Putina/Patruševa stratēģiskais plāns, kā uzvarēt pārējo pasauli

Vladimirs Putins un viņa tuvākais domubiedrs Nikolajs Patruševs formulē Krievijas nacionālo ideju: Tā kā cilvēku dzīvības cena Rietumos ir nesalīdzināmi augstāka nekā Krievijā, mēs piespiedīsim Rietumus pakļauties mūsu noteiktajai pasaules kārtībai © Ekrānšāviņš

Tagad, kad jau piecus mēnešus ilgst karš Ukrainā un nekas neliecina, ka tuvākajā nākotnē tas varētu tikt izbeigts, jāmēģina saprast, kā tad Putins plāno šo karu uzvarēt, jo objektīvi Krievijas pretstāve pārējai pasaulei, kura atbalsta Ukrainu, ir visai bezcerīga.

Kad Krievijas diktators Vladimirs Putins 2019. gada 27. jūnija intervijā “The Financial Times” apgalvoja, ka Rietumu liberālā demokrātija piedzīvojot dziļu krīzi, esot novecojusi un drīz pazudīšot no globālās skatuves, vairums komentētāju šo viņa situācijas redzējumu novērtēja kā realitātei neadekvātu. Tādu, kas tikai apliecinot paša Putina neglābjamo atpalicību. Neesot jēgas šīs absurdās atziņas pat izvērtēt, tāds bija vispārējais slēdziens.

Tagad, šķiet, pienācis laiks Putina pozīciju tomēr vēlreiz apskatīt, jo tieši uz to balstās Krievijas politiskās šķiras stratēģiskais plāns. Kā Krievijas “nacionālo ideoloģiju” to jau gadiem virza viņa tuvākais līdzgaitnieks, Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs.

Šīs ideoloģijas stūrakmens ir vienkāršs: cilvēka dzīvības cena Rietumos ir tik augsta, ka karš tur tiek uztverts kā kaut kas neiedomājams. Nepieļaujams. Ne tā kā Krievijā, kur par karu kā vēlamu un pat gaidāmu notikumu jau desmit gadus runā visos propagandas kanālos. Caurām dienām un naktīm bez mitas dažādās variācijās tiek atkārtota Putina tēze - ko vērta ir pasaule, ja tajā nav Krievijas. Tāda, kāda tā ir un kādu to gribam redzēt mēs, nevis kādi citi. Citiem vārdiem, ja pasaule neļaus mums brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem, tad tādai pasaulei nav vietas uz zemes, un mums jau nu roka nenodrebēs šo pasauli “uzlaist gaisā”. Bet gan jau ļaus.

Lai arī ir lielas šaubas par šo “rokas nenodrebēšanu” un arī pašam plānam nav lielas varbūtības realizēties, jāatzīst, ka šī varbūtība tomēr ir lielāka par nulli, un tieši uz šo nelielo, bet Putina/Patruševa iedomās pietiekami lielo varbūtību balstās visa Krievijas nekaunīgā rīcība un retorika. Kāda ir šā stratēģiskā plāna galvenā ideja?

Sākotnējie dotumi Krievijai ir acīmredzami nelabvēlīgi. Rietumi veido trešdaļu no pasaules kopējās ekonomikas, un Krievija ar saviem nepilniem 2% no pasaules IKP tiem nav un nevar būt ne konkurents, ne vēl jo vairāk pretinieks. Tiešas konfrontācijas apstākļos Krievija nevar uzvarēt Rietumus ne ekonomiski, ne militāri, ne politiski. Pretstāvē ar Rietumiem Krievijai nav nekādu izredžu.

Tieši balstoties uz šo nenoliedzamo faktu, vairums pasaules ekspertu (gan Krievijā, gan Rietumos) Krievijas iebrukumu Ukrainā uzskatīja par mazticamu. Putins taču nebūs tāds muļķis, lai mestu izaicinājumu visai pārējai pasaulei, atzina eksperti, izsakoties vienkāršā valodā. Taču izrādījās, ka ir gan. Uz ko viņš cerēja?

