Dubaijā turpinās klimata konference COP28. Sākotnēji tajā bija plānots sniegt pārskatu par valstu paveikto kopš 2015. gadā Parīzes konferencē panāktās vienošanās. Jau ilgi pirms konferences atklāšanas kļuva skaidrs, ka paveiktais stipri atpaliek no iecerētā un ne ar kādiem sasniegumiem lepoties nevarēs. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Dubaijā neieradās ne ASV prezidents Džo Baidens, ne Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins.
Šobrīd jau skaidrs, ka Dubaijas tikšanās, visticamāk, beigsies bez būtiskiem rezultātiem. Viens no iemesliem šai bezrezultativitātei ir tas pats, kura dēļ nav vienprātības daudzos citos lielajos jautājumos. Vai tas būtu Ukrainas karš, Tuvo Austrumu konflikts vai Krievijas sportistu piedalīšanās olimpiskajās spēlēs. Pastāv fundamentālas atšķirības pasaules uztverē starp globālajiem Dienvidiem/Austrumiem un Ziemeļiem/Rietumiem.
Protams, katrā konkrētā gadījumā pastāv arī daudzi citi iemesli šai nevienprātībai, jo valstu intereses ir dažādas, taču visos gadījumos skaidri iezīmējas šie stipri atšķirīgie skatu punkti. Jāatkārto tas pats, ko jau reiz teicis labs globālo Dienvidu pazinējs - angļu rakstnieks, slavenās “Džungļu grāmatas” autors Radjards Kiplings. Ziemeļi/Rietumi un Dienvidi/Austrumi viens otru nesaprot. Gluži kā runātu dažādās valodās. Turklāt, pēc manas pārliecības, Ziemeļi Dienvidus nesaprot vairāk nekā Dienvidi Ziemeļus, lai gan Ziemeļos (Rietumos) valda pārliecība, ka ir otrādi. Tieši Dienvidi “neko nesaprotot”.
Centīšos pamatot savu domu. Lai saprastu Dienvidus, tie jāapmeklē un tur kaut mazliet jāpadzīvo. Turklāt nevis rietumniekiem norobežotās zonās - lepnās viesnīcās, baltajiem domātos restorānos un pārvietojoties limuzīnos tonētiem stikliem, bet gan ēdot vietējo ēstuvēs, braucot ar turienes sabiedrisko transportu un sarunājoties ar “vienkāršajiem” cilvēkiem.
Esmu bijis ārpus Eiropas globālajos Dienvidos neskaitāmas reizes. Vienmēr par savu naudu un uz savu roku. Arī šīs rindiņas rakstu, esot ekvatoriālajā Āfrikā, Kenijā. Nupat biju izgājis no kūrorta zonas pie Indijas okeāna uz vietējo ciematiņu, kur zaru būdai līdzīgā tirgotavā nopirku dažādus augļus un dārzeņus: avokado, mango, ananasu, tomātus. Apkārtnē valdīja tik kliedzoša nabadzība, ka man bija neērti vilkt ārā telefonu un to visu nofotografēt. Galu galā tu jau tā esi uzmanības centrā, cilvēki uz tevi skatās, un ko es te tās šausmas fotografēšu.
Tajā pašā laikā Kenija ir demokrātiska valsts un tajā, tāpat kā Latvijā un citās Ziemeļu valstīs, notiek vēlēšanas. Visi pilngadīgie turienes cilvēki ir balsstiesīgi. Viņu prioritāšu sarakstā CO2 izmešu apjoms un to ierobežošana neietilpst pat pirmajā simtniekā. Tieši tāpat kā gandrīz visi pārējie “progresīvo” Rietumu darba kārtības jautājumi. Tie globālo Dienvidu iedzīvotājus un turienes valdības neinteresē. Tur šie jautājumi tiek uztverti kā vistīrākās “pseidoproblēmas”.
Ja jau tā, tad, pieņemot, ka Rietumu dienaskārtība ir “zinātnē balstīta”, sanāk, ka taisnība tiem, kuri pārliecināti, ka tieši Dienvidi “neko nesaprot”. Taču nesteigsimies ar secinājumiem. Iekāpsim uz brīdi Dienvidu iedzīvotāju kurpēs. Paskatīsimies aiz loga. Man šobrīd, esot Āfrikā, to izdarīt ir īpaši viegli.
Situācijā, kad gandrīz katru dienu nākas saskarties ar īsākiem vai garākiem, plašākiem vai šauri lokāliem “blekautiem” (elektroenerģijas padeves pārtraukumiem), runas par fosilo kurināmo ierobežošanu, alternatīviem elektroenerģijas ieguves veidiem šķiet vienkārši nenopietnas. Par kādām alternatīvām var runāt, ja netiek nodrošinātas pat enerģētiskās pamatvajadzības.
Nodrošiniet Āfriku ar tādu elektroenerģijas daudzumu, lai tur aizmirstu, kas ir “blekauts”, lai, ierodoties viesu namā, pirmais nebūtu jādzird: pie mums elektrība ir ļoti dārga, tāpēc par gaisa kondicionētāja izmantošanu būs jāmaksā atsevišķi; nodrošiniet tādu elektroenerģijas cenu, lai gaisa dzesinātājus varētu atļauties ne tikai Ziemeļu tūristi un vietējie bagātnieki, bet plašas iedzīvotāju masas, un tad runāsim par fosilo kurināmo ierobežošanu un citām alternatīvām.
