Gluži negaidīti politiskajā darba kārtībā izniris it kā šauri specifiskais transgenderisma un dzimummaiņas jautājums. Tieši izniris, jo šis darbības vārds vistrāpīgāk raksturo pēkšņo šā jautājuma aktualizāciju.
Transgenederisma jeb kreiso diskursā - transfobijas jautājums aktualizējies saistībā ar noteiktu aprindu vēlmi ievilkt labēji centriskā valdībā kreisi orientētu politisko spēku “Progresīvie”. Polarizējošais transgenderu jautājums izvirzījās kā labs piemērs “Progresīvo” ideoloģiskajai nesavietojamībai ar labēji centrisko potenciālās koalīcijas kodolu. Vienlaikus tas atklāj arī citas fundamentālas pretrunas pušu redzējumos. Vēl vairāk. Ja rūpīgāk ieskatāmies, tad atklājam, ka kreisajiem un labējiem ir ne tikai atšķirīgas politiskās programmas, bet arī atšķirīga politiskā valoda un politisko instrumentu arsenāls.
Kreiso galvenais arguments gandrīz visās diskusijās ir neiedomājami vienkāršs. Jāatzīst, arī ārkārtīgi efektīvs - mēs esam labie, bet mūsu pretinieki - sliktie. Lai šo efektu pastiprinātu līdz nokautējošam triecienam, nepieciešams pretinieku dehumanizēt. Padarīt par būtni, kura spēj just tikai negatīvas emocijas. Pirmām kārtām naidu. Nav pat svarīgi, kas ar šo vārdu tiek domāts, jo vārdi “naids”, “nīšana” šajā kreiso jaunvalodā ir marķieris noteiktai sociālajai grupai; “Z” burts, kurš jāuzšņāpj uz ienaidnieka durvīm, lai visi redz, kur mitinās attiecīgais -fobs.
Vārdu “naids” kreisie ir privatizējuši un ar pāļu dzinēja neatlaidību dzen sabiedrības kolektīvajā apziņā - mūsu pretinieku vienīgais vadmotīvs ir naids. Visi viņi ir naida pārņemti, viņos mājo naids, un jebkāda cita motivācija ir izslēgta. Raksturīgs piemērs ir pazīstamās cīnītājas par latviešu valodas plašāku lietojumu, kustības “atkrievisko Latviju” iniciatores, dzejnieces Liānas Langas darbības motivācija kādas anonīmas kreisās aktīvistes redzējumā: “Viņa vienkārši ienīst cilvēkus un racionalizē sava naida plūsmu, fokusējoties uz konkrētām grupām.” Izrādās, nevis šī anonīmā dehumanizētāja ienīst konkrēto Liānu Langu, bet gan Liāna Langa ienīst cilvēkus kā tādus.
Par Langu nekautrējas izteikties arī sevi par režisori dēvējošā kreiso aktīviste Alise Zariņa: “...vai Tavs dzīvesbiedrs skatās mīļākos gredzenpavēlniekkaru seriālus, dzer ar neadekvātiem cilvēkiem, vismaz flirtē ar svešniekiem internetā? Nē, viņš aicina uz tēju Langas bandu...” Tā, lūk! Ne vairāk un ne mazāk - “Langas banda”. Mīlestības, gaismas un iecietības triumfs kreiso cilvēkmīļu izpildījumā.
Ilustrācijai der arī cits jautājums, kurš Latvijā faktiski nav darba kārtībā (nav politisko spēku, kuri rosinātu mainīt esošo kārtību). Runa ir par abortu jautājumu. Ja tu esi “pro-life” (par dzīvību) aktīvists, tad izrādās, ka tevi motivē nevis cieņa pret cilvēka dzīvību kā tādu, bet mizogīnisks naids pret sievietēm un viņu neatņemamajām tiesībām lemt pār savu ķermeni. Sociālajos tīklos netrūkst video sižetu no ASV, kad satrakojušās kreiso aktīvistes burtiski rej uz mierīgi stāvošiem “pro-life” demonstrantiem, bet naids, izrādās, ir pārņēmis nevis histēriskās rējējas, bet pretabortu plakātu turētājus.
Kreiso pasaulē kaut kāda pozitīva morāli ētiska motivācija drīkst būt tikai viņiem. Savukārt viņu pretiniekiem šī motivācija var būt tikai negatīva. Jebkādi mēģinājumi iekāpt otra kurpēs, centieni izprast otras puses argumentāciju tiek noraidīti iedīglī, kā jau ticības karos pienākas. Labējos drīkst motivēt vienīgi naids, dažādu kompleksu radīts ļaunums vai savtīgas, materiālās intereses (kas pats par sevi jau ir slikti - neētiski).
Ar viņiem pat nevarot īsti diskutēt, jo kāda jēga strīdēties ar cilvēkiem, kuru prātu aizmiglojis naids. Tātad viņi nav spējīgi racionāli spriest. Šajā diskursā pašsaprotami, ka naids “prātu aizmiglo” vienīgi kreiso ienaidniekiem, kamēr pašus kreisos motivē bezgalīga cilvēkmīlestība, tieksme uz gaismu, uz visu labo, cilvēcīgo. Citiem vārdiem, neierobežots paštaisnums un ticība savai svētajai izredzētībai. Latviešu literatūrā šādu hrestomātisku garīgās augstprātības tipāžu iemieso Oļinietes tēls brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki”.
