Saeimas Ārlietu komisijas deputāti otrdien, 18. maijā, pieņēma “paziņojumu par Izraēlas un palestīniešu konflikta saasinājumu, aicinot apturēt bruņotos konfliktus un pārtraukt visu veidu vardarbību, kas apdraud nevainīgu civiliedzīvotāju dzīvību”.
Šī paziņojuma galvenā jēga bija pozicionēt mūsu valsts redzējumu uz izraēliešu - palestīniešu konflikta būtību un iespējamo risinājumu. Atzīmēties, kurā pusē esam. Latvija šajā paziņojumā nepārprotami nostājas Izraēlas pusē. Par to liecina gan pats paziņojuma virsraksts - “Ārlietu komisija paziņojumā aicina pārtraukt bruņotos konfliktus Izraēlā” (kur Palestīna?) -, gan vienīgā vieta tekstā, kurā pieminēta konkrētība - “Paziņojumā komisija kategoriski nosoda teroristiskās organizācijas “Hamās” raķešu uzbrukumus, kas vērsti pret Izraēlu un tās iedzīvotājiem, kā arī atzīst Izraēlas tiesības aizsargāt savus iedzīvotājus pret raķešu uzbrukumiem...”.
Paziņojumā minēti “bruņotie konflikti” daudzskaitlī, un šāda gramatiskā izteiksme liecina, ka Saeimas Ārlietu komisija neuzskata, ka pastāv kaut kāds viens Izraēlas - Palestīnas konflikts, bet ir sīki atsevišķi, gandrīz vai sadzīviski konflikti, kuri nu ir eskalēti no teroristiskās organizācijas “Hamās” puses. Šos konfliktus tad nu tiek aicināts apturēt. Jāatzīst, diezgan dīvains traktējums.
Ne mazāk dīvains ir paziņojuma virsrakstā minētais aicinājums pārtraukt bruņotos konfliktus [tikai] Izraēlā. It kā uz Palestīnas teritoriju šis aicinājums neattiektos. Drīzāk, lai vispār nebūtu jāpiemin Palestīnas autonomija, tā vienkārši tiek ignorēta. It kā tādas tur nemaz nebūtu. Tas pats cinisms, kuru nesen, pieņemot Saeimas rezolūciju par armēņu genocīda atzīšanu Osmaņu impērijā, demonstrēja atsevišķi Nacionālās apvienības pārstāvji. Ņemot vērā, ka Ārlietu komisiju vada tieši šī spēka pārstāvis, skaidrs, ka šis cinisms vai, pareizāk sakot, nevajadzīga centība iztapt stiprākajam ir partijas oficiālā doktrīna. Vienalga kāda ir faktiskā un vēsturiskā situācija, mēs atbalstām ASV un tos, kas stiprāki mūsējo nometnē (Spānijas un Katalonijas konflikta gadījumā).
Salīdzinājumam Ārlietu ministrijas oficiālais paziņojums: “2021. gada 18. maijā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs piedalījās neformālajā Eiropas Savienības (ES) Ārlietu padomes ārkārtas videokonferencē, kas tika sasaukta, lai apspriestu pieaugošo saasinājumu Izraēlas un Palestīnas attiecībās.”
Kā redzams, šeit vārds “Palestīna” tiek lietots ar lielo burtu kā noteikta administratīvi teritoriāla vienība. Lai arī Latvija nav atzinusi Palestīnas valsti, tā nekad nav nostājusies pret 1993. gada Oslo miera līgumu vai kaut kā speciāli izvairījusies no kontaktiem ar Palestīnas autonomijas pārstāvjiem. NA vadītās Saeimas Ārlietu komisijas paziņojumā Palestīnas puse tiek uzsvērti pazemināta ar vienu vienīgu mērķi - nodemonstrēt Izraēlai un tās ciešākajai sabiedrotajai ASV, ka mēs ar sirdi un dvēseli esam Izraēlas pusē.
