Kas tie tādi krievvalodīgie, un kāpēc pret tiem karo Liāna Langa?

© Dmitrijs Suļžics/F64

Ideoloģiskās diskusijās precīza terminu lietošana un to jēgas noskaidrošana ir ārkārtīgi nozīmīga. Kādam šie strīdi var likties tukša matu skaldīšana, bet tas jādara, jo bieži vien šie termini nes nopietnu ideoloģisko slodzi.

Šobrīd viens no Latvijas ideoloģiskās frontes kaujas iecirkņiem ir latviešu valodas nostiprināšana un lingvistiskās vides atbrīvošana no krievu valodas ietekmes. Šajā cīņā viena no redzamākajām figūrām ir dzejniece un sabiedriskā aktīviste Liāna Langa, kura rosinājusi “atkrieviskošanas” kampaņu. Par angļu valodas ietekmi ir atsevišķs stāsts, un to šajā reizē nepieminēsim, lai lieki neizplūstu plašumā, kaut gan Langa paralēli cīnās arī pret to.

Uzreiz norādīšu, ka Langas pūliņus pilnībā atbalstu, uzskatu tos par ārkārtīgi vajadzīgiem, lietderīgiem un atbalstāmiem. Taču viņas kampaņā ir viens atsevišķs punkts, kurā mūsu domas nesakrīt. To pat varētu dēvēt par Langas “sāpju punktu”, jo, tam pieskaroties, viņa aizmirst visu pārējo un ir gatava mesties kautiņā līdz pēdējam. Runa ir par terminu “krievvalodīgie”, kas viņu tracina kā bulli sarkana lupata.

Iemesli, kāpēc par šo tēmu gribu runāt, ir divi. Pirmkārt, es pats šo loģisko, skaidri saprotamo un, manuprāt, politiski neitrālo terminu - krievvalodīgie - bez mazākās aiztures lietoju un arī turpmāk lietošu, bet laiku pa laikam par to saņemu pārmetumus. Ne tikai no Langas. Tāpēc uzskatu par lietderīgu paskaidrot un pamatot savu viedokli šajā jautājumā.

Otrkārt, uzskatu, ka vislabākā stratēģija ir tā, kura balstās uz stingra, labi argumentēta, faktos balstīta pamata. Kā jau minēju, cīņa par latviešu valodas nostiprināšanu ir vitāli svarīga mūsu tautas nākotnei. Tāpēc jebkas, kas balstās uz iedomām, faktos nebalstītiem pieņēmumiem, pat ja nolūki ir pareizi, ilgtermiņā ved uz pozīcijas novājināšanu.

Ideoloģijas nenovērtēšana noved pie smagām sekām

Šeit arī jāpaskaidro, kāpēc ideoloģiskā cīņa ir tik svarīga, jo daudzi to uztver kā nenozīmīgu matu skaldīšanu par, viņuprāt, nebūtiskām lietām. Vai tad tiešām valstī citu problēmu trūkst, viņi saka neviltotā neizpratnē. Nu cik var ņemties ar visādām Stambulām, klimatiem, valodām, dzimtēm un genderiem laikā, kad tiek izsaimniekoti, nolaisti podā miljoni un naudas trūkst pašam nepieciešamākajam?

Šāda pieeja ir saprotama, bet tā ir vienpusīga. Cilvēki vēl dzīvoja alās un tērpās ādās, kad šajās, tolaik vēl ārkārtīgi primitīvajās sabiedrībās parādījās savi šamaņi, priesteri, kuri izveidoja jēdzienisku pamatu, kāpēc kādai cilvēku kopienai turēties kopā. Kopš šiem aizvēsturiskajiem laikiem ir mainījušās ticības, pārliecības, bet ideoloģiskās cīņas principi ir mainījušies maz. Arī šobrīd tā dēvētie kultūrkari daudz neatšķiras no ticību kariem (kristietības iekšienē) vēlīnajos viduslaikos. Ja nu vienīgi ar to, ka netiek rīkoti fiziski grautiņi. Šodien tas notiek modernāk, virtuālajā vidē.

