Šodien Tallinā notiek plaša mediju konference “Aizstāvot mediju brīvību. Kādu brīvību?”. Starp runātājiem pieteikta arī mūsu valstī labi pazīstamā sabiedrības “gatavinātāja” Rita Ruduša. Lasot konferences pieteikumu, kļūst skaidrs, ka pasākums plānots kā kārtējais posms garākā “gatavināšanas” ķēdē, kad, runājot par vārda brīvības aizstāvēšanu, tiek domāts, kā panākt, lai informatīvajā telpā pārliecinoši dominētu viens, “pareizais” pasaules redzējums, bet citi tiktu maksimāli ierobežoti.
Krīzes laikiem ir viena laba īpašība - tie visu atkailina. Maskas krīt, un lietas iegūst savus patiesos veidolus. Piemēram, šī brīža migrantu krīze uz Baltkrievijas robežas skaudri atsedza gan līdz šim uz robežas neizdarīto, gan arī ES un atsevišķu mūsu politiķu ideoloģisko uzstādījumu tuvredzību. Covid-19 krīze atklāja zināmas sabiedrības daļas neuzticēšanos ne tikai varai, valdībai, bet arī tiem plašsaziņas līdzekļiem, kurus dēvē par sabiedriskajiem.
Tallinas konference notiek zem “cīņas ar dezinformāciju” izkārtnes. Citāts no tās pieteikuma: “Tēzei par dezinformācijas kundzību piekrīt arī LTV attīstības konsultante Rita Ruduša un norāda: “Pēdējo gadu pieredze liecina, ka krīzes un nepieredzētas viedokļu polarizācijas apstākļos sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir jāsaglabā modrība un nelokāmi jāpilda uzticama informācijas avota loma.””
Var pilnībā piekrist Rudušas domai, ka “sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir nelokāmi jāpilda uzticama informācijas avota loma”, taču jautājums - kā šo lomu pildīt? Kurā brīdī pazuda “uzticama informācijas avota” loma? Kāpēc šī uzticēšanās nav tāda, kā gribētos? Par to tiek runāts nepelnīti maz. Tā vietā notiek ierastā “pazudušās atslēgas meklēšana nevis tur, kur tā pazudusi, bet tur, kur gaišāks - zem laternas staba”. Proti, nemitīgi tiek drillēta plate ar dažādu nosacīto “Pļaviņu un Toču” “atmaskošanu”, bet novārtā paliek iemeslu meklēšana, kāpēc liela daļa sabiedrības (un tā nav tikai tā sabiedrības daļa, kura skatās Krievijas solovjovus) sabiedriskajiem medijiem neuzticas.
Kad tiek skatīti jebkuri jautājumi, uz kuriem iespējamas dažādas atbildes (ārpus eksaktām zinātnēm tādi ir gandrīz visi), tad vienmēr jāatceras atziņa, ka patiesība ir pašu apmierinošā versija. Izejot no šīs atziņas, neuzticēšanos sabiedriskajiem medijiem šo mediju pārstāvji un to aizstāvji skaidro ar daļas sabiedrības neizglītotību, tumsonību un tamlīdzīgiem pašus apmierinošiem iemesliem. Taču varbūt neuzticēšanās iemesli ir citi?
Zinu daudzus, kuri savulaik regulāri skatījās galveno valsts ziņu raidījumu “TV Panorāma”, bet nu jau kādu laiku to vairs nedara vai skatās reti. Ne tikai tāpēc, ka pārgājuši uz interneta vietnēm. Galvenokārt tāpēc, ka šis raidījums pamazām, apmetot lielu loku, atgriezies kaut kādā astoņdesmito gadu stilistikā, kad galvenais uzdevums bija nevis vispusīgi informēt, bet informēt “pareizi”. Pat ne informēt, bet audzināt jeb, Rudušas vārdiem, “gatavināt”. Pateikt priekšā, kā pareizi jādomā. Respektīvi, pildīt to funkciju, kuru Garlība Merķeļa laikos, kad plašsaziņas līdzekļu vēl nebija, pildīja mācītājs svētdienas sprediķī, nolasot “lekciju” par to, kā pareizi jādzīvo.
Izejot no šīs izpratnes par sabiedrisko mediju uzdevumu, centrālais jautājums, par kuru šodien spriež Tallinā, ir viens - kā cīnīties pret neticīgajiem, kuri nepieņem mūsu vienīgo “patiesību”? Šīs cīņas metodes ir pagalam primitīvas. Galvenā ir paņemt kādu patiešām kliedzošu dezinformācijas piemēru vai acīmredzami plānprātīgu konspirāciju, to no visām pusēm rūpīgi apzelēt un tad uzdot par galveno “apdraudējumu” “vārda brīvībai”. Absolūti tukšs numurs, bet šodienas PR projektu laikmetā kā “naudas apgūšanas” instruments lieliski strādā.
Nav noliedzams, ka sabiedriskajiem medijiem ir jānodrošina arī zināma sabiedrības izglītošanas funkcija. Tiem jāpalīdz mazāk informētiem skatītājiem orientēties sarežģītos procesos un izprast šo procesu cēloņus, likumsakarības un iespējamās sekas. Pret to nebūtu ko iebilst, ja vien tas notiktu saprātīgos apmēros un ne tik uzbāzīgi, kad kļūst acīmredzams, ka tā ir kārtējā kampaņa - vai nu tā ir vardarbība ģimenē, mobings skolā, sistēmas bērni, vai kaut kas cits. Tās visas ir svarīgas lietas, par kurām jārunā, bet ne jau pusi vai pat vairāk galvenā ziņu raidījuma laiku. Es nemaz nerunāju par gadījumiem, kad no televizora ekrāna notiek brutāla aģitācija par kādu “ģenerālās līnijas” punktu.
Tā ir viena lieta. Taču vēl trakāk, kad sabiedriskais medijs kļūst par valdības ruporu. Diemžēl kovida krīzes apstākļos sabiedriskie mediji izvēlējās tieši šādu stratēģisko pozīciju. Šī pozīcija ir it kā loģiska - kara apstākļos šaubām un dažādām situācijas interpretācijām nav vietas. Visiem jātranslē stingra, vienota līnija, lai novērstu haosu un potenciālo zaudējumu. Taču situācijā, kad 100% drošas informācijas nav un tā nemitīgi mainās, šāda pozīcija kļūst ļoti riskanta tieši no uzticēšanās aspekta. Cilvēki, sevišķi tie, kuri neizjūt īpašu lojalitāti pret valdību, šādu pozīciju uztver kā manipulatīvu un vairs tai netic vai vismaz apšauba pat tad, kad tā ir pilnīgi pareiza un droša.
Patiesības labad, varbūt tas ir mans subjektīvais redzējums, tieši pēdējos mēnešos LTV1 ir mainījusies uz pozitīvo pusi un raidījumos parādījusies lielāka daudzpusība un viedokļu dažādība. Pieļauju, ka tas ir tieši tāpēc, ka LTV Programmu daļas direktores amatu no šā gada 16. jūlija ir atstājusi galvenā “gatavinātāja” Ruduša. Jācer, ka pašreizējie LTV programmu veidotāji no viņas šaurā, ideoloģiski ierāmētā “mantojuma” pēc iespējas drīzāk tiks vaļā. Tikai tā Latvijas sabiedriskā televīzija atgūs plašāku sabiedrības uzticību.