Rīt, 27. septembrī, Strasbūrā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) tiks izskatīta sešu Portugāles jauniešu prasība pret 27 ES valstīm, tajā skaitā Latviju, par it kā nepietiekami aktīvu emisiju samazināšanu.
Bijusī ECT tiesnese, tagad Eiropas Savienības tiesas tiesnese Inese Ziemele tviterī aicina pievērst uzmanību šai lietai, norādot, ka “tai noteikti jāseko. Prasība celta arī pret 27 ES valstīm, tostarp Latviju, par klimata izmaiņām. Lietā ļoti interesanti kompetences un piekritības jautājumi”.
Ziemelei laikrakstā “The Guardian” piebalso klimata aktīvistu advokāts Džeroids O’Kvins: “Šī ir bezprecedenta lieta. Gan mēroga, gan seku ziņā. Vēl nekad agrāk nevienā pasaules tiesā nav nācies aizstāvēties tik daudzām valstīm."
Prasītāji apgalvo, ka jau tagad izjūtot būtisku klimata pārmaiņu ietekmi, jo īpaši arvien biežākos karstuma uzplūdus, kas ierobežo viņu ikdienas dzīvi, mācības un brīvdabas aktivitātes; pasliktina veselības stāvokli un ietekmē viņu garīgo stāvokli. Iesniegtajā prasībā tiek apgalvots, ka Eiropas valstis neievēro šo sešu jauniešu cilvēktiesības: viņu tiesības uz dzīvību, tiesības netikt pakļautiem necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei, tiesības uz privātumu un ģimenes dzīvi, kā arī tiesības netikt diskriminētiem. Tiesai iesniegtie dokumenti liecinot, ka valstis noraidoši izturas pret prasībām samazināt izmešus, daudzos gadījumos noliedzot, ka klimata pārmaiņas vispār apdraud cilvēku labklājību.
Grieķijas valdība savā aizstāvībā norāda: “Līdz šim novērotās klimata pārmaiņu sekas, šķiet, tieši neietekmē cilvēku dzīvību vai veselību. Nav iespējams noteikt absolūtu cēloņsakarību starp klimata pārmaiņām un ietekmi uz cilvēku veselību.” Īrijas valdība noraida prasītāju argumentus, norādot, ka viņi nav pierādījuši nenovēršamu vai tiešu apdraudējumu savai dzīvībai. Portugāles valdība atzīmē, ka prasība sastāv no “nākotnes bažām, kas veido tikai pieņēmumus vai vispārējas varbūtības”.
Neatkarīgi no tā, kādu lēmumu pieņems ECT, ir skaidrs, ka tas ir tikai sākums. Klimats ir mainījies vienmēr, un tā vēsturiskās fluktuācijas neviens nopietns cilvēks neapstrīd. Jautājums ir cits. Pat vairāki. Cik liela ir cilvēku ietekme šajā procesā (vikingu ietekme uz Grenlandes zaļo ganību nomaiņu uz ledāja izplešanos), un pats galvenais - cik draudīgas ir šīs klimata pārmaiņas, ņemot vērā cilvēku milzīgās adaptācijas iespējas. Īpaši mūsdienu (un nākotnes) tehnoloģiju laikmetā.
Atgriežoties pie konkrētā tiesvedības gadījuma, var prognozēt, ka, pat ja šoreiz sešu Portugāles jauniešu prasība tiks noraidīta, šādas prasības tiks sniegtas vēl un vēl, juridiski arvien smalkāk pieslīpētas, līdz kāda tiks atzīta un līdz ar to radīts precedents, kas pavērtu slūžas jaunām prasībām. Līdzīgi kā notika ar viendzimuma laulību atzīšanu.
Tiesa, neviens šobrīd nevar prognozēt, cik ilgi vēl turpināsies pašreizējās klimata kustības aktivitātes, jo atšķirībā no tā paša “geju laulību” jautājuma, kurš faktiski “neko nemaksā”, “klimata jautājums” ir ārkārtīgi dārgs un ietekmē visu ekonomisko laukumu. Lai arī daudziem tas pat ir ļoti izdevīgs, ekonomikai kopumā ne pārāk. Pēc kovidnaudas “atsitiena” (inflācijas lēciena) pasaulē aug skepse pret milzīga apjoma naudas tērēšanu dažādām šaubīgām “globālām vajadzībām”.
Turklāt pilnīgi nesitams arguments ir: ne jau ES ir lielākie izmešu radītāji. Eiropa var samazināt izmešus, cik vien grib, bet tā nevar piespiest pārējo pasauli palikt tādā patēriņa un ražošanas līmenī, kāds tur ir šobrīd. Pasaulē lielākā daļa cilvēku nedzīvo tādā pārticībā, kādā dzīvo daudzi Rietumos, kuri gatavi samazināt savu sadzīvisko patēriņu no gadā nopirktiem divdesmit kurpju pāriem uz desmit. Līdz šiem nosacītajiem desmit apavu pāriem vairumam pasaules iedzīvotāju vēl tāls ceļš ejams.
