Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir sācies jauns bruņošanās sacensības posms. Pat vienmēr tik miermīlīgais Francijas prezidents Emanuels Makrons jau paziņojis, ka Francijai jādubulto izdevumi aizsardzībai. Vēl nesen lielākajai daļai NATO valstu 2% no IKP šķita nesasniedzami griesti, bet tagad jau atsevišķas ES valstis, tajā skaitā Latvija, runā par 5% no IKP.
Latvijā diskusiju par to, vai aizsardzībai netērējam par daudz, nav. Diskusijas ir tikai par to, vai netērējam par maz. Tajā pašā laikā nemitīgi jādomā par to, kur ņemt šiem tēriņiem naudu, jo, kā zināms, viss maksā tik, cik tas maksā.
Taču ne mazāk svarīgs jautājums par to, kur naudu ņemt, ir: kur to likt? Jo arī aizsardzības budžeta naudu var izniekot dažādiem “Daugavas pāļiem”, “militarizētās tēlniecības kompozīcijām” un citiem “brīnumiem”. Ne mazāk svarīgi ir par šo naudu attīstīt militāro industriju, lai 1) mēs paši arī kaut ko uz vietas ražotu un nebūtu 100% atkarīgi no ārējām piegādēm; 2) iekļautos globālajā militārajā darba dalīšanā ar savu pienesumu; 3) attīstītu savu ekonomiku; 4) nauda paliktu ģimenē (valstī).
Šobrīd Ukrainā notiekošais karš ienes milzīgas korektīvas mūsdienu karadarbības taktikā un tehnoloģijās. Savu nozīmi zaudē dārgās, smagās tehnikas mašīnas, savukārt pieaug dronu, artilērijas un vieglā bruņojuma nozīme. Droši vien arī kaut kas cits, ko labāk zinās militārie speciālisti. Ceru, ka arī mūsu speciālisti ir ciešā kontaktā ar Ukrainas kolēģiem un seko līdzi, kas mūsdienās ir visvajadzīgākais frontē.
Latvijā līdz 2022. gadam valdīja pārliecība, ka esam zem droša NATO “jumta” un armija mums vairāk vajadzīga NATO solidaritātes pienākuma pildīšanai. Tikai pēdējos gados esam pa īstam sapratuši, ka X stundā galvenokārt nāksies paļauties pašiem uz sevi. Līdz ar to mēs savu armiju būvējam gandrīz vai no baltas lapas. Tas mums dod lielāku elastību sekot līdzi mūsdienu militārajai “modei”, pielāgoties un pārkārtoties, iepretim tām armijām, kuras dzīvo vēl ar vecajiem “aukstā kara” ieročiem un reglamentu.
Tā neapšaubāmi ir mūsu priekšrocība, kura jāizmanto, veidojot patiesi modernus, kaujasspējīgus bruņotos spēkus. Tas, ka mums jāveido ne tikai šāda armija, bet arī sava militārā industrija, nav noslēpums arī visos mūsu politiskās vadības līmeņos. Par to neviens vairs nav jāpārliecina. Tas gan viņiem laiku pa laikam jāatgādina, taču tas nav šī raksta mērķis.
Gribu runāt par ko citu. Par tiem cilvēkiem, kuri šīs fundamentālās pārmaiņas mūsu aizsardzības sektorā veiks. Viens piemērs, lai ilustrētu, cik tas ir svarīgi.
Olafa Šolca valdībā, kas pagaidām vēl ir pie varas Vācijā, sākotnēji, vēl pirms bija sācies plaša mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā, aizsardzības ministres amata pienākumus pildīja Kristīne Lambrehte. Pirms tam, Angelas Merkeles valdībā, viņa bija ģimenes lietu, senioru, sieviešu un jaunatnes lietu ministre. Pirms Lambrehtes Vācijas aizsardzības ministriju vadīja cita sieviete - Annagrēta Krampa-Kanenbauere, jo skaitījās, ka aizsardzības ministriju uzticēt sievietei atbilst laikmeta stilam.
Man nav nekāda pamata apšaubīt, ka šīs sievietes bija labi cilvēki un varbūt pat labas vadītājas, taču kara apstākļiem aizsardzības ministra amatā viņas bija pilnīgi nepiemērotas. Situācijā, kad neviens nevienam negatavojas uzbrukt un valda iemidzinoša miera sajūta, var atļauties niekoties ar izslavētajiem DEI (diversitāte, vienlīdzība, inkluzivitāte) eksperimentiem, bet situācijā, kad nepieciešams reanimēt tikpat kā piebeigtos bruņotos spēkus un atjaunot gandrīz vai galīgi iznīdēto militāro industriju, šajā amatā profesionāliem ideoloģisko dogmu ieviesējiem praksē būtu jāpabīdās maliņā. Viņu laiks ir pagājis. Līdz nākamajam miera posmam, kad atkal varēs nodarboties ar “rozā poniju” audzēšanu.
Vācijā šo laikmeta maiņu saprata un Lambrehti nomainīja. Viņas vietā nāca cits politiķis no tās pašas Sociāldemokrātiskās partijas - Boriss Pistoriuss ar gluži citu attieksmi pret bruņotajiem spēkiem un to lomu mūsdienu pasaulē. Tika atzīta skumjā realitāte, ka Vācijas armija ir kļuvusi kaujas nespējīga, līdz pēdējam nolaista, bet militārā industrija nīkuļo.
