Piektdien Krievijā tika aizturēts un vēlāk arī uz diviem mēnešiem arestēts bēdīgi slavenais terorists un kara noziedznieks Igors Girkins-Strelkovs. 2022. gada novembrī tiesa Hāgā atzina viņu par vainīgu Malaizijas pasažieru lidmašīnas HM17 notriekšanā virs Ukrainas austrumdaļas 2014. gada 17. jūlijā un aizmuguriski piesprieda viņam mūža ieslodzījumu. Tagad viņš Krievijā apsūdzēts ekstrēmismā (?!).
Girkina apcietināšanas detaļās īpaši neiedziļināsimies, jo mūs šī nelieša liktenis var interesēt vienīgi no tā aspekta, ko šis arests liecina par Putina režīma stabilitāti. Vai šis arests liecina par režīma nostiprināšanos vai pavājināšanos? Vai tas iezīmē jaunas plaisas režīma monolītā vai gluži otrādi - liecina par varas konsolidēšanos ap Putinu un viņa tuvāko loku?
Lai arī kādreizējais Krievijas drošības dienesta (FSB) pulkvedis Girkins ir spilgta mediju zvaigzne uz Putina režīma publiskās skatuves, viņš tomēr nav tieši saistīts ar Kremļa augstāko vadību. Par vērā ņemamu spēlētāju viņš netiek uzskatīts. Plaši izplatītajām runām par spēcīgo aizmuguri, kura it kā stāvot aiz viņa, nav nekādu apstiprinājumu. Galvenais arguments - bet kā viņš tik ilgi varēja muldēt kā pa ķešu, paužot neapmierinātību ar armijas vadību un pēdējā laikā arī par valsts vadoni - Putinu - ir viegli gāžams.
Tur jau tā lieta, ka nepārprotamus mājienus, ka pie visām kara ķibelēm vainīgs ir pats Putins, viņš sāka izteikt tikai pēdējā laikā, un sekas nebija ilgi jāgaida. Arests un, visticamāk, vairāki gadi cietumā. Kā mēdz teikt, aizmuldējās.
Girkina arests iezīmē jaunu posmu Putina režīma evolūcijā, kas iesākās pēc tā dēvētā Prigožina dumpja šā gada vasaras saulgriežos. Muldēšanas diapazons Krievijas publiskajā telpā ievērojami sašaurinās. Līdz šim režīmam sociāli tuvas personas varēja visai brīvi spriedelēt par politiskajiem procesiem (vienotā, antiliberālā diskursā), bet tagad arī “savējiem” nāksies domāt, ko drīkst un ko nedrīkst.
Tie, kas piedzīvojuši PSRS cenzūru, atceras, ka tolaik publiskajā telpā varēja parādīties tikai un vienīgi tāda informācija un tādi viedokļi, kuri iekļāvās vienotā, homogēnā, iekšēji nepretrunīgā pasaules redzējumā. Pat komunistiskā dedzība bija reglamentēta. Ne par daudz, ne par maz. Vēstures pieredze liecina, ka cenzūras žņaugu pastiprināšanās režīmu stabilizē. Tiklīdz PSRS cenzūras žņaugi atslāba un varēja sākt brīvāk runāt, tā arī sākās straujš sistēmas sabrukums.
Šodienas Krievijas propaganda ir neiedomājami pretrunīga un izplūdusi. Nekādas vienotas, visaptverošas ideoloģiskās konstrukcijas, kura izskaidro jebkuru situāciju, kā tas bija PSRS laikos, nav. Tieši otrādi.
Šodienas propagandas galvenais princips ir saduļķot ūdeni, sēt šaubas. Viss esot relatīvs. Nekādas patiesības nav principā. Nekas nav tāds kā izskatās. Visi melo, un uzticēties nevienam nevar. Pasaulē cilvēks cilvēkam vilks: ja tu nekodīsi pirmais, tad nokodīs tevi. Mūsu ienaidnieks ir Rietumi, notiek cīņa uz dzīvību un nāvi. Vai nu mēs nolieksim viņus, vai arī viņi iznīcinās mūs (jo mēs nelokāmies un mūs noliekt nevar).
Šī Krievijas propaganda ļoti sekmīgi darbojas pašā Krievijā, kur populārākais viedoklis ir: viss nav tik viennozīmīgi, un, jāatzīst, arī Rietumos. Dažkārt Latvijā nav saprotams, kāpēc Rietumos pret Putina režīma noziegumiem ir tik pielaidīga attieksme. Ar Krieviju auklējas kā ar jēlu olu, un nupat Krievija bija prezidējošā valsts ANO Drošības padomē.
Te mēs nonākam pie kāda cita, ārkārtīgi svarīga jautājumu, kuru gluži nejauši atsedza šis Girkina arests. Pasaules ietekmīgākais drukātais preses izdevums “The New York Times” (NYT) rakstam par Girkina arestu uzlika virsrakstu, kas visiem Ukrainas atbalstītājiem lika sašutumā vārīties.
