Šodien aprit tieši gads kopš Baltkrievija dzīvo jaunā ērā. Pērn 9. augustā notika prezidenta vēlēšanas, kuras sadalīja dzīvi Baltkrievijā pirms un pēc. Gads ir pietiekami ilgs laika nogrieznis, lai izdarītu zināmus secinājumus.
Galvenie secinājumi nav iepriecinoši demokrātiski noskaņotiem cilvēkiem, bet ir samērā iedvesmojoši diktatoriem. It īpaši viņus atbalstošiem spēka struktūru pārstāvjiem. Izrādās, uz durkļiem var sēdēt. Tiesa, nav zināms, cik ilgi. Tāpat nav zināms, cik ērta ir šī sēdēšana.
Labā ziņa ir tā, ka neizskatās, ka Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko jūtas ļoti apmierināts esošajā statusā, kad viņa leģitimitāte tiek apšaubīta ne tikai starptautiskā līmenī ārpus “diktatoru klubiņa”, bet arī iekšzemē. Tas, ka viņam visur rādās sazvērestības un nodevība, neliecina par dvēselisko komfortu. Turklāt šī nodevība jebkurā brīdī patiesi var arī piepildīties - kur garantijas, ka kāds drošībnieks ar domubiedru grupu nenospriež, ka laiks atbrīvoties no pusjukušā veča. Pagājušā nedēļā, skatoties, kā viņš strostē no bailēm trīcošos robežapsardzes ģenerāļus par to, ka tie ielaiduši atpakaļ migrantus, kurus Lietuva nelaida pāri savai robežai, kļuva skaidrs, ka šie ģenerāļi tikai priecātos, ja atrastos kāds drosminieks, kas viņus atbrīvotu no aptrakušā fīrera.
Sliktā ziņa ir tā, ka šādā pakārtotā, sociāli kroplā stāvoklī valsts un sabiedrība var atrasties ilgi. Kā redzam no citiem piemēriem - Kubas un it īpaši Venecuēlas režīms, kuriem ir ļoti zems atbalsts sabiedrībā, bet kuri ir paspējuši izveidot labi apgādātus un visādā citā nozīmē privileģētus drošības dienestus, var pie varas palikt neierobežoti ilgi. Katrā ziņā neapbruņotas tautas masas viņus neapdraud. Pat pilnīgs ekonomikas kolapss, kāds vērojams Venecuēlā, situāciju radikāli nemaina. Baltkrievijas gadījumā režīma stabilitātei par labu vēl nāk nepārprotamais Krievijas politiskā “brāļa” Vladimira Putina atbalsts, kas ir ļoti nozīmīgs tieši no jau minētā “siloviku” lojalitātes aspekta.
To, kas tikko tika aprakstīts, pasaule skaidri redz šodien, bet tas ne tuvu nebija tik skaidri redzams pirms gada. Tai skaitā Minskas un Maskavas varas gaiteņos. Jo, ja Lukašenko būtu zinājis to, ko zina tagad, tad būtu rīkojies citādi. Respektīvi, nebūtu pieļāvis, ka situācija aiziet tik tālu.
Kas ir mainījies šī gada laikā? Līdz pērnā gada augustam gan Minskā, gan Maskavā uzskatīja, ka politiskās pieklājības pēc jāievēro kaut šķietami demokrātijas standarti, un šī pieņēmuma dēļ Lukašenko pielaida vēlēšanās apcietinātā prezidenta kandidāta Sergeja Tihanovska sievu Svetlanu. Lukašenko augstprātīgā attieksme pret sievietēm šoreiz ar viņu nospēlēja ļaunu joku, un viņa uztverē vājais, “nenopietnais” pretinieks izrādījās pietiekami spēcīgs, lai vairums Baltkrievijas vēlētāju (kā liecina absolūti visu vēlēšanu iecirkņu balsošanas protokoli, kuri uzskatāmi par kaut cik ticamiem) nobalsotu par Tihanovsku. Pareizāk sakot, vienalga par ko, tikai ne par popularitāti zaudējušo “sovhoza direktoru” un viņa viltus kandidātiem.
