Izeja gan no ekonomiskās krīzes, gan pandēmijas atrodas deguna priekšā

© F64

“Nosauciet izeju no ekonomiskās krīzes! Piedāvājiet kādu citu izeju no pandēmijas,” pirmdien “Delfi TV ar Jāni Domburu” diskusijā “Likumprojekts par vakcināciju darbavietās: par vai pret?” aicināja tieslietu ministrs Jānis Bordāns.

Atsaucoties uz ministra aicinājumu, piedāvāju savu variantu. Pirms izklāstu savu versiju, kā atrast izeju no ekonomiskās krīzes un pandēmijas, neliela analoģija iz dzīves. Mēs katrs esam redzējuši mušu, lapseni vai kādu citu kukaini sitamies pret loga rūti. Kukainis tiecas uz gaismu, bet priekšā neredzams stikls, kurš viņam neļauj tikt laukā no telpas, kurā viņš sev par nelaimi ielidojis. Blakus stāv vaļā logs, pa kuru kukainis ielidojis, bet sitas viņš pret citu loga rūti un ārā netiek. Teorētiski viņa uzdevums risinās pavisam vienkārši - jāatlido atpakaļ tumšākajā istabā un jāmēģina vēlreiz uz gaismu, bet jau citā vietā. Taču kukaiņa spriestspējas šādam risinājumam ir acīmredzami nepietiekamas.

Situācijā ar lapseni un loga stiklu ikvienam cilvēkam viss šķiet pavisam viegli saprotams, bet tiklīdz uzdevums kļūst sarežģītāks un viņš pats ir nosacītā kukaiņa lomā, tā automātiski ieslēdzas šis “sišanās pret stiklu” reflekss, ko citkārt arī sauc par laušanos atvērtās durvīs.

Ko ar šo “sišanos pret stiklu” gribu apzīmēt konkrētajā situācijā? Vispirms mierīgi, bez histērijas jāizvērtē situācija. Jau vairāk nekā pusotru gadu turpinās Covid-19 pandēmija. Daudzi ir saslimuši, un diemžēl ir arī mirušie. Šajā brīdī varētu operēt ar skaitļiem, bet tie ir nepilnīgi uz abām pusēm. No vienas puses, daudzi pārslimojušie nemaz nav uzskaitīti, jo slimību pārcietuši vai nu bez simptomiem, vai arī bez covid testa, kas saskaņā ar mūsu veselības birokrātiju nozīmē, ka neesi nemaz slimojis, lai gan tieši ģimenes ārsts tev ieteicis ar augstu temperatūru uz testēšanos nedoties. No otras puses, visi mirušie (īpaši pandēmijas sākuma posmā), kuru asinīs bija vīruss, automātiski tika ieskaitīti ar covid mirušajos, neatkarīgi no galvenā nāves cēloņa.

Neskatoties uz šīm statistiskajām nepilnībām, pusotrs gads ir devis sabiedrībai pietiekami ilgu laiku, lai tā uz savas ādas, nevis no abstraktas statistikas, saprastu - kas ir kas. Atgriežoties pie frāzes - daudzi ir saslimuši, un diemžēl ir arī mirušie - varam konstatēt, ka saslimušo un mirušo attiecība nav tik šausminoša, kā likās pandēmijas sākumā, kad nobijušies bija gandrīz visi. Protams, katra cilvēka dzīvība ir nenovērtējama, svarīga un tā visādā veidā jāsargā, bet tajā pašā laikā jāatzīst, ka virsnormatīvā mirstība, izņemot dažus ziemas mēnešus, ir bijusi salīdzinoši neliela. Ja tomēr gribam (un politiķiem to ļoti gribas darīt) piesaukt rūpes par cilvēku veselību, tad nevajadzētu aizmirst, ka kovids nav vienīgā slimība. Kovids pat nav bīstamākā slimība. Pilnas slimnīcas ar smagi slimiem pacientiem un diemžēl cilvēku slimošana vēl nav atcelta, un slimības nav uzvarētas.

Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka tad, kad īsi pirms pandēmijas uzliesmojuma tika izskatīts 2020. gada valsts budžets (pēc būtības skaitļi grāmatvedībā), tad šie paši politiķi, kuri tagad ar raižpilnām sejām stāsta, kā viņi rūpējas par cilvēku veselību, iestājās pozā, noskopojās un neiedeva mediķiem pat to, ko paši pirms gada bija nobalsojuši. Atgādinu, ka tie bija 60 miljoni eiro. Tīrais nieks uz šodienas izšķērdības fona.

Šobrīd visas pazīmes liecina, ka pandēmija ir uz ilgu laiku, jo izrādās, ka arī vakcinācija nedod pilnīgu aizsardzību, lai cilvēki nevarētu inficēties. Tāpat parādās dažādas vīrusu mutācijas, un, visticamāk, tās parādīsies vēl un vēl. Labā ziņa ir tā, ka mutācijas parasti paaugstina lipīgumu, bet samazina infekcijas bīstamību. Tas ir loģiski no evolūcijas viedokļa, jo vīruss “nav ieinteresēts” nogalināt savu upuri. Tā interesēs ir, lai inficētais pēc iespējas mazāk izjūt slimību un vairāk to izplata.