Vai tas būtu daudz prasīts? Ja Ziemeļi saprastu Dienvidus, tad 21. gadsimta trešajā gadu desmitā enerģētiskais jautājums Dienvidos būtu jau sen atrisināts un tā vairs nebūtu problēma. Tas vien, ka elektroenerģijas apgādes jautājumos Āfrika atpaliek no Rietumiem par aptuveni simt (!) gadiem, liecina tikai par to, ka Ziemeļi ne tikai nesaprot Dienvidus, bet pat negrib saprast.
Vēl vairāk. Grēta Tūnberga, Džons Kerijs & Co ir svēti pārliecināti, ka “rūpējas” tieši par Dienvidu labklājību, jo Ziemeļos globālā sasilšana klimatu padara tikai patīkamāku, bet “nepateicīgie” Dienvidi negrib šīs “rūpes” saprast un uzņemties saistības domāt par “alternatīvām”. Ziemeļi negrib pat domāt par to, ka kamēr Dienvidos nav apmierinātas cilvēku primitīvākās pamatvajadzības, runas par ierobežošanu, par alternatīviem avotiem un tamlīdzīgi priekšlikumi izsauc labākajā gadījumā vēlmi ignorēt šīs runas, bet sliktākajā gadījumā aizkaitinājumu un pat aizvainojumu.
Rietumu klimata aktīvisti faktiski piedāvā iesaldēt globālo Dienvidu atpalicību uz mūžīgiem laikiem, jo, tiklīdz seši miljardi globālo Dienvidu trūcīgo iedzīvotāju sāks patērēt tikpat, cik divi miljardi pasaules turīgāko iedzīvotāju, tā visas runas par 1,5 vai 2 grādiem, 55%, CO2 izmešiem un citiem klimata aktīvistu atslēgas vārdiem zaudēs jebkādu jēgu.
Grētas kulta sekotāji nepiemin to, ka viņu mērķu sasniegšanai jāpanāk, lai globālo Dienvidu iedzīvotāji samierinās ar savu kliedzoši zemo patēriņa līmeni. Viņi cenšas ignorēt acīmredzamo: kamēr katrs Āfrikas iedzīvotājs, tāpat kā ikviens Eiropas iedzīvotājs, nespēs iegādāties savu personisko vieglo automašīnu; kamēr galvenais transporta līdzeklis tur būs tā saucamais tuktuks (mopēds, kuram piemontēta divriteņu kulba divu personu pārvadāšanai), tikmēr visas runas par emisiju ierobežošanu ir tukša mutes kulstīšana, jo no mūžīgā trūkuma izrauties grib visi. Šo pašsaprotamo vēlmi nekādi nevar iznīdēt, lai kādus sprediķus skandētu no visām iespējamām kancelēm.
Protams, pārtikusī Eiropa var daudz ko ierobežot un darīt visādas jocīgas lietas (piemēram, aizliegt plastmasas kokteiļu salmiņu lietošanu), bet kāda ir šo darbību ietekme uz klimatu, Dienvidos paskaidrot grūti. Tā vien šķiet, ka šīm darbībām ir drīzāk reliģiska rituāla raksturs. Tāpat kā īstenticīgs musulmanis ir pārliecināts, ka veikto lūgšanu regularitāte nosaka viņa dzīves veiksmes un neveiksmes, tā klimataktīvists ir pārliecināts, ka, nomainot gāzes plīti pret elektrisko, viņš izdara planētai tīkamu darbu (rakstot šīs rindiņas, šajā brīdī iestājās kārtējais “blekauts”, izslēdzās gaisa kondicionētājs, internets un visa apkārtne iegrima melnā tumsā).
Taču tieši tāpat kā Rietumu ateistu nekas nepārliecinās par lūgšanu labvēlīgo ietekmi uz reālo dzīvi, tā Dienvidu iedzīvotājam nosacīto plastmasas salmiņu aizliegums šķiet vēl bezjēdzīgāks. Dienvidi šos rituālus pat saprot, jo “baltos cilvēkus” uztver kā dīvaiņus, kuriem katram savi “putni” galvās un kuru raksturīgākā iezīme ir pilnīga nepiemērotība reālajai dzīvei.
Ja tu prasīsi vietējam iedzīvotājam, kā nonākt no punkta A punktā B, tad viņš 100% ieteiks vietējā taksometru tīkla pakalpojumus, pat ja starp šiem punktiem ir gluži pieņemama sabiedriskā transporta kustība. Uz balto cilvēku, viņam iekāpjot sabiedriskajā transportā vai ieejot vietējo ēstuvē, visi skatās kā uz brīnumu, jo baltais cilvēks tiek uztverts kā tik vārgs un izlepis, ka sabruks, saskaroties ar vietējām grūtībām.
Spānijas ekoloģijas ministre Terēza Ribēra Dubaijas konferencē naftas eksportētāju valstu OPEC centienus torpedēt fosilo kurināmo ierobežošanu nodēvēja par pretīgiem. Viņa varētu atbraukt uz Mombasu un tur vietējiem tuktuku vadītājiem pateikt, ka viņu nevēlēšanās pāriet no iekšdedzes dzinēju mopēdiem uz elektromobiļiem ir “pretīga”. Dzirdot atbildes reakciju, varbūt šai ministrei parādītos kaut nedaudz lielāka sapratne par to, kā iekārtota reālā pasaule ārpus Ziemeļu/Rietumu iedomu pasaules.
