tamlīdzīgs temps saglabāsies, tad Krievijas zaudējumi sasniegs miljonu ap agresoram tik svarīgo 9. maiju.
Interesanti, ka visādi Rietumu specdienesti, institūti un aizsardzības resori divus gadus mēģinājuši analizēt Krievijas zaudējumus, publicējot dažādus samazinātos datus, kas krietnā pretrunā ar ikdienas cipariem no Ukrainas Bruņotajiem spēkiem. Tagad jau aptuveni gadu tādi nav redzēti: gan Rietumu speciālisti, gan globālie mediji, gan dažādi militārie analītiķi un blogeri ir pieņēmuši, ka ukraiņu ziņotais par tiem zaudējumiem, ko viņi nodarījušie pretiniekiem, atbilst realitātei. Par ukraiņu zaudējumiem oficiālā nostāja paliek nemainīga — Volodimirs Zelenskis izziņos kritušo un ievainoto skaitu tikai pēc uzvaras karā. Diemžēl ikviens, kam šajos trijos gados iznācis pabūt Ukrainā kaut uz brīdi, nevar nepamanīt, ka uzreiz pēc robežas šķērsošanas katrā ciemā un pilsētā kapos redzami neskaitāmi jauni apbedījumi un vēl nenovītuši vainagi līdz ar svaigiem koka krustiem.
Tā kā Kremlis arvien spēj salasīt jauniesaucamos, cietumniekus, paramilitāros elementus un tādas personas, kas gatavas parakstīt profesionālā dienesta kontraktu (tā vērtība patlaban ir ap 50 tūkstošiem dolāru pie iestāšanās vien), tad “gaļas viļņi” var turpināties. Ukrainā ir otrādi: 2022. gada laikā Bruņotajos spēkos iestājās visi tie, kas bija motivēti to darīt brīvprātīgi. Sākās mūžīgs personālsastāva trūkums, ko nav glābuši arī ārzemju brīvprātīgie un no Rietumiem atgriezušies Ukrainas pilsoņi. Tagad abreviatūra “TCK” (teritoriālais centrs komplektēšanai) jau ir lamuvārds, jo tie, kas negrib doties aizstāvēt valsti, visi atrod sev ieganstus, kāpēc to nedarīt.
Aizvadītajā kara gadā Ukraina spiestā kārtā paveikusi to, ko iepriekš pat neplānoja: saviem spēkiem saražoja vairāk nekā pusotru miljonu dronu. Šobrīd frontē esošo dronu skaits vairākkārt pārsniedz cilvēku skaitu. Viena piecu cilvēku zemnīca frontes tuvumā, kurā sēž dronu operatoru apakšvienība, diennaktī iztērē kādus 30 FPV dronus: ar pusi no tiem pazaudē sakarus Krievijas bruņoto spēku radioelektroniskās pretdarbības dēļ, atlikušie vai nu trāpa mērķī, vai netrāpa — vairums no droniem domāti lidojumam vienā virzienā.
Ceturtais pilnmēroga kara gads līdz ar to būs arvien vairāk dronu, nevis tanku vai artilērijas karš. Un tas attieksies uz visu veidu droniem — gan ukraiņu jūras droniem, gan frontē lietojamajiem FPV droniem, gan tālo triecienu droniem, kas lido gan operatora vadībā, gan paši par sevi. Krievija tāpat spējusi celt dronu ražošanas kapacitāti, neraugoties uz sankcijām elektronikas importam: aizpagājušajā naktī Krievija palaidusi 267 “šahedus” un citu tipu tālā rādiusa bezpilotniekus kombinācijā ar “Iskander” raķetēm un planējošajām aviobumbām. Tāds pats uzbrukums turpinājās arī aizvadītajā naktī. Statistika rāda — Krievija koncentrē resursus dronu un bezpilotnieku ražošanai, un viņiem tas tomēr izdodas. Ukraiņi tālos bezpilota triecienus veic mazākā skaitā, taču ukraiņi (atšķirībā no saviem ienaidniekiem) prot trāpīt ne pa dzīvojamajiem masīviem, bet gan pa krievu munīcijas noliktavām, lidlaukiem un jo īpaši pa naftas pārstrādes kompleksiem.
Kremlim plānotais zibenskarš nesanāca: jau 2022. gada rudenī, noslēdzoties ukraiņu sekmīgajam pretuzbrukumam no Harkivas uz Donbasu un no Mikolajivas uz Hersonu, ātro uzbrukumu un pretuzbrukumu triecieni pārgāja savstarpējās novājināšanas karā. Kā rāda vēsture, tādā vienmēr uzvarējusi tā puse, kam ir lielākas ekonomiskās jaudas (nevis tikai cilvēkresursi vien). Bet kā mēģināt aprēķināt, kad Kremlim izbeigsies ekonomiskie resursi?
Mūsdienām tuvākais piemērs, ko varam izmantot kaut vai daļējam salīdzinājumam, ir Kremļa iebrukums un sakāve Afganistānā visu astoņdesmito gadu garumā. Toreizējā imperiālistiskā avantūra vilkās deviņus gadus un nepilnus divus mēnešus. Padomju Savienības tobrīdējo 265 miljonu iedzīvotāju iespējas to uzturēt vēl ilgāk sabojāja arī notikusī Černobiļas atomkatastrofa, kuras seku likvidācija naudas un personāla ziņā izmaksāja ne mazāk kā vēl viens paralēls karš.
Izdalot kara ilgumu ar iedzīvotāju skaitu, iegūstam vidējo aprēķinu, ka Kremļa kontrolētās iedzīvotāju masas astoņdesmitajos gados spēja uzturēt agresīvu karu kaimiņvalstī apmēram tādā veidā, ka viena gada pilnmēroga karadarbības uzturēšanai (ieskaitot Černobiļas seku likvidāciju) bija vajadzīgi aptuveni 28 līdz 29 miljoni iedzīvotāju.
Aprēķins ir visai shematisks, ja to izmanto mūsdienu karam Ukrainā: mainījušies gan cilvēki, gan viņu lietotās militārās tehnoloģijas. Taču var izteikt analoģiju, ka Krievijas ekonomikai šodien Černobiļas katastrofas vietas izpildītājas ir Rietumu sankcijas, kas nodrošina līdzvērtīgu (ja ne lielāku) samazinošo efektu uz Kremļa kontrolēto ražošanas kopproduktu.
Izdalot Krievijas Federācijas tos 145 miljonus iedzīvotāju, ar kuriem Krievija iesāka pašreizējo pilnmēroga karu pirms trim gadiem, ar šo cilvēku spējām tieši un netieši uzturēt pilnmēroga karu, lietojot salīdzinājumu ar iebrukumu Afganistānā, vajadzētu pietikt pieciem gadiem un divām nedēļām. Sliktā vēsts — ja šāds aprēķins piepildīsies (jo ir miriāde iemeslu, kāpēc tas ir tikai teorētisks mēģinājums izdarīt salīdzinājumu), mums vēl priekšā divi gadi ar šādu kara intensitāti. Labā ziņa — ja tas piepildīsies, šobrīd mēs varētu būt pāri pilnmēroga kara lielajai pusei.