NYT šo teroristu, kara noziedznieku, kuram, pēc viņa līdzgaitnieku un aculiecinieku stāstiem, pašam personīgi patika nogalināt un spīdzināt, saudzīgi dēvē par “Putina kara centienu kritiķi” (Russia Detains Igor Girkin, a Critic of Putin's War Effort in Ukraine). It kā Girkins būtu kāds opozicionārs un Putina politiskais pretinieks, kas viņš nav pat tuvumā.
No NYT neatpaliek cits ne mazāk ietekmīgs medijs - CNN. Šajā telekanālā Girkins tiek nodēvēts par militāro blogeri. NATO valstī Nīderlandē uz mūža apcietinājumu notiesāts kara noziedznieks CNN skatījumā esot militārais blogeris, Putina kritiķis (!). Arī CNN interpretācijā karš ir Putina karš.
Virsraksti visprecīzāk atspoguļo redakcionālo nostāju. CNN un NYT ir izdevumi, kuru nostājai seko un pielīdzinās tūkstošiem citu izdevumu visā pasaulē. Kādu toni uzdod šie etalonmediji, tāds atbalsojas caurmēra ASV un ne tikai ASV sabiedrības pamatplūsmā.
Ja reiz ASV vadošo mediju skatījumā karš Ukrainā ir nevis Krievijas karš, kuru izraisīja šīs valsts bruņoto spēku iebrukums suverēnā kaimiņvalstī, bet gan Putina karš, kurā pret pašu gribu iesaistīti Putina paverdzinātie “nabaga” Krievijas iedzīvotāji, tad atliek vien secināt, ka Krievijas propaganda dolāru miljardus neapēd veltīgi.
Vecais, labais, Kremļa “noderīgo idiotu” iecienītais stāsts - cilvēki jau nav vainīgi, ka viņiem tik ļauns vadonis - darbojas bez kļūmēm. Neskaitāmās liecības, kuras apliecina nepatīkamo atziņu - liela daļa Krievijas iedzīvotāju ne tikai atbalsta karu Ukrainā, bet atbalsta arī tur notiekošos noziegumus -, tiek ignorētas. Patiesība gan ir vēl skarbāka. Krievijas sociālie tīkli ir pārpilni ar prasībām būt vēl nežēlīgākiem.
Ja pie visa vainīgs Putins, tad Krievija un Krievijas iedzīvotāji tiek vismaz daļēji attaisnoti. Lai gan “atmazgāšanas” objekts pamatā ir cits. Ne tik daudz pati Krievija un Krievijas iedzīvotāji, cik tie Rietumu cilvēki, kuri aicina nesaraut saites ar Krieviju un turpināt dialogu (lasi: biznesu).
Šie virsraksti neradās tukšā vietā. Tie atspoguļo šodienas Rietumu politiskās šķiras uzvedības pamatmotīvu - ir pacietīgi jāgaida, līdz Putins pazudīs no skatuves. Kā, kādā veidā, tas jau ir cits jautājums. Gan jau kaut kad tas notiks, un līdz tam vienkārši jānovelk laiks.
Mēs, protams, varam gaidīt un cerēt uz drīzu Putina režīma krahu, bet objektīvi šā režīma izturība ir atkarīga no parējās pasaules attieksmes. Pagaidām tā ne tuvu nav tāda, kādu šis režīms ir pelnījis. Kā izteicās Igaunijas prezidents Alars Kariss: “Es negribu dzīvot pasaulē, kur mums jāuztur dialogs ar cilvēkiem, kuri slepkavo bērnus, bombardē bērnudārzus, slimnīcas un skolas. Viņu vieta ir cietumā.”
Diemžēl tādi uzskati, kādus izsaka Kariss, Rietumu politiskajā šķirā nav modē. Toties tāds skatījums, kādu pauž NYT un CNN, ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai gan tieši tas uztur Putina režīmu pie dzīvības un uzpūš kara liesmas Ukrainā. Ja Rietumu sabiedrībā būtu vienprātība, ka Putins ir absolūtais ļaunums, tāds pats kā Hitlers, tad gan jau Putins būtu neitralizēts un viņa režīma kara spars noslāpēts.
Tikmēr Putina dēvēšana par prezidentu, par leģitīmu politiķi, pret kuru jāizturas gluži tāpat kā pret jebkuru citu valstu vadītāju, rada šo divdomīgo situāciju, kad, no vienas puses, Krievija it kā skaitās agresors un kara noziegumu realizētāja, bet no otras - sadarbības partneris daudzos jautājumos. Ne tikai biznesā.
Nevēlos pārāk asi kritizēt Rietumus, jo varēja būt vēl sliktāk. Šodienas Rietumu politiskajā šķirā netrūkst arī tādu, kas būtu gatavi ar Putinu izlīgt kaut rīt uz brokastu laiku. Uzspļaujot visādu tur ukraiņu, latviešu, poļu interesēm. Atbilstoši Putina propagandas pamatprincipiem - labo nav. Visi slikti, tāpēc nav ko izlikties. Dalām tik pīrāgu.