Jāatzīmē, ka šī NA pozīcija iegūst visai divdomīgu, lai neteiktu traģikomisku atspīdumu 16. marta un ebreju īpašumu restitūciju jautājumu gaismā. Šajos jautājumos NA ir gatava stūrgalvīgi nostāties perpendikulāri Izraēlas un ASV nostājai un rekomendācijām, bet attiecībā uz Palestīnas jautājumu uzdoties par lielākajiem ebreju draugiem.
Var izprast NA pozīciju šajā jautājumā, izejot no partijas vietas politiskajā spektrā. Tuvo Austrumu konflikta izvērtējumā labējie spēki tradicionāli ir Izraēlas, kreisie - palestīniešu pusē. Jau pieminētajā ES ārlietu ministru sanāksmē labēji autoritārā Orbāna pārvaldītā Ungārija atteicās atbalstīt ES kopējo nostāju, uzskatot to par nepietiekami labvēlīgu Izraēlai. Taču latviešu izpildījumā šāda pozīcija izskatās organiski sveša. Apmēram tādi pati kā kad bāls, izstīdzējis pusaudzis uzvelk raupjus puszābakus, ādas jaku, apkaras masīvām ķēdēm un tēlo baigo mačo.
Latvija tomēr nav vienādā situācijā ar Ungāriju. Ungāri savulaik bija Austroungārijas impērijas viena no divām privileģētajām tautām. Latvieši visā savā vēsturē bijuši citu, lielāku nāciju apspiesti, tāpēc šī demonstratīvā nostāšanās stiprākā pusē izskatās nedabiska. Tieši tāpat kā Katalonijas, Ziemeļīrijas un citos gadījumos, kad vēsturiski lielākas un spēcīgākas tautas cenšas nospiest, asimilēt mazākas.
Šeit, protams, var censties apstrīdēt, kas kurš ir šajā situācijā. Kuri ir apspiestie, kuri apspiedēji? Kuri ir kolonisti, kuri pamattauta? Kuri kurus cenšas asimilēt? Pat neiedziļinoties jautājuma būtībā, jau minētais ES un ASV politiskā spektra simpātiju un antipātiju sadalījums skaidri norāda, kas atrodas stiprāko un kas vājāko pozīcijās. Es pats esmu vairākkārt bijis Izraēlā, arī Palestīnā (Ramalāhā) un varu pārliecinoši teikt, ka pat par kaut kādu attālu simetriju nevar būt ne runas.
Spēku samērs ir nesalīdzināms. Izraēlas sabiedrība ir totāli militarizēta. Cilvēku skaits ar automātiem plecā ir gandrīz tikpat liels kā Rīgā ar mugursomām. Arī civilā apģērbā. Diezgan dīvaini (pat mazliet neomulīgi) ir redzēt jaunu cilvēku ar drediem matos, zemu nošļukušos džinsos, krosa kurpēs vaļējām auklām un masīvu, garstobra automātu nevērīgi kūļājamies plecā.
Palestīnā situācija ir pilnīgi pretēja. Domāju, ka pat pie Palestīnas līdera Jāsira Arafāta mauzoleja goda sardzē stāvošajiem palestīniešu karavīriem automāti ir tikai izskatam un aptvere tukša. Palestīnas pašpārvalde ir faktiski pilnībā atbruņota. Savukārt Izraēlas militārās vienības pilnā bruņojumā var brīvi iebraukt palestīniešu teritorijās un faktiski darīt tur, ko vien vēlas. Diemžēl tas arī notiek, un galvenā pretruna starp palestīniešiem un izraēliešiem ir tā, ka Izraēla turpina arvien jaunu un jaunu apmetņu būvniecību teritorijās, kuras ne vien saskaņā ar 1947. gada 29. novembra ANO rezolūciju 181/II bija paredzētas Palestīnas valsts izveidei, bet arī tajās teritorijās, kuras saskaņā ar 1993. gada Oslo miera līgumu nodotas Palestīnas autonomijas pārziņā.