Šobrīd nav šaubu, ka Putins cerēja uz ātru Ukrainas valsts un armijas pārvaldības sabrukumu, Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska bēgšanu uz ārzemēm un “speciālās militārās operācijas” pabeigšanu pēc dažām nedēļām. Tad, kad plāns izgāzās un notikumi sāka plūst iepriekš neparedzētā gultnē, Putins uz brīdi izskatījās “ne savā ādā”. Atcerēsimies viņa 21. aprīļa sarunu ar Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu, kad viņš ar pirkstiem bija drudžaini pieķēries galda malai; kā arī Putina sēdošo, sakņupušo stāvu 9. maija parādē ar uzklātu plediņu uz ceļgaliem. Abos gadījumos viņš radīja nožēlojamu iespaidu. Izplatījās baumas par Putina veselības problēmām, taču jau jūnijā viņš manāmi atplauka. Kas mainījās?

Maijā uz laiku gandrīz pilnībā apstājās ieroču piegādes Ukrainai no ASV. Dažādi kisindžeri, makroni un šolci sāka runāt par nepieciešamību Putinam ļaut saglabāt seju, un parādījās tā dēvētais Itālijas miera plāns, kurš paredzēja Ukrainas teritoriālo piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Krievijai paliktu tā Ukrainas daļa, ko tā jau ieņēmusi, savukārt Ukraina saglabātu savu neatkarību visā pārējā teritorijā.

Jūnija sākumā sākās šā plāna pakāpeniska implementācija Rietumeiropas politiskās šķiras kolektīvajā apziņā. Plāna pamatojums bija it kā pašsaprotams: visi kari kaut kad beidzas ar vienošanos. Arī šis karš nebūs izņēmums, tāpēc jau tagad jāaplūko dažādi varianti. Ukrainas kategoriskais šī plāna noraidījums un 16. jūnija Francijas, Vācijas un Itālijas (+Rumānijas) līderu karadarbības skarto rajonu apmeklējums Kijivas pievārtē šo “miera plānu” dziļi noraka, lai gan nav zināms, uz cik ilgu laiku.

Tā kā sākotnēji Putins uzskatīja, ka nekāds tālejošs plāns nebūs vajadzīgs un pietiks ar īslaicīgu, taktisko plānu, tad brīdī, kad izrādījās, ka nekas neiet kā plānots, Putins piedzīvoja jau pieminēto apjukumu. Tagad Putinam ir izdevies atgūt agrāko pārliecību, kas liecina, ka viņam ir jauns plāns.

24. maijā laikrakstā “Argumenti i Fakti” tika publicēta Putina tuvākā līdzgaitnieka Patruševa intervija, kurā viņš savas agrākās tēzes iekļāva šodienas realitātē: “Taisnība ir mūsu puse. Visi mūsu mērķi Ukrainā tiks 100% realizēti. Mēs nekur nesteidzamies.” Intervija bija pārpilna dažādām konspirācijas teorijām. Sākot ar mistiskajiem “anglosakšiem”, kuri jau gadu simtiem lolojot sapņus par Krievijas “varenības” neitralizāciju; “zelta miljardu”, kas gribot uzspiest pārējai pasaulei savu kundzību, un beidzot ar Klintonu, Rokfelleru un Sorosa fondu piesaukšanu.

Tā vien izskatās, ka Patruševam izdevies Putinu pārliecināt: taisnība ir mūsu pusē. Mēs nekur nesteidzamies, jo mēs - Krievija, nevis Rietumi - atrodamies vēstures pareizajā pusē. Šī pārliecība balstās uz veco Dostojevska un citu slavofilu ideju par Rietumu vājumu. Uz pieņēmumu, ka Rietumi nav gatavi par savām vērtībām maksāt ar cilvēku dzīvībām, bet tādas vērtības, par kurām neviens savas dzīvības neziedo, vispār neko neesot vērtas. Tas esot tikai tādas viltus, iedomu vērtības, kuras neiztur pārbaudi ar asinīm un laiku.

