Cīņā pret "kovidskeptiķiem" patiesību izmantot nevar

© F64

Jāatzīst, ka sabiedrībā diskusiju līmenis par kovidu un vakcinācijas tēmu pamazām aug. Līdztekus prastām lamām, nievīgam izsmieklam parādījusies kaut kusla, tomēr kaut kāda vēlme saprast cēloņus – kāpēc tik liela daļa ir vienkārši pret?

Uzskatāms piemērs šai pārejai uz augstāku līmeni ir kādas Ievas Rozentāles vairāku tviterierakstu sērija, kuru ievada pieteikums: “Kā runāt/komunicēt par vakcināciju, sazvērestībām u.c. sašķeļošām tēmām (ar cerībām tikt sadzirdētam)? Skatoties uz augošo sašķeltību, nolēmu apkopot pāris no pētījumiem izvilktus ieteikumus, varbūt kādam noder.”

Uz kopējā apsaukāšanās un necieņas fona viņas ieteikumi izklausās apbrīnojami iecietīgi un loģiski. Ko piedāvā Rozentāle? “Nekad nelikt otram justies stulbi par to, ko viņš domā, lai cik aplami tas neliktos. Neviens vēl nekad nav mainījis domas, ja tiek apsaukāts un apvainots. Tas attiecas arī uz "mītu atspēkošanas" naratīvu. Ja es kaut kam ļoti ticu, bet man atsūta re:baltica rakstu ar "7 mīti par... ", tad es lasu "7 iemesli, kāpēc esmu stulbs..." un pat netaisos domāt tālāk.”

Lai arī šie ieteikumi ir plats solis uz priekšu salīdzinājumā ar to elli, kas valdīja un joprojām valda lielā interneta okeāna daļā, tomēr arī šeit nevar nepamanīt, ka ieteikumu autore nevar atbrīvoties no “pareizuma” prezumpcijas. Pārfrāzējot viņu pašu, viņas ieteikumus var arī izlasīt kā: “atkal man viens gudrītis stāsta, ka esmu stulbs, tikai šoreiz tā viltīgi, aplinkus ceļā, pielienot...”

Rozentāles ieteikumi (to ir krietni vairāk, nekā šeit pieminu) faktiski runā tikai par to, kā labāk pārvilināt savā ticībā tos, kuri pagaidām vēl nav “pareizajā” nometnē, taču pilnībā ignorē pamatjautājumu, ar kuru vajadzētu sākt: Kāpēc tik liela sabiedrība daļa ir nostājusies pretī? Kāpēc vispār parādījās šie jautājumi par sabiedrības šķelšanos?

Ilgu laiku atbilde uz šo jautājumu skaitījās pavisam vienkārša, un to pat netieši atzina Valsts prezidents Egils Levits: “Liela Latvijas sabiedrības daļa ir tumša, neizglītota, dumja. Tik dumja, ka vienīgi ar koku tā aiztriecama laimības aplokā.” Valdošā ideja bija: “Tos durakus vajag tā pa sienu izsmērēt, lai nevienam kaut cik normālam cilvēkam pat mēle nepalocītos iebilst.” Šī virziena piekritējus līdz tā loģiskajam galapunktam noveda tādi “pareizuma” trubadūri kā Toms Lūsis un tā dēvētais cehistu kolektīvs, kura pārstāvji strauji nobrauca tik dziļā atejas bedres dibenā, ka pat viņu idejiskajiem atbalstītājiem nācās riebumā skurināties, lasot šo primātu jociņus par “beigšanu uz tavas muteres sejas”. Jācer, ka šis orangutānu “humors” nospēlēja savu pozitīvo lomu savstarpējās komunikācijas nosacītajā progresā, jo uzskatāmi parādīja, līdz kādam līmenim var novest līdzšinējā diskusiju kultūra.

Taču atgriezīsimies pie pamatjautājuma - kāpēc cilvēki ir pret? Kāds anonīms tvitera lietotājs sniedz neapgāžamu argumentu: “Vislabākais līdzeklis sazvērestību teoriju profilaksei ir patiesība. Patiesība un nekas cits.” Arguments, ka nekas cits nav tik pārliecinošs kā patiesība, ir tik acīmredzami pareizs, ka var rasties jautājums - kāpēc tas netiek likts lietā? Kāpēc netiek operēts ar patiesību?

Atbilde uz šo jautājumu ir visai skumīga, jo cilvēki ne tikai nesaprot, kas ir patiesība, bet pat nevēlas to zināt. Grūti teikt, vai tas tiek darīts apzināti vai neapzināti. Lūk, šīs diskusijas turpinājums.

Ieva Rozentāle (ironiski): “Jūs gribat teikt, ka Jums diendienā izdodas pārliecināt sazvērestību teoriju piekritējus, iepazīstinot [viņus] ar faktiem? Ja tā, es ļoti labprāt no Jums pamācītos.”