Pistoriuss ar apskaužamu degsmi metās situāciju labot. Pirmām kārtām mainot sabiedrības attieksmi. Līdz tam Vācijā valdīja izteikti pacifistisks sabiedrības noskaņojums. Uzņēmumi, kuri pildīja militāros pasūtījumus, īpaši neafišēja savu nodarbošanos. Ieroču, militārās tehnikas ražošana skaitījās gandrīz vai kauna lieta. Tagad aizsardzības sektors Vācijā piedzīvo strauju atdzimšanu, un militārās rūpniecības uzņēmums “Rheinmetall” kļuvis par šīs atdzimšanas zīmolu.
Lambrehtes/Pistoriusa nomaiņu pieminu šeit tikai vienā sakarā. Latvijas aizsardzības ministru Andri Sprūdu labi pazīstu, mums ar viņu ir draudzīgas attiecības. Viņš ir izcils ārpolitikas eksperts, ārkārtīgi erudīts profesors, sirsnīgs, patīkams sarunu biedrs, bet viņš ir izteikts akadēmiskais cilvēks. Teorētiķis. Grāmatu cilvēks. Kādas ambīcijas dīdīja viņu iet politikā un kļūt par ministru, zina tikai viņš pats, bet varbūt līdz galam pat pats neapjauš. Īpaši jau šādos sarežģītos laikos, kad virs pasaules ir samilzusi kara draudu ēna.
Patiesībā jau lieta nav tikai Sprūdā. Uz ko balstījās valdības vadītājas Evikas Siliņas ideja atdot Aizsardzības ministriju “Progresīvajiem”, var tikai minēt. Pieļauju, ka politiskajām spēlītēm šeit bija izšķirošā loma. Katrā ziņā svarīgāka nekā realitāte aiz loga. Taču kara apstākļos atdot eksistenciāli svarīgu ministriju politiskajai partijai, kuras pamata ideja balstās uz dažādiem sociālās inženierijas eksperimentiem, nekādi nevar tikt uzskatīts par prāta darbu. Tas, ka politiski otrais cilvēks ministrijā (parlamentārais sekretārs) ir “Progresīvo” aktīvists Atis Švinka, jau liek īpaši saausīties.
Paskaidrošu, ko ar to domāju. Skaidrs, ka jebkurš ministrs un cilvēki, kuri ir ap viņu, darbojas savas politiskās partijas programmas ietvaros. Taču ne tikai. Viņi darbojas arī kopējās valdības ietvaros. Atcerēsimies, kā savulaik vides un reģionālās attīstības ministram Eināram Cilinskim bija jāaiziet no valdības, jo viņš atļāvās piedalīties 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa, bet tā brīža Laimdotas Straujumas valdības politika nepieļāva šādas aktivitātes. Cilinskis uzskatīja, ka viņa partejiskā pārliecība ir svarīgāka, aizgāja uz pasākumu un ministra krēslu pameta.
Švinka piedalās līdzīgos, pretrunīgi vērtētos pasākumos. Atcerēsimies viņa dalību palestīniešu atbalsta mītiņā 2024. gada 7. oktobrī, atzīmējot tieši pirms gada notikušā terora akta gadadienu (!). Jāatzīst, ka Siliņa nekādus ierobežojumus šajā sakarā nebija noteikusi, bet šis bija izteikts politiskās pozīcijas demonstrējums (līdzīgi kā Cilinska piedalīšanās 16. martā pie Brīvības pieminekļa), kurš īsti negāja kopā ar mūsu valsts ārpolitisko doktrīnu Tuvo Austrumu jautājumā.
Ar to gribu teikt, ka Aizsardzības ministrijai jābūt tai ministrijai, kura maksimāli brīva no politiskajām spēlēm, pretrunīgi vērtētas politiskās pozīcijas demonstrācijām un citām ārišķīgām lietām. Tai būtu jādarbojas tikai un vienīgi vienā virzienā - lai vairotu mūsu bruņoto spēku kaujas spējas un militārās industrijas attīstību.
Vai Sprūda vadībā Aizsardzības ministrija var šos uzdevumus izpildīt? Baidos, ka nē. Ne jau tāpēc, ka Sprūds negribētu vai viņa pārliecība kaut ko bremzētu. Vienkārši viņš ir akadēmisks cilvēks. Profesors. Lai attīstītu militāro industriju, ar grāmatu zināšanām ir par maz. Tur vajag saimniecisku ķērienu, vadītāja, organizētāja talantu. Kā mēdz teikt, apsviedīgu, proaktīvu cilvēku ar krampi. Diemžēl Sprūds tāds nav. Viņš procesiem iet nevis pa priekšu, bet nopakaļ.
Bet varbūt vispār “Progresīvo” vadībā Aizsardzības ministrija šos uzdevumus nevar izpildīt? Ļoti iespējams. Pagaidām šī partija praksē nav pierādījusi savu varēšanu nevienā jautājumā. Uzsveru, nevienā, jo arī laikā, kad šīs partijas pārstāvis vadīja Rīgas domi, nekādi viņu projekti līdz galam netika realizēti. Runas sanāca skaļākas par darbiem. Līdz ar to uzticēt “Progresīvajiem” vadīt Aizsardzības ministriju varētu būt pat valstiski bīstami.
Šobrīd politiskajā vidē arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Siliņas valdība ir sevi izsmēlusi un tās krišana ir vairs tikai laika jautājums. Tajā pašā laikā ir zināms, ka dažas jau sākotnēji klibas valdības (kaut vai tā pati Kariņa pirmā valdība) noturas visu savu kadences termiņu. Taču jebkurā gadījumā jau laikus jādomā, ka Aizsardzības ministrija maksimāli jānorobežo no tās politizācijas un tās priekšgalā jāvirza “saimnieciskas” ievirzes cilvēks ar praksē pierādītām izcilām organizatoriskām dotībām. Tas mums var izrādīties eksistenciāli svarīgs jautājums.