Ja ideoloģisko cīņu atstāj novārtā, tad agri vai vēlu uzrodas savi Ļeņini, Kašpirovski vai Tūnbergas, kuri “dod uzstādījumus”, kas drīz vien atsaucas uz reālo, ikdienas dzīvi. Teiksim, Vācijas zaļo ideoloģiskā cīņa pret atomelektrostacijām pamazām noved pie tā, ka jau drīzā nākotnē Vācija var zaudēt Eiropas ekonomiskā motora statusu, savukārt ilgstoši slavinātā diversitāte ir Rietumus novedusi līdz ārkārtīgi smagai un grūti pārvaramai migrācijas krīzei. Arī šībrīža haoss ASV Kongresā ir sekas tam, ka ASV sabiedrība jau ilgstoši ideoloģiski maldās trijās priedēs. Pie kā novedīs mūsu pašu “Progresīvo” darbība valdībā, redzēsim jau pavisam drīz.

Tāpēc teikt, ka tā visa ir tukša matu skaldīšana, vai tad tiešām nav svarīgāku problēmu, nav tālredzīgs skatījums.

Tautu meitas ar kroni galvā kā padomju internacionālisma simbols

Taču atgriezīsimies pie Langas un viņas tik ļoti ienīstā “krievvalodīgo” termina. Langa apgalvo, ka tas esot padomju rusifikatoru ievazāts termins, kura jēga esot izdzēst pārkrievoto tautu atmiņas par savām saknēm. Tāpēc “krievvalodīgo” vietā esot jārunā par konkrētām tautībām - krieviem, ukraiņiem, ebrejiem, tatāriem utt.

Jebkuras konstrukcijas noturību nosaka tās pamatu stingrība. Ja pamati ir ļodzīgi, tad arī virsbūve, lai kā censtos, nekad nebūs stabila. Langa savu naidu pret terminu “krievvalodīgie” pamato ar to, ka tas esot Kremļa propagandas instruments. Plaši lietots vēl padomju laikos. Taču tā nav taisnība.

Es padomju okupācijas laikus lieliski atceros. Par atmiņu man būtu grēks sūdzēties. Labi atceros rusifikācijas metodes. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tajos laikos pret rusifikāciju iestājos ne mazāk dedzīgi kā tagad. Padomju rusifikācija tika veikta īpaši viltīgā formā. Tieši ar uzsvērtu “nacionālo” piesitienu.

Jebkurš augstāks viesis no Maskavas tika sagaidīts jau lidostā vai dzelzceļa stacijā ar obligātu dekoratīvo “tautu meitu” tautas tērpā, ar greznu kroni galvā. Visas oficiālās uzrunas caurvija šis dažādo tautību uzskaitījums: “Piecgades triecienceltnē plecu pie pleca blakus strādā dažādu tautību darbaļaudis - burjati, udmurti un krievi, gruzīni, kazahi un igauņi. Ar savu pašaizliedzīgo darbu viņi tuvina padomju tautu tās saulainajai nākotnei, mūsu visu kopējai, nenovēršamajai uzvarai - komunismam.”

Tas, ka visi šis “udmurti” un “kazahi” savā starpā runāja krieviski, skaitījās pašsaprotami, bet propaganda to neuzsvēra. Tieši otrādi, tas tika it kā slēpts. Propaganda uzsvēra šo “tautu draudzību” un ļoti labprāt virknēja rindā lielās “padomju tautas” daudzās, atsevišķās tautības.

Arī tagad Putina Krievijā līdztekus neslēptai impērisma un krievu šovinisma propagandai vienlaikus tiek plaši lietotas tās pašas padomju laiku “internacionālās” politikas klišejas: daudznacionālā eReF (Krievijas federācijas) tauta, un tā pati tautību rindas pantiņa skaitīšana: cīņā ar ukraiņu nacistiem plecu pie pleca varonīgi cīnās tuvietis, čuvašs un krievs.

Tāds termins kā “krievvalodīgie” nebija padomju propagandas leksikonā, un tā nav arī putinisma propagandā. Šis termins bijušās PSRS telpā parādījās tikai astoņdesmitajos gados, kad dienas kārtībā pēkšņi parādījās “nacionālais jautājums”. Līdz pat Gorbačova laikiem par kaut kādām starpetniskām pretrunām nevarēja pat aplinkus iepīkstēties.

Kādi vēl “krievvalodīgie”, ja mūsu internacionālajā draudzīgo tautu saimē tadžiks, baltkrievs un latvietis pēc ilgiem nacionālās apspiestības gadsimtiem beidzot atraduši senloloto nacionālās pašnoteikšanās laimi un dzīvo pasaulē vēl nepieredzētā tautu draudzībā? Daudzi Krievijas liberāļi, piemēram, pazīstamais rakstnieks Dmitrijs Bikovs, vēl šodien ir svēti pārliecināti, ka PSRS esot valdījis gaišs, patiess internacionālisms, iepretim tagad daudz kur (bet ne Krievijā) tumšiem ziediem saplaukušajam nacionālismam.

