Pirmdien ASV sākās gadsimta tiesas process, kura sekas šobrīd grūti prognozēt, bet skaidrs ir viens – ASV sabiedrība ir nonākusi krustcelēs. Turklāt neviena no izvēlēm nav acīmredzami labāka par otru.
Runa, protams, ir par Mineapolē sākušos tiesas procesu pret policistu Dereku Šovēnu, kuru apsūdz afroamerikāņa Džordža Floida slepkavībā pagājušā gada 25. maijā. Procesam pievērsta milzīga sabiedrības interese, un to pārraida televīzijā. Zvērinātie netiek rādīti, un viņu vārdus tur slepenībā. Process pārvērties TV seriālā, kad neviens nezina, kā tas beigsies. Plānots, ka tas ilgs četras nedēļas.
ASV pamatplūsmas mediju noskaņojums ir tāds, ka tie nepiedotu, ja Šovēnu atzītu par nevainīgu, taču ASV tiesu sistēma līdz šim lepojusies ar īpašu neatkarību un uzsvērtu objektivitāti. Šeit gan jāatceras, ka to, vai Šovēns vainīgs vai nevainīgs, nelems profesionāli, juridisko izglītību ieguvuši tiesneši, bet gan cilvēki bez juridiskām priekšzināšanām - zvērināto piesēdētāju žūrija. Lai arī Floida nāves apstākļi plaši aprakstīti medijos, atgādināšu, kas tad īsti notika.
Maija pēdējā pirmdienā, Kritušo piemiņas dienas (Memorial day) pievakarē Mineapoles policijas patruļa saņēma izsaukumu no kāda veikaliņa, kurā kāds tumšādains vīrietis par cigarešu paciņu bija samaksājis ar viltotu 20 dolāru banknoti. Mediji, kuri pretendē uz objektivitāti un bezkaislīgu situācijas atspoguļojumu, parasti lieto nedaudz mīkstinošu frāzi - pārdevējam šķita, ka naudas zīme ir viltota, lai gan viltojums bija tik rupjš, ka uz pārdevēja pusaudža pirkstiem palika krāsa. Pusaudzis liela auguma vīrietim, kurš turklāt atradās acīmredzamā narkotisko vielu ietekmē, nobijās kaut ko aizrādīt. Jau tas vien, ka iespaidīga paskata vīrietis pusaudzim par pirkumu dod naudas zīmi, kura drīzāk ir pat ne viltota, bet tikai attāli līdzīga īstai naudas zīmei, liecina par šo cilvēku ļoti daudz.
Policijas patruļa notikuma vietā ieradās ātri. Floidu aizturēja, uzlika roku dzelžus un gribēja iesēdināt policijas mašīnā. Floids salonā gan iekāpa, bet kājas atteicās likt iekšā, aizbildinoties ar klaustrofobiju un kovidu. “Novāc kājas, es atvēršu logu,” piedāvāja vecākais inspektors Tomass Leins, taču Floids turpināja atkārtot saraustītas frāzes - “nešaujiet”, “tūlīt miršu”, “grūti elpot”. Floids prasīja, lai ļauj viņam pagulēt uz zemes un atelpoties.
Šo Floida uzvedību aizstāvība izmanto kā argumentu, kas liecinot, ka elpošanas problēmas Floidam bijušas, jau pirms lietā iejaucās Šovēns, kurš piebrauca ar otru patruļmašīnu nedaudz vēlāk. Šovēns Floidu pazina un acīmredzot uzskatīja, ka no pēdējā var sagaidīt visādus gājienus, tāpēc ar Floidu īpaši neauklējās. Noguldīja uz zemes un ar kāju uzspieda uz aizturētā kakla. Vēl divi policisti Floidu turēja, bet ceturtais visā noskatījās. Pārējo trīs (bez Šovēna) tiesas prāva paredzēta augustā. Aizstāvība norāda, ka šāds paņēmiens (ceļgala turēšana uz kakla) pilnībā atbilst aizturēšanas instrukcijām. Apsūdzība uzstāj, ka Floids 20 reizes izkliedzis, ka nevarot elpot, bet Šovēns nav atbrīvojis tvērienu vēl trīs minūtes pēc tam, kad Floids bija pārtraucis izdot jebkādas dzīvības pazīmes.