Šobrīd nosacītajās diktatoru valdīšanas rokasgrāmatās tiek lieliem burtiem rakstīts - nekādi alternatīvi, nevadāmi kandidāti nedrīkst tikt pielaisti nekāda līmeņa vēlēšanās. Nekāda pat šķietama demokrātija. Līdzīgi kā tas bija padomju laikā, kad vēlēšanās balsoja 99,XX vēlētāji, bet jau ievēlētie deputāti visu līmeņu padomēs balsoja tikai un vienīgi vienbalsīgi. Ne mazākās atkāpes. Nekādu pret vai atturas. Pat ne izskatam. Gluži otrādi, izskatam jābūt betoncietam - atbalsts par visiem 100%.
Taču ne mazāku kļūdu pielaida demokrātiskā sabiedrība. Gadu desmitiem tika zīlēts, cik procentu no galvaspilsētas (jo revolūcijas vienmēr notiek tieši galvaspilsētās) iedzīvotājiem jāiziet ielās, lai režīms kristu? Skaitļi svārstījās no 2% līdz 4%.
Pagājušā gada 16. augustā, pēc ļoti saspringtas nedēļas pretstāves starp protestētājiem un “silovikiem”, Minskas ielās izgāja vismaz 300 000 demonstrantu, kuri piepildīja Minskas centru un netraucēti pastaigājās pa galvaspilsētas centrālajām ielām. Šo demonstrāciju tiešraidē varēja skatīties tobrīd vēl nenobloķētajos interneta resursos, un cilvēkos valdīja priecīgs, pacilāts svētku noskaņojums. Valdīja pārliecība, ka pēc tik uzskatāmas tautas gribas demonstrācijas, Lukašenko pratīsies un atkāpsies. Arī “siloviki”, kuri pa perimetru bija apjozuši “Neatkarības pili” izskatījās nedroši un nepārliecināti. Jautājums šķita izšķirts.
Taču Lukašenko šajā situācijā demonstrēja apbrīnojamu nelokāmību, un pat tad, kad nākamajā dienā viņš ieradās Minskas riteņu vilcēju rūpnīcā un strādnieku pūlis viņam acīs kliedza: “Уходи!” (ej prom!), viņš aukstasinīgi izturēja šos izsaucienus un nekur projām nedevās. Redzot sava vadoņa nelokāmību, pārliecību atguva “siloviki” un jau septembrī pārņēma iniciatīvu. Līdz pat novembra beigām turpinājās svētdienas ielu aktivitātes, taču spēku samēri jau bija mainījušies.
Šodien tiek uzskatīts, ka protestētāju liktenīgā kļūda bija tā, ka viņi 16. augustā, vienīgajā reizē, kad vara bija acīmredzami apjukusi, bet tauta, protestētāju milzīgā skaita un nepieredzētās vienotības pacilāta, nerīkojās pietiekami enerģiski un izšķiroši. Simtiem tūkstošu cilvēku ar baltsarkanbaltiem karogiem un gaisa baloniem rokās visai bezmērķīgi pastaigājās pa galvaspilsētas centru, paklaigāja lozungus un izklīda pa mājam ar labi padarīta darba sajūtu. Bet darbs nebija izdarīts.
Prezidenta pils netika ieņemta. No Okrestinas izolatora, kur tajā brīdī atradās simtiem iepriekšējās protestu dienās arestētie un piekautie demonstranti, neviens netika atbrīvots. Prasība no cietuma atbrīvot apcietinātos prezidenta kandidātus Sergeju Tihanovski un Viktoru Babariko izvirzīta netika. Nevienā valsts struktūrā nenotika varas pārņemšana vai esošo varas pārstāvju atbalsta pieprasīšana.
Izrādījās, ka tā brīža centrālā opozīcijas figūra Marija Koļesņikova, kuras tiesa sākās aizvadītajā nedēļā, nebija sagatavojusi “mājas darbu”. Proti, pasākumu plānu, kas obligāti jārealizē, ja ielās iziet tādas cilvēku masas. Rezultātā viss tautas pacēlums aizgāja tukšgaitā, neradot paliekošas pārmaiņas reālajā dzīvē. Tuvākajos mēnešos cilvēki pārliecinājās, ka svētdienu demonstrācijas kļūst bezjēdzīgas, un iestājās bezspēcības izmisums.