Līdzīgu pasaules redzējumu Putins izklāstīja jau pieminētajā 2019. gada intervijā laikrakstam “The Financial Times”. Toreiz Rietumu novērotāji šos Putina izteikumus (kā acīmredzami neadekvātus) neuzskatīja par vajadzīgu pat apspriest. Tagad Putins piedāvā atgriezties pie šīs “teorētiskās” diskusijas jau praksē. Viņš netieši aicina uz izšķirošo cīņu par vērtībām reālajā dzīvē, reālajā laika režīmā.

Rietumi šajā situācijā tiek nolikti visai kutelīgā situācijā, uz ko Putins arī spēlē. Rietumi nevar un arī necenšas slēpt, ka nekādos reālos “vērtību karos” ar Krieviju ielaisties nevēlas. Limitētas ieroču piegādes Ukrainai, finanšu palīdzība un ekonomiskais spiediens uz Krieviju ir lielākais, uz ko tie ir gatavi iet, un pat uz to ar stipri sakostiem zobiem. Inflācija, augstās degvielas cenas un recesijas draudi ir tās nejaukās lietas, kuras var aizslaucīt nebūtībā ne vienu vien rietumvalstu valdību.

ES ārlietu augstais pārstāvis Žuzeps Borels aicina eiropiešus pieciest pret Krieviju noteikto sankciju sekas pašu mājās un sagaidīt to iedarbību uz Krievijas ekonomiku: “Mums nav citas izvēles. Ļaut Krievijai gūt pārsvaru nozīmētu ļaut tai sagraut mūsu demokrātiju un tos starptautiskās kārtības pamatus, kuri balstīti uz tiesiskuma noteikumiem.”

Ja kādam, piemēram, pazīstamajam Krievijas opozicionāram, Alekseja Navaļnija līdzgaitniekam Leonīdam Volkovam šķiet, ka Putinam kaut kas deg un viņš steidzas pēc iespējas ātrāk noslēgt pamieru, tad gribu atgādināt, ka Putins vienmēr ir uzsvēris tieši pretējo - kamēr Rietumu politiķi nāk un iet, viņa rīcībā esot mūžība. Kā izsakās Patruševs - mēs nekur nesteidzamies (Мы не гонимся за сроками).

Iespēja, ka šis karš varētu tikt apstādināts kaut kādā “neizšķirtā” pozīcijā, daudziem Rietumos šķiet vilinoša, taču vēsturiski neiespējama perspektīva. Agri vai vēlu jābūt kādam gala risinājumam. Gala, nevis pagaidu risinājumam uz dažiem gadiem. Visticamāk, šim risinājumam jānoslēdzas ar Krievijas sakāvi, jo objektīvi Rietumi ir ievērojami stiprāki. Ir tikai viens variants, kurā Rietumi zaudē un Putins uzvar. Ja Rietumi patiešām izrādīsies tik gļēvi un nevarīgi, kā to savās fantāzijās zīmē Putins, Patruševs un viņiem līdzi visa Krievijas propagandas mašinērija.

Latvijas politiskās šķiras uzdevums ir visās iespējamās vietās to atgādināt Rietumu politiķiem un Rietumu sabiedriskajai domai - kompromiss šeit nav iespējams. Piekāpšanās tikai vairo Putina pārliecību, ka jāpastiprina spiediens un tūlīt, tūlīt uzvara būs rokās. Ja Rietumi “nolieksies”, tad ar šo “noliekšanos” nebūtībā aizies arī visas tās vērtības, kuras kā karogu Rietumi līdz šim turējuši augstu virs galvām. To vietā nāks Putina/Patruševa vērtības. Vai nu vienas, vai otras. Izvēle, kā rīkoties, ir Rietumu ziņā.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.

Svarīgākais