Anonīms: Es diendienā nesatieku sazvērestību teoriju piekritējus. Es arī nevienu necenšos pārliecināt. Te nu man jāprasa, ko jūs īsti domājat, sakot "ar faktiem"?

Ieva Rozentāle: “Manuprāt, fakti = patiesība. Tāpēc secināju, ka jūsu ieteikums par vislabāko veidu, kā atspēkot sazvērestības, ir informēt par faktiem.”

Taču fakti ir tikai daļa patiesības, kuru trāpīgi apraksta populārā fabula par četriem aklajiem, kuri, katrs aptaustījuši savu ziloņa ķermeņa daļu, nonāk pie pilnīgi atšķirīga ziloņa vispārējā apraksta. Kāda ir šī patiesība attiecībā uz Covid-19 pandēmiju un visu ar to saistīto? Lai nesarežģītu lietu, runāsim tikai Latvijas mērogā. No paša sākuma.

Covid pandēmijas pirmais vilnis Latviju skāra viegli. Gan saslimušo, gan mirušo skaits bija salīdzinoši (piemēram, ar Itāliju vai Spāniju) neliels. Arī ierobežojumi salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm bija niecīgi. Tomēr sākotnējais trauksmes līmenis sabiedrībā bija augsts. Atcerēsimies gandrīz pilnīgi tukšo Vecrīgu pērnā gada aprīlī. Taču vasara atnāca ar gandrīz vai nulles saslimstību, turpinoties saglabāties formāliem ierobežojumiem, kurus neviens īsti neņēma galvā.

Tieši pērnvasar tika ielikts fundaments sabiedrības skepsei, kad regulāri publiskajā telpā izvirzījās jautājumi - kāpēc šitie drīkst pulcēties, bet šitie nedrīkst. Kāpēc koncerts Tērbatas ielā drīkst notikt, bet citur nedrīkst? Tā kā reālā saslimstība bija ļoti zema, tad sabiedrībā iesakņojās uzskats, ka visi šie ierobežojumi valdībai vajadzīgi tikai ķeksītim vai kaut kādām tikai viņiem pašiem zināmām vajadzībām.

Kad rudenī un it īpaši ziemā saslimstība un mirstība strauji pieauga, arī sabiedrībā ievērojami pieauga trauksmes līmenis. Diemžēl šis no pandēmijas aspekta Latvijai vissmagākais posms pagāja ļoti haotiskas valdības rīcības zīmē. Valdīja acīmredzams apjukums un nezināšana, ko darīt. Ierobežojumi bija neloģiski un savstarpēji pretrunīgi. Neviens nevarēja paskaidrot, kāpēc līmi drīkst pirkt, bet zeķes nedrīkst? Kāpēc pārpildītā trolejbusā stāvēt drīkst, bet sēdēt nedrīkst. Tādu neizskaidrojamu jautājumu bija bez sava gala. Tam visam pa virsu uzklājās juceklis (lai neteiktu nelikumības) ar vakcīnu iepirkumu, “Vakcinācijas biroja” izveidi un vakcinēšanas organizēšanu. Bija sajūta, ka valdība karājas mata galā un, iespējams, tieši šis valdības iespējamās krišanas moments nospēlēja ļaunu joku ar to, kas notiek tagad.

Valdošajā politiskajā šķirā un tās viedokļu līderu vidū ir ievērojama daļa dedzīgu Kariņa valdības fanu. Viņi ir nesatricināmi pārliecināti, ka nekas labāks par Kariņu valdību pat teorētiski nav iespējams, un Kariņš ir labākais premjers, kāds mums ir bijis. Līdz ar to, vienalga ko dara un kādas kļūdas pieļauj Kariņš, viņš ir jāatbalsta jebkurā situācijā. Tiem, kuriem pret Kariņu un viņa valdību tik dziļas bijības nav, šo attieksmi nevarēja nepamanīt. Skaidrs, ka šāda akla mīlestība kaitina tos, kuri rozā brilles uz acīm nav uzlikuši.

Tikai ārkārtīgi vājā, pilnībā dezorientētā opozīcija ļāva Kariņam ne vien noturēties, bet pēc valdības reorganizācijas un KPV LV izmešanas no tās pat nostiprināties savā amatā. Taču vienlaikus sabiedrībā izveidojās tikpat noturīga Kariņa stilu nepieņemoša sabiedrības daļa. Pandēmijas frontē šajā laikā norisēja divi it kā maz saistīti, tomēr viens otru ietekmējoši procesi. No vienas puses, saslimstības un mirstības rādītāji būtiski mazinājās, bet no otras - vakcinēšanās kļuva arvien brīvāk pieejama. Katrs varēja iet un bez problēmām par velti vakcinēties. Katru burtiski rāva aiz rokas. Taču pēkšņi atklājās, ka ir milzīgi liela sabiedrības daļa, kura nemaz nevēlas vakcinēties. Pat vēl vairāk, aktīvi pretojas vakcinācijai. Un šeit mēs nonākam pie jautājuma par patiesību, kurai būtu jābūt galvenajai vakcinācijas procesa veicinātājai, bet tā nav. Kāpēc?