Režīms pārgāja nežēlīgā uzbrukumā, kura mērķis bija izravēt jebkādu mazāko pretestību jau saknē. Ir pilnībā sagrautas visas varas neorganizētās sabiedriskās organizācijas, tai skaitā apolitiskās. Iznīcināti visi neatkarīgie mediji, ieskaitot varai visnotaļ lojālus. Valstī nedrīkst pastāvēt nekas, kas būtu pašorganizēts, atrastos ārpus valsts kontroles un valsts finansējuma. Pilnībā sagrauta jau agrāk dekoratīvā tiesu sistēma, un notiek mēģinājumi pārņemt valsts kontrolē advokatūru, kurai tāpat jau zudusi jebkāda jēga.
Ar Baltkrieviju viss ir daudz maz skaidrs. Valsts no smagas autokrātijas ir pārgājusi nepārprotama totalitārisma līmenī. Lukašenko vairs pat necenšas tēlot kaut niecīgāko “demokrātu”. Ja jau jūs (Rietumi) mani neatzīstat, tad arī es netaisos spēlēt pēc jūsu noteikumiem. Ejiet visi ieskrieties, viņš paziņo atklātā tekstā gandrīz vai katru dienu.
Taču daudz būtiskāka ir Baltkrievijas nesekmīgās revolūcijas ietekme uz Putina Krieviju. Nevar nepamanīt, ka Putins un viņa politikas veidotāji - Prezidenta administrācijas iekšpolitiskā sektora vadītājs Sergejs Kirijenko un Valsts drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs - Lukašenko mācību ir ņēmuši vērā un to kārtīgi izstudējuši. Gandrīz viss, kas noticis Baltkrievijā, tiek preventīvi atkārtots Krievijā, lai gan varētu domāt, ka tam nav nekādas nepieciešamības, jo pietiekami augstais Putina atbalsts Krievijā nav salīdzināms ar niecīgo Lukašenko atbalstu Baltkrievijā.
Tāpat kā Baltkrievijā tiek sagrautas visas politiskās un mediju struktūras, kuras kaut attālu saistītas ar Alekseju Navaļniju un Mihailu Hodorkovski, kuri Kremļa propagandas naratīvā pārvērsti par Staļina laiku Trocki, kas stāv aiz katra varai netīkama šķaudiena. Laukums tiek notīrīts un noasfaltēts tā, lai nekas dzīvs un kustīgs, bet varas nesankcionēts, neparādītos pat iedīglī. Tiesa, atšķirībā no Baltkrievijas Krievijā pagaidām vēl atstātas dažas demokrātijas “saliņas”. Laikraksts “Novaja gazeta”, radiostacija “Eho Moskvi” un telekanāls “Doždj”. Dažas puķudobes plašā noasfaltētā laukumā. Nevienam nav ne mazāko šaubu, ka arī tās tiks likvidētas, tiklīdz vara to uzskatīs par lietderīgu. Pagaidām, lai jau vēl “elpo”.
Politiskās prognozes ir nepateicīga lieta, bet tā vien šķiet, ka Baltkrievijas mācība ir palīdzējusi Kremlim nostabilizēt (iecementēt) politisko situāciju, kura pēdējos gados, galvenokārt pateicoties Navaļnija aktivitātēm, uzrādīja varai bīstamas svārstības. Krievijas politiskā sistēma pāreju jaunā (totalitārā) līmenī veic laicīgāk, nepieļaujot tādas “liberālās spēlītes”, kādas pērnvasar neapdomīgi pieļāva Lukašenko.
Baltkrievijas diktatora situācija, lai arī ārēji izskatās stabila, ir daudz nelabvēlīgāka, kas atspoguļojas arī viņa lēmumos, kuri kļūst arvien histēriskāki. Grūti noticēt, ka pasaule pieļaus Ziemeļkorejas tipa režīma nodibināšanos Eiropas centrā. Bet pēdējā laikā arvien grūtāk par kaut ko brīnīties. Viss kļūst iespējams.
