Vakar ZZS valde pieņēma lēmumu rosināt Saeimā zemkopības ministra Didža Šmita demisijas pieprasījumu. Šis lēmums iezīmē jaunu plānu, kā pārveidot valdošo koalīciju, negāžot esošo Krišjāņa Kariņa valdību.
Pēc 31. maija Valsts prezidenta vēlēšanām de facto ir izveidojusies jauna valdošā koalīcija. Pagaidām neoficiāli, jo oficiāli spēkā ir vecā, kura veido pašreizējo valdību. Jaunajā koalīcijā ir “Vienotība”, ZZS un “Progresīvie”. Durvis jaunās koalīcijas veidošanās procesā demonstratīvi tiek turētas vaļā, lai pie galda varētu piesēsties arī “vecās” koalīcijas partijas, kuras līdz šim “jauno realitāti” cenšas ignorēt.
Situācija šķietami izskatās bezizejas. “Apvienotais saraksts” (AS) un Nacionālā apvienība (NA) ir sabloķējušies, lai pretotos Kariņa koalīcijas paplašināšanas plānam, taču nedrīkst aizmirst, ka politiķu “goda vārds” nav tas stiprākais cements, kas kaut ko satur kopā. Politiķi kā suga ir izteikti ambiciozi, pret sevi nekritiski un diezgan melīgi (neuzticami) cilvēki. Varbūt ne visi, bet kopumā.
Līdz ar to tas ir tikai laika jautājums, kad kaut kur kaut kas šajā AS un NA blokā sāks ļodzīties. Tieši uz to paļaujas Kariņš, kurš, lai arī izskatās nedaudz paviegls, sevi ir pierādījis kā īsta “knīpstanga” - neatlaidīgs, pacietīgs un atsevišķos gadījumos arī nekaunīgi uzstājīgs. Tieši šīs “knīpstangas” īpašības viņam ļāva noturēties valdības vadītāja krēslā iepriekšējos četrus gadus un, ja pats gribētu, visticamāk, arī šo četrgadi.
Ko grib pats Kariņš? Bieži izskan versija, ka viņš pats vairāk skatoties Briseles virzienā, kur nolūkojis sev eirokomisāra vietu. Šeit gan jāatceras, ka Kariņš tur jau pietiekami ilgu laiku ir strādājis un turienes maizītes garšu zina. Tāpat kā to, ka pēc Briseles kritērijiem premjera statuss ir augstāks nekā eirokomisāra statuss. Līdz ar to nevar teikt, ka Kariņam Brisele būtu kāds paaugstinājums (ja vien tas nav kāds no trijiem ES augstākajiem amatiem).
Taču atgriezīsimies pie vakardienas ZZS valdes lēmuma. Nešaubos, ka šis lēmums ir saskaņots ar pašu Kariņu un “Vienotības” spices cilvēkiem. Ne jau formāli, bet vienota rīcības plāna ietvaros. Kariņa plāns ir vienkāršs - koalīcijas lēna, pakāpeniska transformācija.
Šobrīd brīvs ir ārlietu ministra krēsls, kuru varētu piedāvāt “Progresīvo” Andrim Sprūdam. Taču, lai Saeima viņu apstiprinātu, ar “Vienotības” un “Progresīvo” deputātu balsīm nepietiek. Tāpēc nepieciešams piesaistīt ZZS deputātu balsis. Jāpatriec AS zemkopības ministrs Didzis Šmits un viņa vietā uz balsošanu jāliek kāds ZZS cilvēks. Ja ar jaunās koalīcijas balsīm šī atsevišķu ministru apstiprināšana notiks, tad viss kārtībā. Jaunā valdība strādā, un jaunā koalīcija faktiski būs stājusies vecās vietā.
Kas var noiet greizi? Ja AS un NA saglabā esošo stingro pozīciju un visās šajās spēlītēs nepiedalās, skaidri paziņojot: tādā gadījumā mēs ejam ārā no koalīcijas un paliekat jūs vieni paši ar savām 53 balsīm - tad Kariņa plāns nerealizējas. Viņš to pat neuzsāk. Atcerēsimies, ko nozīmē Kariņš “knīpstanga” - pacietīgs un neatlaidīgs.
Kariņš ir gatavs gaidīt, kamēr saņems signālus no AS un NA, ka kāds no viņiem vai visi kopā ir gatavi kaut kur piekāpties, jo objektīvi nebūs daudzi, kuri, teiksim, Šmita dēļ būtu gatavi zaudēt amatus, zaudēt vietu pie koalīcijas galda un līdz ar to savu ietekmi un politisko svaru. Protams, visi saprot, ka šodien Šmits, bet rīt jau tu pats, tomēr šodiena vienmēr ir svarīgāka par rītdienu, kura vēl nezin kad pienāks.
Tāpēc, iekams Kariņš nebūs pārliecināts, ka viņa plāns izdosies, viņš to galdā neliks. Tiks vilkta gumija, uzturēta neskaidrība un nenoteiktība (dzīve uz koferiem), līdz kādam “neizturēs nervi”. “Knīpstangas” galvenā priekšrocība ir neatlaidība un gatavība gaidīt tik ilgi, cik nepieciešams. Kaut vai līdz pastardienai. Nesatricināmā pārliecībā, ka gan jau kāds cits neizturēs un padosies (piekāpsies).
Visā šajā Kariņa “spēlē” ir viens viņam pašam ārkārtīgi nelabvēlīgs moments. Uz spēles nav tikai viņa paša personiskās biznesa vai ambīciju intereses, bet gan kaut kas daudz lielāks - Latvijas valsts, latviešu tauta un tās ikdienas dzīve. Var jau valsts dzīvot ar valdību, kura ilgstoši “sēž uz koferiem”, bet vienā brīdī cilvēki var sākt uzstājīgi prasīt: premjer, varbūt vienreiz izbeigsi tās spēlītes uz izturību - “kurš pirmais pamirkšķinās” - un sāksi arī nopietni strādāt?
Jo drīzāk sabiedrība sāks to Kariņam prasīt, jo labāk valstij, tautai un, kopumā ņemot, arī pašai politiskajai šķirai.