Izrādās, ka patiesību nemaz teikt nevar un tā ir jāslēpj. Kāda tad ir šī patiesība? Skaidrs, ka runa nav par abu pušu tik iecienītajām pasakām par Bilu Geitsu, čipiem un citām līdzīgām muļķībām. Diemžēl cīņā pret šo pasaku “atmaskošanu” iesaistījusies milzīga viedokļu līderu armija, un viņi aizrautīgi vicina kartona zobenus, par prieku sev un saviem atbalstītājiem sakaujot visādus pļaviņus un točus (nejaukt ar mūsu volejbolistiem). Patiesība, kura jānoklusē, ir cita.

Vecuma grupā līdz 40 (varbūt pat līdz 50) gadiem varbūtība iet bojā satiksmes negadījumā ir lielāka nekā ar kovidu. Taču nevienam neienāk prātā kaut kā sevi ierobežot satiksmē. Ļoti daudzi jauni cilvēki pārslimo kovidu ļoti viegli, un viņu paziņas neizjūt šo slimību kā īpaši bīstamu. Diennaktī Latvijā nomirst līdz 100 cilvēku, gadā pāri par 30 000 cilvēku. Uz šī fona kovids, lai arī ir ļoti nepatīkama, tomēr noteikti nav bīstamākā slimība. Pati vakcinācija diemžēl arī saistīta ar vairāk vai mazāk smagām blaknēm. Rezultātā daudzu cilvēku apziņā veidojas klaja disonanse starp nemitīgu, jau pusotru gadu ilgu trauksmes uzturēšanu medijos, kad katrs ziņu izlaidums sākas ar kovida statistiku un faktisko mazbīstamību. Nav šaubu, ka tad, ja kovida bīstamība būtu kaut dažus procentus augstāka, pie vakcinācijas punktiem būtu garas rindas un policijai tajā saspringtajā atmosfērā nāktos uzturēt kārtību. Nekādas cīņas starp “vaxseriem” un “antivaxseriem” nebūtu pat iedomājamas, un, ja arī kāds izplatītu dažādas sazvērestības teorijas, tad gluži par ko citu.

Cilvēkiem ļoti nepatīk, kad viņiem cenšas kaut ko iesmērēt, un viņi to acumirklī jūt. Daudziem šķiet, ka viņiem šo vakcīnu par katru cenu cenšas iesmērēt. Visi, kas gribēja, ir vakcinējušies un var justies droši. Tad kāpēc jūs vēl mums tā uzbāžaties? Lieciet mūs mierā, kā mēs liekam mierā jūs. Kāpēc valdība tā cenšas viņiem šo vakcīnu ieskapēt, viņi nesaprot, un šajā neziņā auglīgu augsni atrod dažādi dezinformatori, pret kuriem, kā jau teicu, ar prieku cīnās visa milzīgā, labi apmaksātā atmaskotāju armija. Saprātīgiem cilvēkiem šī koncentrēšanās uz šiem pļaviņiem un točiem arī rada aizdomas, ka lieta nav tīra, jo kāpēc šaut ar lielgabaliem uz šiem zvirbuļiem?

Rezumēsim. Konkrētajā situācijā necieņa pret patiesību izpaužas ne tik daudz faktu selektīvā atlasē (kad uzsvērti tiek tikai tie fakti, kas atbilst pašu teorijai, savukārt noklusēti tie, kas tai runā pretī) cik faktu emocionāli pārspīlēta interpretācija. Patiesība ir nevēlama, jo tā neiet īsti kopā ar uzturamo vispārējo baiļu gaisotni. Tāpēc patiesību (kāds tad īsti izskatās zilonis) nemaz nedrīkst teikt. Lai visi domā, ka zilonis izskatās tāds, kādu mēs viņiem aprakstīsim. Bet tāds jau kopš Ramzesa III laikiem ir bijis visu valdošo aprindu sapnis. Kāpēc gan Kariņam un viņa galmam lai būtu cits?

Komentāri

Svētdien Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku noslēdzās divu nedēļu ilgā COP29 klimata konference. Ar šīs konferences rezultātiem īsti apmierināts nav neviens. Vieni ir neapmierināti, ka dabūjuši mazāk naudas nekā cerēts, citi ar to, ka bez šīs naudas dalīšanas nekādi citi, klimata jautājumiem izšķiroši lēmumi netika pieņemti.

Svarīgākais