Straujš cenu kāpums vērojams visā pasaulē, bet no eirozonas valstīm Latvija šajā rādītājā izvirzījusies pirmajās vietās. Maijā gada inflācija Latvijā bija 16,9%. Dati par jūniju tiks publicēti rīt, taču būtiskas izmaiņas nav gaidāmas. Ko šie skaitļi nozīmē, un ko varam gaidīt nākotnē?
Latvijas Banka (LB), kura atbilstoši Latvijas likumiem atbild par cenu stabilitāti valstī (tas ir LB galvenais uzdevums), šā gada 10. jūnijā pārskatīja galveno ekonomisko radītāju prognozi, un šajā aplēsē inflācija 2022. gadā tiek prognozēta 14,8% ar tendenci samazināties 2023. gadā līdz 7,0%.
Lai arī LB ekonomiskās prognozes Latvijā ir neapšaubāmi visautoritatīvākās (nevienai citai institūcijai Latvijā nav tik ievērojamu resursu), ekonomikas prognozēšana nav ar daudz lielāku ticamību kā meteoroloģiskā prognozēšana - īstermiņā tā vēl ir samērā augsta, bet ilgākā laika posmā šī ticamība strauji krīt. Tieši tāpēc šīs prognozes regulāri tiek pārskatītas, un 10. jūnija korekcijas nebija nekas neparasts.
Straujā cenu kāpuma iemesli parasti tiek nosaukti divi. Karš Ukrainā un apjomīgā naudas emisija, kuru veica attīstīto valstu centrālās bankas Covid-19 pandēmijas laikā. Valdību un centrālo banku pārstāvji un ar šīm struktūrām saistītie ekonomisti akcentu liek uz karadarbību Ukrainā, ar to saistītajām sankcijām un izjauktajām loģistikas ķēdēm, kamēr ar valsts pārvaldes un banku sistēmas struktūrām nesaistīti ekonomisti par galveno inflācijas cēloni min milzīgās kovidnaudas masas iepludināšanu pasaules ekonomikā. Laika posmā no 2020. gada aprīļa līdz 2021. gada martam finanšu atbalsts ekonomikai ASV bija 5 triljoni ASV dolāru, eirozonā 2,4 triljoni eiro, Apvienotajā Karalistē - 410 miljardi mārciņu.
Abām “teorijām” ir savi argumenti, lai gan uzreiz jānorāda, ka ne velti vārdu “teorija” ieliku pēdiņās, jo nav tā, ka tiek noliegts kāds no inflācijas cēloņiem. Runa ir tikai par uzsvariem, jo ne valdības, ne valstu centrālās bankas nevēlas atklāti atzīt - pandēmijas laikā “naudas bija vairāk nekā jebkad agrāk”, bet tagad par šo plašo finanšu “uzdzīvi” pienācis laiks maksāt.
Savukārt Krievijas iebrukuma teorijas atbalstītāji pamatoti norāda, ka pēdējā desmitgadē gan ASV Federālā rezervju sistēma, gan Eiropas Centrālā banka veica vairākus tā dēvētās kvantitatīvās mīkstināšanas viļņus, kas neizraisīja nekādu inflācijas efektu. Refinansēšanas likmes bija tuvas nullei vai pat negatīvas, un ekonomikas veselībai vairāk draudēja deflācija nekā inflācija. Tāpēc arī tagad galvenie cenu kāpuma cēloņi jāmeklē kaut kur citur, nevis vaļīgajā monetārajā politikā.
Tomēr Ukrainas kara akcentētājiem ir grūti noliegt to, ka straujš cenu kāpums sākās jau pirms kara. LB 2021. gada decembrī prognozēja, ka 2022. gadā vidējā gada inflācija Latvijā būšot 6,1%, kas būtu krietni vairāk nekā iepriekšējos gados. Tā kā Latvija atrodas eirozonā un mūsu lokālās iespējas ietekmēt kopējo inflācijas tendences ir niecīgas, tad ir vērts apskatīt šo jautājumu globālā mērogā.
Attīstītajās pasaules valstīs tik liela inflācija nav bijusi kopš septiņdesmito gadu beigām/astoņdesmito gadu sākumu. Galvenā atšķirība starp inflāciju tagad un toreiz ir tā, ka 70. gados inflācijas galvenais dzenulis bija straujais visu preču un pakalpojumu izmaksu kāpums, kuru radīja naftas cenu piecpadsmitkārtīgais pieaugums.
Tagad naftas cenas mazāk nekā divas reizes pārsniedz 2018.-2020. gada līmeni un īpaši neatšķiras no līmeņa pirms desmit gadiem (ko nevar teikt par benzīna cenām DUS, ko savukārt nevar izskaidrot tikai ar akcīzes pieaugumu). Līdz ar to jākonstatē, ka līdzšinējās inflācijas cēlonis ir tas pats, kurš radīja hiperinflāciju PSRS sabrukuma laikā. Proti, neapmierinātais pieprasījums. Naudas ir vairāk nekā preču/pakalpojumu piedāvājums. Cilvēki ir gatavi maksāt un paaugstinātās cenas dēļ sevi īpaši neierobežo. Saprotu, ka daudzus šāds izteikums var saniknot, taču es nerunāju ne par vienu konkrēti. Runa ir vidējo statistisko patērētāju.
