Sākoties Krievijas – Ukrainas karam, aktivizējās Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), vispirms ierobežojot dažādu Krievijas televīzijas kanālu raidīšanas iespējas Latvijā, bet drīz pēc tam arī pieeju interneta resursiem.
Nupat radio “Svoboda” publicētie Krievijas socioloģisko pētījumu dati ir satriecoši - 71% Krievijas iedzīvotāju izjūt lepnumu (!) par iebrukumu Ukrainā. Var apšaubīt konkrētā pētījuma objektivitāti un minētos skaitļus, taču arī neatkarīgie sociologi (Grigorijs Judins, “Levada centr”) neapstrīd kopējo noskaņojumu - vairākums atbalsta karu, atbalsta Putinu. No malas tas var likties nesaprotami - kā cilvēki var izjust lepnumu par neģēlīgiem kara noziegumiem, taču realitāte ir tāda, ka šie cilvēki ne tikai neko nezina par šiem noziegumiem, bet vispār redz pilnīgi izkropļotu notiekošā ainu. Propaganda 7/24 režīmā klāsta, ka Krievijas armija Ukrainā nodarbojas ar labdarību un glābj turienes izmisušos iedzīvotājus no “nacistu” briesmu darbiem.
Jāatzīst, ka Krievijas propagandas ietekme uz sabiedrisko domu ir nepārvērtējama. Diemžēl ne tikai Krievijā. Arī citur Eiropā, bet jo sevišķi Latvijā, kur ir īpaši liels šīs propagandas patērētāju skaits. Kā liecina kara sākumā pēc LTV raidījuma “Kas notiek Latvijā?” pasūtījuma veiktā SKDS aptauja, tikai 22% Latvijas iedzīvotāju, kuri ģimenē sarunājas krieviski, šajā karā atbalsta Ukrainu. Liela daļa atbalsta Krievijas noziedzīgās darbības, bet lielākā daļa savu viedokli intervētājiem negrib atklāt. Katrs pats var izdomāt, kāpēc un ko viņi patiesībā atbalsta.
Tas nozīmē, ka arī Latvijā Krievijas propagandas ietekme līdz šim ir bijusi milzīga. NEPLP soļi ir ne tikai nepieciešami. Tie ir novēloti. Taču ja NEPLP lēmums par Krievijas propagandas TV kanālu slēgšanu tika samērā vienprātīgi atbalstīts, tad interneta resursu ierobežošana izraisīja atsevišķu Kremļa noderīgo idiotu, dažādu kreisi orientēto organizāciju pretreakciju. Viena no aktīvākajām cīnītājām pret “cenzūru” bija alt-kreisā izdevuma “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele. Viņai piebalsoja visa kreisi sorosiskā varza ar vēl nesen Kremļa propagandas naratīvus translējošo ruporu “Re:Baltica” priekšgalā.
Ja kāds šajā brīdī grib teikt - nu, kāpēc, Ben, tā mētājies skaļiem vārdiem? Vai tad to pašu nevar pateikt korektāk, nevienu neaizvainojot, tad atbildu - šobrīd esam kara stāvoklī. Ja ne karstajā kara fāzē, tad šī kara aukstajā, ideoloģiskajā fāzē. Ar pārprastu pieklājību jau esam nodzīvojušies līdz tam, kas notiek Daugavpilī ar Ukrainas karogu pie Staņislava Broka vārdā nosauktās mūzikas skolas. Laiks saukt lietas īstajos vārdos. Plašas 5. kolonnas esamība ir tiešas sekas tam, ka šie Krievijas propagandas kanāli netika slēgti jau sen, lai gan bija visas iespējas to izdarīt.
Astoņus gadus diendienā no Krievijas federālajiem TV kanāliem nebeidzamā straumē plūda militārisma tvana gāze un turpināja indēt Latvijas iedzīvotāju prātus. Tas, ka šī mūsu cilvēku informatīvā indēšana netika apturēta, lielā mērā gulstas tieši uz to personu sirdsapziņas, kas tagad protestē pret Krievijas interneta resursu slēgšanu.
2018. gada 20. aprīlī Latvijas Radio pārraidē “Krustpunktā” studijā pie Aida Tomsona bijām četri - Ilga Kreituse, Ivo Leitāns, Ivo Butkēvičs un es. Viens no apspriežamajiem jautājumiem bija par Krievijas TV kanālu ierobežošanu Latvijā. No visiem studijā esošajiem vienīgi es strikti iestājos par to, ka Krievijas propagandas kanāli maksimāli jāierobežo, jo to nodarītais ļaunums ir nesalīdzināms ar to kaitējumu, kādu nodarītu nosacītās “vārda brīvības” ierobežojumi.
Kolēģi žurnālisti ieņēma puslīdz neitrālu pozīciju, bet Kreituse aktīvi aizstāvēja Krievijas propagandas kanālus, atkārtojot ierastās mantras, ka tā esot cenzūra; ka jāoponē ar argumentiem, nevis aizliegumiem; ka tas neko nedos, jo katrs, kas gribēs, varēs Solovjovu citā veidā noskatīties utt. Kad Kreitusei aptrūkās argumentu, tad viņa ķērās pie “pēdējā līdzekļa” (Viktors Igo, “Cilvēks, kas smejas”) - pārmeta man, ka es tā runāju “Lemberga uzdevumā”. Nuja, Lembergs taču vienmēr ir enerģiski iestājies par Krievijas kanālu slēgšanu. Neapskaužu tos studentus, kurus māca pasniedzēja ar tāda līmeņa “loģiku” un argumentācijas prasmēm.
Ne reizi vien man nācies dzirdēt pārmetumus, ka pārspīlēju, neesmu pietiekami izturēts vai pat ceļu paniku. Jāsaka, ka Krievijas iebrukums Ukrainā man galīgi nebija pārsteigums un par tā augsto iespējamību rakstīju jau sen. Mani vairāk izbrīnīja tie it kā prātīgu cilvēku izteikumi, ka Putins esot galīgi nojūdzies; viņš taču ir traks; kā viņš tā var melot utt.
Putins vismaz pēdējos astoņus gadus vienmēr ir bijis tāds un runājis tieši to pašu, ko tagad. Problēma ir bijusi tā, ka daudzi negribēja pat dzirdēt to, ko viņš runā, un atgaiņājās no šīm runām, sakot, ka to jau viņš saka tikai savam padumjajam elektorātam. Pats jau viņš tāds muļķis neesot. Tā ka neesot vērts pievērst uzmanību. Tieši tāds bija pamatplūsmas redzējums. Tie, kuri aicināja nenovērtēt par zemu šo Putina retoriku, izpelnījās histēriķu un paranoiķu slavu. Ne tikai Rietumos, bet arī pie mums. Diemžēl šī iemidzinošā meinstrīma retorika turpinās. Līdz nākamajiem pārsteigumiem - nu kā tā var?
Var meklēt utis NEPLP kažokā un atrast neveiklus šo aizliegumu pamatojumus. Var meklēt un atrast juridiskas neprecizitātes vai strīdīgus argumentus, taču, kamēr Kremlī vai kur tur pazemes bunkurā sēž Putins, pasaule ir apdraudēta. Kamēr pasaule ir šāda apdraudējuma priekšā, jebkura pretdarbība agresoru propagandas instrumentu ierobežojumiem jāvērtē kā atbalsts šai propagandai. Tāpēc Nellijas Ločmeles un pārējās kreisi sorosiskās varzas gaudas par “vārda brīvības” ierobežojumiem vērtējamas kā atbalsts kara noziedznieka propagandai.
Tiklīdz Putina režīms būs sakauts un iznīcināts, tajā pašā brīdī varēsim atkal runāt par vārda brīvības atjaunošanu pilnā apmērā. Pagaidām, kamēr tas vēl nav izdarīts un turpinās karš, tikmēr ienaidnieka propagandas lielgabali jāapklusina visiem iespējamiem līdzekļiem.
