Leģendārā latviešu trimdas grupa “Čikāgas piecīši” 1963. gadā izdeva savu pirmo ilgspēlējošo vinila plati (albumu) “Čikāgas piecīši sveicina”, kurā bija dziesma “Latvieši mēs esam”. Dziesmā tika skarti latviešu asimilācijas draudi svešatnē. Lūk, izvilkumi no šīs dziesmas.
“Ir cilvēki, kas saka, mēs pārvērtīsimies,
Un jau pēc nedaudz gadiem, mēs asimilēsimies.
Tad Laimonis sauksies Lerij un Modris sauksies Mo,
Un Jāņus svinēs Džonij un Jēkabs sauksies Džo.
Un Dievpalīga vietā mēs skaļi sauksim: hai
Un tautasdziesmu vietā mēs spēlēsim hai fai.
Un telefonu grāmatās būs viegli atrast tādus,
kas, izpatīkot kaimiņiem, būs mainījuši vārdus:
Sveiks, Jāni Bērziņ! Pardon me, my name is John Birch, Oh, I see…
Bet teorija šāda ir viegli gāžama,
jo latvieši kā tauta nav maisā bāžama.”
Jebkura teorija ir pārbaudāma praksē. Tāpēc salīdzināsim to, par ko teoretizēja “Čikāgas piecīši” tālajā 1963. gadā, ar 2021. gada praktisko realitāti. Turklāt nevis ar situāciju aiz okeāna, bet tepat Latvijā, jo jādomā, ka arī toreiz - 1963. gadā, dziedot šos vārdus, trimdinieki drīzāk domāja par to, vai spēs saglabāt latvietību līdz Latvija atgūs valstisko neatkarību. “Čikāgas piecīšu” pamatsastāvs šo dienu sagaidīja un pēc nepilniem trīsdesmit gadiem, vēl okupētajā Latvijā 1989. gadā Mežaparka lielajā estrādē aizvadīja, jādomā, svarīgāko un lielāko koncertu savā pastāvēšanas vēsturē. Tolaik viņi varēja droši dziedāt: “Bet teorija šāda ir viegli gāžama, jo latvieši kā tauta nav maisā bāžama.”
Tagad atkal ir pagājuši nedaudz vairāk nekā trīsdesmit gadi, un laiks vēlreiz pārbaudīt šo teoriju. Atveram sociālo vietni twitter un lasām Daiņa Deigeļa parodijierakstu ar iedomātu uzrunu Latvijas valsts 120 gadu jubilejā 2038. gadā. Lai arī tekstā jaušami iespējami pārspīlējumi, tas tomēr ļoti precīzi izgaismo ārkārtīgi nepatīkamu tendenci, kura skārusi latviešu valodas lietojumu tepat mūsu dzimtenē.
“Dear latviešu tauta! Thats is tik wonderfully sveikt jūs mūsu Homeland 120 aniverersary. Šodien stāvēt šeit ir so gringe un take šo small conversation ar jums all. Jo jūtos nedaudz Fuked up after mūsu himnas noklausīšanās, kurā still the same shit daudz vārdu in native language. Nekādi hakatoni and brainstormingi nav to padarījuši realy cool, un tāpēc to hard understand, par ko tur vispār dzied, un tas awful vārds Dievs, un wath the fuck is diet. Mums jāizbeidz šis old school, šīs pēdējās boomeru atliekas. Jāskatās in to the trīs stars into the future. Ps rīt man sākas holidays. It's so awful, ka parkā vairs nevar pabarot ducks.”
LadyWolf: “Runu teic AI robots, kurš nolasa kāda nākotnes cilvēka domas, jo pat šos vārdus nākotnes cilvēks kopā savākt vairs nespēj.”
Madars Zvagulis: “Ir tāda maziņa sajūtiņa, ka uz to iet ļoti lieliem solīšiem.”
Rolands Pētersons: “Cool, man! Es redzu, you wanna be fucking latvietis. Never mind, esi, kas esi, feel free!”
Armands Troska: PROgresīvi!
Inita Dāniele: “Ja cilvēks nevar pāris teikumus uzrakstīt, neiepinot cringe, posts, vaibs, random utt. - tas ir vienkārši nožēlojami. Kārklu mērkaķi, pat ne kārklu angļi! Bet neiesi taču katram ākstam aizrādīt...”
It kā nesaistīti, bet, iespējams, pat ļoti saistīti notiek sabiedrības gatavināšana citam tautas morālā spēkavota nosusināšanas projektam.
Liāna Langa Bokša: Sveiki, tautieši! Kā vērtējat faktu, ka vakardien galvenās TV ziņas neatspoguļoja Ģimenes dienas atzīmēšanu Latvijā un manifestāciju Viļņā? Vai tiešām varam justies informēti?
Vladimirs Makarovs: “LTV ziņas, LTV Panorāma būsiet tik laipni, pārvarēsiet savu augstprātību un atbildēsiet!!!”
Aigars Prūsis: Par sabiedriskā medija prioritātēm jau sen izglītotam un nopietnam cilvēkam nevajadzētu brīnīties. Statuss "sabiedriskais" tik vien, cik tā ir valsts budžeta dotācijas iestāde.
Elita Veidemene: Bet tā taču ir "sabiedriskā televīzija"! par ko brīnīties? Gatavināšana taču notiek jau ilgu laiku. Kāda tur vēl Ģimenes diena vai manifestācija Viļņā? Tas viss ir pretēji "sabiedriskās TV" ideoloģijai un nostājai.
Liana Langa Bokša: Kaut kas ir aizgājis galīgi greizi. Vārga cerība uz SEPLP, ombudu, un ka par galveno redaktoru ieliks kādu sakarīgu cilvēku. Šobrīd vienvirziena tendenciozitāte jau ir stipri par lielu.
Ieva Kalderauska: Es gan ļoti ceru, ka neviena Padome neiejauksies, lai norādītu sabiedriskā medija Ziņu redakcijai, ko vajag vai nevajag rādīt. Padome reaģē, ja saturā tiek pieļauti būtiski likuma pārkāpumi, kā dēļ, piemēram, tiek apzināti maldināta sabiedrība, apdraudēta tās drošība..
Artis Shlossberg: Citiem vārdiem, Padome nereaģēs pat tad, ja sabiedriskā medijā būtu izveidojusies situācija, kur redakcionāla politika ir ideoloģiski vienpusēja, nepārstāvot un neatspoguļojot vairākuma intereses. Padomē nav ne šāda mandāta, ne instrumentu. To ir labi zināt un paturēt prātā.
Liana Langa Bokša: Kopš Latvijā nepastāv mediju kritika (skatiena no malas) un notiekošā izvērtējuma, izveidojies, manuprāt, varas disbalanss, kad kāda vara, kura ietekmē sabiedrības apziņu, atrodas ārpus kontroles. Uzskatu, ka tas ir bīstami demokrātijai.
Bēdīgi slavenā sabiedrības gatavināšana notiek pilnā sparā kaut kāda iedomāta, precīzi nedefinēta cilvēces progresa (vai tomēr regresa) vārdā. Man nav nekas pret progresu un attīstību. Nedomāju, ka latviešu tautai būtu jāiestrēgst kaut kādā prievīšu pagātnē, un varbūt pat ne pagātnē, kur uz albumu vākiem fotografējas šlipsēs un baltos kreklos, taču klausoties vairāk nekā pusgadsimtu senu “Čikāgas piecīšu” dziesmu, man viņu optimistiskais apgalvojums, ka “latvieši kā tauta nav maisā bāžami”, vairs nešķiet tik pārliecinošs. Kaut nu būtu kļūdījies.