Cilvēku organisms ir pilns ar dažādiem mikroorganismiem un vīrusiem (piemēram, ar pazīstamo herpes vīrusu), bet cilvēki ir iemanījušies ar tiem kaut kā sadzīvot. Droši vien nāksies sadzīvot arī ar SARS-CoV-2, kurš, par laimi, ne tuvu nav tik bīstams, kā Ebola vīruss un citi, par kuriem bail pat domāt.

Tātad, kāda ir izeja no ekonomiskās krīzes (atsevišķos sektoros) un pandēmijas? Pavisam vienkārša. Jāizbeidz jau gluži absurdais kovidocentrisms, kad visa politiskā, sociālā, ekonomiskā dzīve pakārtota šai vienai slimībai. It kā citu jautājumu nebūtu. Kāpēc katra diena jāsāk ar ziņām, cik cilvēku ir inficējušies ar kovidu? Šobrīd ir brīvi pieejamas vakcīnas, un katrs, kurš grib sevi aizsargāt, var šo vakcīnu iegūt. Pilnīgi nav saprotama daļas vakcinēto apmātība. Proti, gatavība dzīt ar koku vakcinēties tos, kuri to negrib. Izskatās, ka prevalē vienkārša varas kāre - piespiest citus darīt to, ko viņiem liksi. Ja patiesi rudenī smagi saslimušo (nevis vienkārši inficēto) skaits būtiski pieaugs, tad nav šaubu, ka automātiski pieaugs vakcinēties gribētāju skaits, bez visām dārgajām loterijām, plaģiātplakātiem un profesiju aizliegumiem.

Slimnīcu noslogojums ar kovida pacientiem ne tuvu nav pārslogots, tāpēc nav pamata sist trauksmes zvanus arī no šī aspekta. Politiķu un viņiem apkārt spietojošo pīāristu (pareizāk sakot, spietojošu apkārt tai naudas lādītei, kuru politiķi dala) tik ļoti iecienītā biedēšana ar trešo vilni, delta un kādiem vēl tur vīrusa variantiem ir jāuztver tikai un vienīgi kā centieni pēc iespējas ilgāk saglabāt sev tik izdevīgo “kara stāvokli”, kura laikā var visu neizdarīto norakstīt uz kovida rēķina un vēl lekni par kovida naudu padzīvot.

Minētajā “Delfi TV” diskusijā veselības ministrs Daniels Pavļuts, kurš lieliski pārvalda diskusiju kultūras prasmes, pieskaroties juridiskajiem jautājuma aspektiem, norādīja, ka neesot jurists un “par šiem jautājumiem labāk izteiksies citi”, taču šajā labskanīgajā retorikā nepamanīja slēptas lamatas. Paga, paga, pianist Pavļut! Ja jau par juridiskiem jautājumiem nevarat izteikties, jo neesat jurists, tad par kādiem jautājumiem varat izteikties? Vai tad raidījums ir par Šopēna klavierkoncertu un šī skaņdarba izpildījumu Osokina vai Šimkus priekšnesumā?

Diemžēl šajā Dombura raidījumā uzaicinātie “opozīcijas” pārstāvji Jūlija Stepaņenko un Aldis Gobzems faktiski piespēlēja vadošajai pamatplūsmai. Proti, spēlēja nosacītā pretinieka spēli, viņu laukumā un pēc viņu noteikumiem. Viņi uzturēja koalīcijai tik izdevīgo “vakcīnas bīstamības” naratīvu, kurā uzvarēt nav iespējams. Jā, ir zināma elektorāta daļa, kurai ar Gobzema ierasto, bet absolūti tukšo lamāšanos pietiek, taču šī elektorāta daļa nav pietiekama, lai to pārvērstu nopietnā politiskā spēkā. Diemžēl Gobzems pats ir kļuvis par kovidhistērijas ķīlnieku, jo atkarīgs no šīs tēmas karstuma. Līdz ar to viņš pats ir ieinteresēts uzturēt šo kovidocentrismu, jo nekā cita, ko piedāvāt sabiedrībai, viņam nav.

Vienīgā alternatīvā izeja no atsevišķu nozaru ekonomiskās krīzes un pandēmijas kopumā ir atgriešanās pie normalitātes. Diemžēl tā ir tikpat kā neiespējamā misija, jo, kā jau teikts, pārāk daudzi ir ieinteresēti, lai “kara stāvoklis” saglabātos pēc iespējas ilgāk. Pārāk daudzi ir iekodušies šajā reibinošajā nekontrolējamības auglī, kad var operēt ar “naudu, kas ir vairāk kā nekad agrāk” un visu norakstīt uz pandēmiju. Tāpēc histērija tiks kurināta, disidenti apkaroti visos iespējamos veidos, sabiedrība šķelta, un uz visa tā rēķina koalīcija un tai pietuvinātie turpinās “vārīties”. Visos aspektos.

Komentāri

Tā dēvētās nodokļu reformas ietvaros par vienu procentu punktu tika samazinātas iemaksas banku pārvaldītajos pensiju otrā līmeņa fondos. Šis viens procentu punkts tiks novirzīts valsts pārvaldītajā pirmajā pensiju līmenī. Tā kā šī pārbīde noteikta uz četriem gadiem, tad tiek lēsts, ka šajā laikā bankas nesaņems 616 miljonus eiro.

Svarīgākais