Negribu aizrauties ar Floida visai raibās pagātnes aprakstu, jo tomēr, lai kāds arī viņš būtu bijis, cilvēks ir miris, un policists, kurš gandrīz deviņas minūtes turēja savu celi uz viņa kakla, varēja būt krietni iejūtīgāks. Diemžēl šo nerakstīto likumu - par mirušo tikai labu vai neko, plaši izmanto cilvēki, kuri Floida nāvi izmanto savu ideoloģisko uzstādījumu bīdīšanā.
Nemitīgi tiek piesaukta vēlme pēc taisnības, taču šī taisnība veidojas kaut kā vienpusīgi. Ir svētais moceklis, kura tēls ar biezajām, gaļīgajām lūpām kļuvis par “jaunās ētikas” populārāko ikonu - dižais humānists un gaismas nesējs Džordžs Floids, un četri ļaundari policisti slepkavas, kuru fotogrāfijas publicējamas vienīgi oranžajās cietumnieku drānas. Patiesības labad piebildīsim, ka Floids bija trīs reizes, tai skaitā par bruņotu laupīšanu, tiesāts narkomāns un, ja viņš tajā liktenīgajā maija pievakarē nebūtu nomiris, tad šobrīd par viltotas naudas izmantošanu, visticamāk, sēdētu cietumā.
Ja reiz tiek piesaukta taisnība, tad pirmais Floida nāves medicīniskais slēdziens ir nepārprotams. Autopsija neatklāja nekādas traumatiskas afiksijas pēdas. Pēc tiesu medicīnas ekspertu atzinuma Floida nāves cēlonis bija sirds išēmiskā slimība un hipertensijas izraisīta kardiopātija. Toksikoloģiskā analīze parādīja, ka mirušā asinīs atrodams fentanils un metamfetamīns. Apgabala galvenais tiesu medicīnas eksperts Endrū Beikers izmeklēšanā liecināja, ka tad, ja Floids būtu atrasts miris savās mājās, viņš kā nāves cēloni būtu noteicis narkotiku pārdozēšanu.
Džordža Floida brāļi, jaunizceptie miljonāri (Mineapoles pilsēta viņiem izmaksāja 27 miljonu dolāru kompensāciju) dala intervijas pa labi un kreisi, katrā teikumā vismaz reizi piesaucot frāzi ”vienīgais, ko mēs vēlamies, ir taisnības triumfs”. Tā taisnība, kurā viņu brālis kļuvis par vienu no daudzajiem narkotiku pārdozēšanas upuriem, viņus neapmierināja, un tika pieprasīta jauna tiesu medicīnas ekspertīze, kuru veica neatkarīgie (pēc pasūtījuma strādājošie) eksperti Maikls Beidijs un Alisija Vilsone. Viņi nonāca pie jau daudz “taisnīgākiem” slēdzieniem. Proti, atzina afiksiju par vienīgo nāves cēloni. Nekādas narkotikas, nekādas kardiopātijas. Nožņaugts, ar celi nospiežot skābekļa piekļuvi smadzenēm.
Šī jaunā ekspertīze ļāva Minesotas pavalsts ģenerālprokuroram Kītam Elisonam pārkvalificēt Floida nonāvēšanu no trešās pakāpes slepkavības (nonāvēšana aiz neuzmanības) uz otrās pakāpes slepkavību (apzināta slepkavība citas noziedzīgas darbības laikā bez iepriekšēja nolūka). Respektīvi, policisti apzināti nogalināja Floidu, bet šis nolūks viņiem radās noziedzīgās aizturēšanas laikā, nevis tika plānots iepriekš, kā tas būtu pirmās pakāpes slepkavības gadījumā.
Jānorāda, ka Floida radinieki uzstāja tieši uz apsūdzību pirmās pakāpes slepkavībā, un otrās pakāpes slepkavība tiek uzskatīta kā pušu kompromiss. Jāatzīmē, ka pirmdien uzsāktajā tiesas procesā Šovēnu vienlaikus apsūdz gan otrās, gan trešās pakāpes slepkavībā. Apsūdzība tādējādi cenšas nodrošināties - ja zvērinātie neatzīs Šovēnu vainīgu otrās pakāpes slepkavībā, tad ir cerība, ka atzīs trešās pakāpes slepkavībā. Prokuratūra savā apsūdzības runā lietu izklāstīja tā, it kā Šovēna patruļa, jau ierodoties notikuma vietā, apzināti bija iecerējusi Floidu nogalināt. Aiz rasistiskiem apsvērumiem, piebalso asinskārais pūlis, starp kuriem netrūkst izglītotu, labi situētu, sociālā taisnīguma ideju pārņemtu cilvēku.