Var rasties jautājums - kāpēc tieši tā? Kāpēc arī labējie neuzdodas par “labajiem”, par “gaismas nesējiem”, un kāpēc viņi ļauj kreisajiem uzurpēt šo labo/ļauno dihotomiju, kura darbojas tikai vienā virzienā? Varbūt tā arī ir, ka kreisie ir labie, bet labējie - sliktie? Varbūt nav dūmu bez uguns?
Šīs vienpusības “noslēpums” ir samērā vienkāršs. Katram politiskajam spārnam ir sava valoda, savs “repertuārs” un savi kritēriji. Labējie vairāk orientējas uz saimnieciskām, praktiskām, taustāmām, varētu pat teikt, eksaktām lietām, kamēr kreisajiem labpatīk operēt ar dažādām ētiski morālām (humānām) kategorijām.
Iedomājieties diskusiju starp nosacīto Uldi Pīlēnu un nosacīto Janu Simanovsku. Katrs runā savā valodā, savās domāšanas kategorijās, un katram ir atšķirīgi mērķi. Būtu jocīgi, ja Pīlēns savus oponentus sāktu dēvēt par ļauniem, naida pārņemtiem. Viņš vienkārši neoperē šādās kategorijās, kamēr Simanovskas pasaulē viss tiek dalīts tieši šādi - labais/sliktais, upuris/vajātājs, apspiestais/apspiedējs utt.
Šajā diskursā jautājums, kurš politiķis vai liela uzņēmuma vadītājs ir labāks saimnieks, ir nekorekts, jo “pareizi” būtu vērtēt - kurš no morāli ētiskā aspekta ir labāks cilvēks? Vai vēl precīzāk, kurš ideoloģiski nevainojamāk runā? Kurš realizē teorētiski pareizam “labas pārvaldības” modelim tuvāku pārvaldes modeli? Konkrēts šīs darbības gala rezultāts atbīdās tālu dibenplānā. Rezultāts kļūst nesvarīgs. Svarīgi, lai viss būtu atbilstoši “ģenerālajai līnijai”.
Kreiso retorikā figurē vārdi laime, cieņa un tamlīdzīgi emocionālo stāvokļu apzīmējumi. Pirmajā brīdī tas var šķist absolūti pareizi, jo kas gan cilvēkam var būt svarīgāk par viņa emocionālo labsajūtu. Justies laimīgam varētu būt katra indivīda augstākais mērķis. Viss jau būtu labi, bet bez šī emocionālā pacēluma, kuru var visai viegli radīt arī mākslīgi, nepieciešama arī šī “laimīguma” taustāmi materiālā bāze.
Var jau aizbraukt uz atpalikušām, nabadzīgām valstīm un atgriezies jūsmīgi stāstīt - jā, viņi dzīvo trūcīgi, bet laimīgi. Esmu pietiekami daudz apceļojis tālas Āfrikas un Āzijas valstis, lai pilnīgi droši teiktu - tā ir naiva tūristu vientiesība. Materiālās rocības trūkums ir tikpat kā nesavietojams ar patiesi laimīgu dzīvi.
Pazīstamais slovēņu kreisais ideologs Slavojs Žižeks par paša apjūsmotajām idejām savā jaunākajā grāmatā “Apjukušās debesis” (“Heaven in Disorder”) paškritiski raksta: “Filmas “V - nozīmē Vendeta” beigu epizodē tūkstoši neapbruņotu londoniešu Gaja Foksa maskās soļo uz parlamenta ēku, un nekādas pavēles nesaņēmušie policisti ļauj pūlim to ieņemt. Labi, tas ir patīkams ekstātisks moments, bet es būtu gatavs pārdot savu māti verdzībā, lai tikai redzētu filmas turpinājumu “V - nozīmē Vendeta 2”, lai uzzinātu, kas notiek nākamajā dienā pēc tautas uzvaras. Tad, kad ekstātiskā jūsma ir noplakusi un atsākas ikdiena. Kā viņi (re)organizētu dzīvi?”
Atstāsim aiz iekavām Žižeka ētiski dīvaino gatavību pārdot savu māti verdzībā (acīmredzot kreisajiem ir kaut kāda īpaša tieksme desakralizēt mātes jēdzienu - atcerēsimies Ralfa Eilanda manipulatīvās rotaļas ar šo vārdu), taču jānoņem cepure Žižeka priekšā. Viņš nebaidās runāt par kreiso ideju galveno defektu: par bezatbildīgo nevērību attiecībā uz to, kas notiek pēc tam, kad realitāte tiek piedzīta klāt teorētiski “pareizajām” dogmām. Kā šī jaunā realitāte ietekmē cilvēku dzīvi šeit un tagad? Šodien.
Tā tas bija pēc kreiso varas sagrābšanas Krievijā 1917. gadā, tā tas notiek arī tagad, kad kreisajiem izdevies uzspiest pasaulei savu enerģētisko dienaskārtību ar atteikšanos no atomelektrostacijām un citām galējībām. Par tādiem niekiem kā satiksmes organizācijas izjaukšana Rīgā, Duntes ielā, kur atrodas Neatliekamās palīdzības dienesta centrālā bāze, nemaz nerunājot. Kreisie lidinās pārāk augstu debesīs, lai par tādiem sīkumiem domātu.