Šajā sakarā mazs stāstiņš no dzīves. Īsi pirms pandēmijas, 2021. gada sākumā, biju Āfrikā, Tanzānijā. Tā kā Āfrikā biju ne pirmo reizi, tad spilgtākos iespaidus atstāja ne Serengeti bezgalīgie plašumi ar miljoniem dzīvnieku, ne Ngorongoro krātera unikālā daba, ne Kilimandžāro majestātiskais stāvs vairākus kilometrus virs līdzenuma, bet gan kāds bērnu bariņš Zanzibāras piejūras ciematiņā Balē.
Zanzibāra ir sala Indijas okeānā. Tur valdošā reliģija ir islāms. Islāmā alkohols ir aizliegts, bet Zanzibārā uz to skatās pielaidīgi. Alkohola tirdzniecība nav aizliegta, taču tā notiek apmēram kā Zviedrijā. Tikai atsevišķās, ne pārāk uzkrītošās vietās. Arī Zanzibāras piejūras ciematiņā, kur atpūtāmies pēc safari savannā, centra veikaliņos alkohols netika tirgots.
Tur tālāk iekšzemē esot viens speciāls veikals, kur varot nopirkt, skaidroja vietējie. Devāmies turp, taču jo tālāk ejam, jo dziļāk mežā, tas ir, dziļākos laukos. Ar katru soli pieaug šaubas, vai te vispār var būt kāds veikals. Tad pamanām bērnu bariņu. Kādi desmit bērni, sākot no pirmsskolas vecuma līdz agrīnai pusaudzībai.
“Jā, te mazliet uz priekšu ir veikals. Aizvedīsim,” bērni ir atsaucīgi. Parādīt ceļu mazungām, tā viņiem ir interesanta pārmaiņa vienmuļajā ikdienā. Ceļš ved nedaudz kalnup, un bērni skrien pa priekšu. Mēs nopakaļus, un šajā brīdī man, uz viņiem skatoties, iekšā viss sagriežas.
Ceļa pamatne ir akmeņaina, akmens šķautnes asas, bet bērniem kājas basas. Es jūtu akmeņus duramies pēdās caur sandales zoli, bet bērni mums iet pa tām pašām šķautnēm basām kājām. Var redzēt, ka arī viņi ik pa brīdim saraujas, uzkāpuši uz kā asāka. Nav tā, ka viņiem tur uz pēdām uzaugusi ziloņu āda. Un šajā brīdī, skatoties uz šiem Zanzibāras bērniem, atceros īsi pirms tam Grētas Tūnbergas dusmīgi izmesto pārmetumu: kā jūs uzdrošināties? Jūs, kas esat mums bērnību atņēmuši.
Lūk, šeit, šiem bērniem, kuri arī skolas solā sēž basām kājām, Tūnberga, kurai bērnībā nav trūcis itin nekā, varētu atkārtot stāstu par “viņai nozagto bērnību”. Nevis tādiem pašiem kā viņa pati, pārticībā un greznībā slīgstošiem onkuļiem un tantēm, kas pārvietojas no vienas klimata konferences uz otru, dzīvojot pieczvaigžņu viesnīcās un vakariņās samaksājot rēķinus, kas ikvienam no šiem Zanzibāras bērniem ļautu gadu normāli paēst.
Manuprāt, šiem klimata aktīvistiem, kuri apšļāc ar zupu slavenu mākslinieku šedevrus, līmējas pie muzeju sienām, bloķē satiksmi uz ielām, derētu aizbraukt uz kādu no Āfrikas ciematiņiem un paskatīties, kā cilvēki dzīvo reālajā pasaulē, nevis viņu iedomātajā. Ko nozīmē dzīve bez rūpniecības, bez emisijām, pamatā balstoties uz saules radīto siltumu.
Un pateikt viņiem: kad izaugsiet lieli, tad par savu personīgo automašīnu un citiem izmešus radošiem komforta elementiem pat nesapņojiet. Mēs “jūsu dēļ” samazinām izmešus, bet jūs tos vismaz nepalieliniet. Palieciet ar rīsiem, vegānismu un muskuļu dzinējiem. Kā savulaik teica kāda bēdīgu galu ņēmusi “gudriniece”: ja viņiem nav gaļas, lai ēd brokoļus.
Baidos, ka Eiropas klimata pirmrindnieki globālā mērogā var beigt kā minētā brokoļu ieteicēja. Ja ne gluži uz giljotīnas, tad vēstures pažobelē.