Pērnvasar, Šovēns pēc savu advokātu ieteikuma (apzinoties lietas politisko, viņam neizdevīgo kontekstu) bija gatavs atzīties trešās pakāpes slepkavībā un piekrita vienoties par brīvības atņemšanu līdz 10 gadiem. Toreizējais ASV tieslietu sekretārs Viljams Bārs šo vienošanos noraidīja, jo baidījās, ka to nepieņems kreisi radikālie aktīvisti un paplašināsies masu nekārtības.
Lietā tiek nemitīgi pārbīdīts fokuss uz emocionāliem faktoriem. Piemēram, ar pāļu dzinēja neatlaidību tiek atkārtota par simbolu kļuvusī frāze: “Astoņas minūtes un četrdesmit sešas sekundes.” Tik ilgi Šovēns esot turējis celi uz Floida kakla. Tāpat uzsvērts, ka Floids ticis nonāvēts it kā dēļ tiem nelaimīgajiem 20 dolāriem. Floida brālis Filonīzs Floids pērn 10. jūnijā, uzstājoties ASV Kongresā, emocionāli izsaucas (lasot no lapiņas priekšā uzrakstītu tekstu): “Viņš tajā dienā nevienam nenodarīja pāri. Viņš nebija pelnījis nāvi 20 dolāru dēļ. Es jums jautāju: vai tā ir tumšādainā cilvēka cena? 20 dolāri?” Pēc ilgas kaulēšanās šā gada martā tika panākta vienošanās ar Floida ģimeni, ka šī cena tika palielināta līdz 27 miljoniem dolāru.
Kā jau tika teikts, Šovēns tiek tiesāts uzreiz pēc divām apsūdzības uzrādītajām slepkavības versijām, tāpēc zvērinātiem būs jāatbild uz diviem jautājumiem - pirmais, vai Šovēns apzināti gribējis nogalināt Floidu (otrās pakāpes slepkavība)? Galvenais arguments - gandrīz trīs minūtes pēc tam, kad Floids vairs neizrādījis nekādas dzīvības pazīmes, turpināja celi turēt uz Floida kakla. Galvenais pretarguments - Floids izturējies neadekvāti, bijis narkotisko vielu ietekmē, un policisti darbojušies stingri pēc instrukcijas.
Otrais - vai Šovēna rīcība bija noteicošā, kura izraisīja Floida nāvi, un vai šī rīcība pārkāpa drošai aizturēšanai nepieciešamo darbību robežas (trešās pakāpes slepkavība)? Galvenais arguments - neatkarīgo ekspertu atzinums par Floida nāves cēloņiem (traumatiska afiksija), pretarguments - pirmais tiesu medicīnas ekspertu atzinums (afiksijas neesamība, narkotiku pārdozēšana un kardiopātija) un strikta policijas aizturēšanas instrukcijas pildīšana.
Jāatceras, ka ASV tiesu sistēmā zvērinātie atbild uz tiesas uzstādītajiem jautājumiem tikai ar “jā” vai “nē”, bez jebkādām pustoņu iespējām. Jau pēc tam, tiesnesis, izejot no lietas būtības, var variēt soda smagumu. Ja zvērinātie atzīs Šovēnu par vainīgu otrās pakāpes slepkavībā, tad viņam draud līdz 40 gadiem cietumā.
Var jau uzskatīt, ka mēs šeit Latvijā dzīvojam no tiesiskā viedokļa kaut kādā atpalikušā valstī, kur no taisnīguma nav ne smakas, bet man personīgi šis tiesas process rada ļoti dīvainu reakciju. Raugoties ne tikai uz Floida lietā iesaistīto cilvēku tekstiem, bet pat viņu sejas izteiksmēm, kuras ir vai nu traģiski pārnopietnas, vai arī uzspēlēti emocionālas, rodas sajūta, ka skaties kādu agrāko laiku Holivudas antiutopiju, kur ļauna diktatora apstaroti zombiji pārvietojas nedabiski apgarotām sejām. Agrāko laiku, jo šodien šādas filmas vairs neveido. Tā realitāte, kāda redzama aiz loga, Holivudas sapņu fabrikās nekad nav bijusi modē. Diemžēl šis reālisms īpašu optimismu nevieš.