Vairums pasaules ekonomistu, arī LB prognozē, ka šī nosacītā kovidnaudas masa pamazām absorbēsies un cenas pakāpeniski stabilizēsies. LB prognozē, ka 2024. gadā tās atgriezīsies 2- 3% robežās (oficiālā prognoze - 2,4%). Līdzīgas prognozes izsaka pasaules vadošie analītiskie centri, lai gan jāatzīst, ka finanšu sektors ir ārkārtīgi konservatīvs (konformistisks) un tur neviens necenšas publiski “bāzties” ar savu īpašo, atšķirīgo viedokli. Ja pamatplūsmas viedoklis ir - inflācija mitēsies, tad to vairāk vai mazāk atkārto visi. Šoreiz gan patiešām nav pamata uzskatīt, ka būs citādi.
Atsevišķs un, manuprāt, ļoti būtisks jautājums ir - kā sabiedrībai šo cenu kāpumu uztvert? Šeit jānorāda uz diviem aspektiem. 1) Latvijā un citās pēcpadomju valstīs joprojām ir ārkārtīgi smagas atmiņas par postošo inflāciju 90. gadu pirmajā pusē. Toreiz inflācija pilnībā “apēda” agrākos, daudziem pat visa mūža iekrājumus un gāja kopsolī ar ļoti dziļu ekonomikas sarukumu, kas iedzina smagā trūkumā plašus iedzīvotāju slāņus.
Tagad situācija ir salīdzinoši daudz labāka. Inflācija ir augsta, taču tā nav katastrofāla un, kā jau minēju, visticamāk, uzrāda samazināšanās tendenci. Taču galvenais mierinājums ir tas, ka ekonomika turpina pieaugt un cilvēku ienākumi tiek indeksēti. Tas nozīmē, ka cenu pieaugums nav patīkams, bet tas nerada un neradīs lielu trūkumā slīgstošo pieaugumu. Bezdarba līmenis joprojām ir zems, un darba devēji saskaras ar lielu konkurenci darbaspēka meklējumos.
2) Latvijā un citās pēcpadomju valstīs inflācijas līmenis ir augstāks nekā ES vidēji, ko daļēji var izskaidrot ar to, ka šeit kopējais cenu līmenis joprojām ir būtiski zemāks nekā “vecajā” Eiropā. Uzsveru, kopējais cenu līmenis. Tas, ka atsevišķas preces vai pakalpojumi tur var būt lētāki nekā pie mums, nemaina būtību. Šī cenu izlīdzināšanās ir objektīva, un uz to jāraugās saprotoši, kā uz zināmu neizbēgamību.
Covid-19 pandēmija un tagad notiekošais karš Ukrainā, bez šaubām, ir radījis nopietnu sociālekonomisko turbulenci, kuras redzamās sekas ir arī šis inflācijas uzliesmojums. Taču ekonomikas kopējie radītāji liecina, ka uz cilvēku reālo dzīves līmeni šie satricinājumi ir radījuši mazāku efektu, nekā tas tiek uztverts.
Protams, nav patīkami, piepildot mašīnas bāku ar benzīnu, par šo prieku maksāt 100 eiro, bet, ja jau cilvēki ir gatavi šādu naudu maksāt, tad varbūt nemaz tik traki nav? Var pat teikt vēl vairāk. Inflācijai ir arī savi plusi. Piemēram, augsta inflācija pie zemām (zemākām nekā inflācija) procentu likmēm rada labvēlīgus valdību parādu apkalpošanas apstākļus. Latvijai gan šie parādi ir salīdzinoši mazi, bet tomēr. Vairums ekonomistu deflāciju uzskata par ekonomikai daudz graujošāku parādību. Pasaules vēsturiskajā atmiņā uz ilgiem laikiem iespiedusies 1929.-1933. gada “Lielā depresija” ar nepārvaramu deflācijas lejupejošo spirāli.
Iespējams, mērena inflācija (4-6%) saglabāsies ilgāk, nekā prognozē LB un citi vadošie analītiskie centri, bet varbūt par to arī nevajadzētu tik ļoti uztraukties, ja vien ienākumi aug straujāk? Ekonomikas sarukums, ienākumu samazinājums, bezdarbs un cilvēku aizbraukšana - parametri, kuri bija mūsu politiskās šķiras tā dēvētā veiksmes stāsta galvenie ingredienti, lūk, daudz nopietnāki draudi, no kuriem būtu jābaidās vairāk.
