No šodienas – 1. aprīļa – var teikt, ka kovida ēra Latvijā ir gandrīz oficiāli beigusies. Gandrīz, jo atsevišķi ierobežojumi saglabājas. Prasība pēc vakcinācijas saglabājas ārstniecības iestādēs un ieslodzījuma vietās strādājošajiem, kā arī pedagogiem līdz šī mācību gada beigām. Sejas aizsegu obligāta valkāšana paliek ārstniecības un sociālās aprūpes iestādēs, kā arī sabiedriskajā transportā.
Kovida ēra ir beigusies ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Lūk, kā to formulēja ASV prezidents Džo Baidens 30. martā: “Pateicoties pagājušajā gadā īstenotajai stratēģijai - vakcinācijai, testēšanai, ārstēšanai un daudz kam citam, mēs tagad atrodamies jaunā šīs pandēmijas posmā. Tas nenozīmē, ka Covid-19 ir beidzies. Tas nozīmē, ka Covid-19 vairs nekontrolē mūsu dzīvi.” Baidens atzīst, ka Covid-19, tas ir, ar kovidu saistītā birokrātija, divus gadus kontrolēja pasauli. Atļāvās ar to darīt gandrīz visu, kas tai ienāca prātā, un sabiedrība šai kontrolei samērā labprātīgi pakļāvās.
Tagad redzams, ka tā bija tikai tāda kā operas uvertīra, pirms tiek pacelts priekškars un sākas “pa īstam”. Pa īstam sākās šā gada 24. februārī, un tajā pašā dienā neoficiāli arī beidzās “pandēmija”. Šis vārds konkrētajā gadījumā jāliek pēdiņās, jo nozīmē nevis reālo pandēmiju, bet gan to, kura valdīja informatīvajā telpā, kad ziņās prevalēja medicīniska rakstura statistika un politisko kauju apraksti par ierobežojumu atcelšanu vai pastiprināšanu; kur, kam un uz cik ilgu laiku.
Pēc 24. februāra šī statistika pēkšņi zaudēja tikpat kā jebkādu aktualitāti. Runas par ierobežojumiem un sejsegu valkāšanu kļuva gandrīz vai nepiedienīgas. Par obligāto balstvakcināciju jau aizmirsts, un to pat vairs nepiemin. Skaidrs arī, kāpēc. Tagad pasaule stāv daudz nopietnāku apdraudējumu priekšā. Tāpēc jo svarīgāk apjēgt šo divu gadu kovida ēras mācības.
Tātad kādi secinājumi? Tie ir šādi: 1) Izrādās, ka lielie globālie finanšu centri - pirmām kārtām ASV Federālā rezervju sistēma un Eiropas Centrālā banka - var dubultot savu bilanču vērtību, emitējot triljonus, un pasaules finanšu sistēma nesabrūk. Vēl vairāk, tā pat nesaļogās. Gluži kā daudzstāvu debesskrāpis stipras zemestrīces laikā. Var jau būt, ka sistēmas iekšienē ir radušās kādas pagaidām vēl neredzamas plaisas, kuras atklāsies vēlāk, bet līdz šim viss izskatās stabili.
Ja kāds šajā brīdī grib piesaukt augstos inflācijas rādītājus, tad, ņemot vērā plašos “lokdaunus”, milzu resursu tērēšanu kovida ierobežošanai, testēšanai, vakcinācijai, ārstēšanai un citām lietām, labklājības zaudējumi, ar kuriem cilvēce bija spiesta par to visu samaksāt, jāvērtē kā salīdzinoši nelieli.
2) Izrādās, cilvēki visai viegli atsakās no dažādām brīvībām, ja vien to pārliecinoši pamato un, kas ļoti svarīgi, sabiedrības vairākums to atzīst par labu. Latiņa, pie kuras cilvēki labprātīgi no šīm brīvībām ir gatavi atteikties, ir apbrīnojami zema. Nav pat nepieciešama kara vai tā draudu esamība. Pietiek ar masīvu baiļu propagandas kampaņu. Kovida ēra pierādīja, ka tā dēvētās liberālās demokrātijas vērtības cilvēku apziņā ir iesakņojušās daudz seklāk, nekā daudzi agrāk domāja un domā joprojām.
3) Pandēmijas beigu posmā, kad atklājās daudzu ierobežojumu un sejsegu obligātas nēsāšanas iluzorā jēga, virspusē uzpeldēja šīs cīņas politiskais zemteksts. Proti, izrādījās, ka zem cīņas pret pandēmiju izkārtnes faktiski notiek ideoloģiska cīņa starp lojālistiem (tiem, kas vienmēr paklausīgi varai un pieslejas sabiedrības vairākumam) un “nepareizajiem” disidentiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlas ar visiem iet kopsolī. Izrādījās, ka vairums obligāto pasākumu bija obligāti tikai tāpēc, lai piespiestu nepaklausīgos pakļauties. Pakļaut pakļaušanas pēc. Principā. Dziļākajā būtībā šī piespiešana pakļauties daudz neatšķīrās no piespiešanas, kādu veic autoritāri režīmi, pat ja ārējie iegansti bija šķietami atšķirīgi. Šo protestu apspiešanas akcijas Rietumos un Austrumos pat vizuāli īpaši neatšķīrās. Jāatzīmē, ka uz atsevišķu Rietumu valstu (Austrālija, Kanāda, Nīderlande un citas) fona Latvijā šīs cīņas pat izskatījās visai civilizētas.
4) Un visbeidzot, bet varbūt vissvarīgāk - kovida ēra apliecināja Rietumu sabiedrības paralizējošās bailes no visa, kas var apdraudēt cilvēku dzīvību un viņu labklājību. Cilvēki ir gatavi uz visu, lai tikai šos apdraudējumus minimizētu. Atsevišķi putinologi, piemēram, Staņislavs Belkovskis, tieši Rietumu reakciju uz kovidu (viņaprāt, tā bija neadekvāti histēriska) uzskata par vienu no argumentiem, kas Putinu pamudināja iebrukt Ukrainā. Putina iespējamā domu gaita Belkovska interpretācijā: “Ja jau viņi tik ļoti baidās no vīrusa, tad no manām atombumbām baidīsies vēl vairāk un nekur neiejauksies. Ar kodolšantāžu es viņus piespiedīšu “noliekties” un man pakļauties. Gan jau beigu beigās viņi visi, ne tikai Makrons, dancos pēc manas stabules.”
Nezīlēsim kafijas biezumos, cik tālu Rietumi patiesi būs gatavi “noliekties” un cik pamatoti ir šie Putina “sapņi”, taču šīs neslēptās bailes no jebkāda nopietnāka savas labklājības apdraudējuma kļuvušas par vienu no pasaules briesmu avotiem. Nekas neiedrošina varmāku rīkoties varmācīgi vairāk nekā upura bailes. Tāpat kā nekas to neattur no varmācības vairāk nekā iespējamība dabūt smagi pretī.
Līdz ar to galvenā kovida laikmeta mācība ir - pārmērīgas bailes un piesardzība vīrusa uzvedību tikpat kā neietekmē. Tā arī netika pierādīta cieša korelācija starp ilgtermiņa virsnormatīvo mirstību un kovida ierobežojumu stingrību vai vaļību. Tieši tāpat kā uzsvērtā cenšanās “nesadusmot Putinu” nekādi neietekmē Putina plānus.