Šī Palestīnas zemju kolonizācija notiek situācijā, kad Palestīnas pusei faktiski nav nekādu iespēju šai kolonizācijai legāli pretoties. Galvenā sajūta, kura nāk no sarunām ar palestīniešiem, ir viena - pilnīga bezspēcība un izmisums. Tieši šī bezizeja arī ir novedusi Gazas sektoru “Hamās” kontrolē, jo šī teroristiskā organizācija ir vienīgā, kura kaut mazliet liek arī Izraēlai samaksāt par tās ekspansionistisko politiku, un tas daļai palestīniešu dod kaut minimālu gandarījumu.
Vēl gribu atzīmēt, ka plaši izplatītais viedoklis, ka Tuvajos Austrumos notiekot divu dažādu kultūru, laikmetu sadursme, ir maigi sakot, stipri pārspīlēts. Izraēlas aizstāvji mēģina šo konfliktu uzdot par demokrātiskās, civilizētās, sekulārās Izraēlas sadursmi ar tumšo, viduslaikos ieslīgušo reliģiskā fundamentālisma pārņemto Palestīnu. Patiesībā pateikt, kura no šīm valstīm ir vairāk ieslīgusi reliģiskā fundamentālismā, nemaz nav tik viegli. Tikai daži fakti.
It kā rietumnieciskajā Izraēlā sabata laikā (sestdienās no saules lēkta līdz rietam) nestrādā tikpat kā nekas. Pat vilcieni nekursē. Viss ciet. Strādā tikai ātrā palīdzība. Jeruzāleme ir pilna vīriešiem melnos garos paltrakos, ar lielām apaļām platmalēm galvās. Garām bārdām un peisakiem. Pilsētas centrālā daļa no viņiem burtiski mudž. Tiesa, citās Izraēlas pilsētās viņu ir retums.
Ramalāhā (Palestīna) biju apmeties viesu namā, kura saimnieki bija atklāts geju pāris. Par to, ka viņi ir geji, varēja viegli nojaust no atsauksmēm viesnīcu rezervācijas portālā, un viņi paši to nemaz neslēpa, bet tāpēc šie cilvēki nekādai diskriminācijai, nemaz nerunājot par kaut kādām vajāšanām, netika pakļauti. Pavisam netālu no šī viesu nama, kas atradās gandrīz blakus Palestīnas okupācijas muzejam un Arafāta pagaidu mauzolejam, bija gluži legāls, plašs alkoholisko dzērienu veikals, kas būtu retums pat tādā sekulārā islāma valstī kā Turcija (neskaitot tūrisma centrus). Uz ielām vairums sieviešu bija ģērbušās parastos eiropiešu apģērbos bez galvasegām (hidžāba). Tā kā runāt par kaut kāda reliģiskā fundamentālisma dominanti palestīniešu vidū nav pamata. Tajā pašā laikā nebūtu pareizi pilnībā noliegt islāma komponenti palestīniešu kultūrā, taču tā ir samērojama vai pat ir mazāka nekā jūdaisma komponente Izraēlas sadzīvē.
Ko ar to visu gribu teikt? Tuvo Austrumu konflikts ir sarežģīts, daudzšķautņains un, par laimi, mums tāls. Ir skaidri jāapzinās, ka mūsu pašu eksistenciālās interesēs ir būt labās attiecībās ar pasaules varenajiem, pirmām kārtām ASV. Taču būt labās attiecībās nenozīmē visos jautājumos iztapt un ieņemt “drauga” pozīciju. Īsts draugs ne no viena to neprasa. Arī ASV to mums neprasa. Tāpat es negrasos aicināt Latviju ieņemt Palestīnu atbalstošu pozīciju. Vienkārši, izvērtējot savu pozīciju dažādos starptautiskos strīdos, būtu vairāk jāņem vērā mūsu pašu vēsturiskā pieredze. Konkrētajā gadījumā tas nozīmē būt iejūtīgākiem palestīniešu ne visai vieglajā situācijā un ieņemt vairāk līdzsvarotu pozīciju. Tik vien kā šo mazumiņu.