Cīņa pret terminu - cīņa ar iedomu pretinieku

Tiklīdz astoņdesmito gadu otrajā pusē “glasnostj” (atklātības) laikmetā medijos parādījās “nacionālās” problēmas, tā parādījās arī termins krievvalodīgie, ar kuriem tika apzīmēti visi tie, kuri “nacionālajās republikās” nerunāja vietējās valodās. Šis termins radās nevis tāpēc, ka Kremļa propagandisti/rusifikatori gribētu nonivelēt atsevišķu tautību atšķirības, bet gan kā ērts apzīmējums noteiktai sociālajai grupai strauji uzplaukušā publicistikas buma apstākļos.

Tiesa, jau toreiz parādījās aicinājumi šos “krievvalodīgos” sadalīt atsevišķās konkrētās tautībās, taču jau ar citu nolūku. Ar domu dekonstruēt agrāko viltus internacionālismu, un to aizvietot ar īstu, kur katrai tautībai būtu vienādas iespējas. Tika dibinātas mazākumtautību skolas, kultūras biedrības, tām tika atvēlēts raidlaiks televīzijā un radio. Tas viss tika darīts, lai mazinātu krievu valodas dominanti un palielinātu vietējās nacionālās valodas (Latvijas gadījumā latviešu valodas) lomu apstākļos, kad de facto (bet ne de iure) valsts valoda bija krievu valoda.

Langa it kā nemana, ka ir pagājuši 35 gadi un mēs atrodamies būtiski citā situācijā. Ne tik daudz valodas lietošanas jautājumā (tur patiešām pārāk maz kas mainījies), cik valstiski administratīvā ziņā. Mēs, latvieši, tagad esam dominējošā, varas pozīcijā. Mums nav nepieciešamības ņemt “sabiedrotajos” citas mazākumtautības.

Ja mēs tagad Latvijā atkal uzsāksim šo “spēli”, ko pēc būtības rosina Langa un viņas sekotāji, tad tas nozīmēs tādu valodu politiku, kur atkal sāksies nosacītā “auklēšanās” ar ukraiņu, poļu, baltkrievu valodām. It kā jau to varētu darīt un tas nebūtu nekas slikts, bet, ja jau tiek dotas tiesības visām mazākumtautībām, tad proporcionāli jādod tikpat liela telpa pašai lielākajai - krieviem. Ja tas netiek darīt, tad rodas jautājums: kāpēc tik klaja diskriminācija?

Uz to Langa atbild, ka krievu valodas ieviešana un uztiepšana ir bijusi noziedzīga, tāpēc vēsturiskās taisnības vārdā visām citām mazākumtautību valodām dodama zaļā gaisma, krievu valodai - sarkanā. Tā neesot nekāda mazākumtautību valoda, bet gan okupantu valoda, tāpēc mums ir visas tiesības pret to tā izturēties.

Nevēlos ielaisties diskusijā, cik šāda valodu politika būtu pieņemama starptautiskā līmenī. Var, protams, “Eiropai uzspļaut” un rīkoties, kā mums pašiem labāk patīk. Daļēji tam pat varētu piekrist, bet kāpēc visu lieki sarežģīt? Kādu ideju nes šī nevajadzīgā piebilde “kāpēc tikai krievu, kāpēc ne arī ukraiņu, poļu, ebreju valodā?”. Ko tā dod latviešu valodas nostiprināšanai? Manuprāt, neko. Tā tikai rada iespaidu, ka visa šī valodu problēma ir samākslota, bez saistības ar reālo dzīvi (nu kuram Latvijā reāli nepieciešams raidlaiks ebreju (?) valodā) un lej ūdeni uz to dzirnavām, kas atkārto: vai tiešām jums citu, nopietnāku problēmu nav?

Šai konstrukcijai varbūt bija vieta 1989. gadā, bet kāpēc tik stūrgalvīgi to dzīt 2023. gadā? Kāpēc tik ietiepīga cīņa pret visā pasaulē pieņemtu statistisku terminu? Ar ko krievvalodīgie Latvijā atšķiras no spāniski runājošiem ASV, ķīniski runājošiem Malaizijā vai angliski runājošiem DĀR? Vai no krievvalodīgajiem Izraēlā? Kāpēc tik stūrgalvīga cenšanās kasīt labo ausi ar kreisās kājas īkšķi?

Komentāri

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais