Kremlis atkal draud izmantot kodolieročus. Šoreiz taktiskos

© Depositphotos

Krievijas aizsardzības ministrija 6. maijā izplatīja paziņojumu par Ukrainas pierobežā paredzētām mācībām, kurās plānota taktisko kodolieroču izmantošanas simulācija. Nākamajā dienā arī Baltkrievijas aizsardzības ministrija paziņoja, ka veikšot neplānotu nestratēģisko kodolieroču nesēju pārbaudi.

Īsi pirms tā dēvētajām Krievijas prezidenta vēlēšanām Putins deva plašu interviju aģentūras “Russia Today” ģenerāldirektoram un holdinga VGTRK ģenerāldirektora vietniekam Dmitrijam Kiseļovam, kurš draudzīgi, kā vecam čomam piemiedzot aci, pajautāja: “Nu, sakiet godīgi, vai kādā brīdī galvā nav ielavījusies doma - uzbliezīsim ar taktisko atombumbu?”, uz ko Putins tēlotā izbrīnā atbildēja: “Priekš kam? Nav tādas nepieciešamības.”

Nav ne mazāko šaubu, ka šis jautājums, tāpat kā visa intervija, bija iepriekš saskaņots un rūpīgi iestudēts. Putins pat netēloja neizpratni par jautājuma absurdo, mūsdienu civilizētā pasaulē nepieņemamo būtību. Viņa reakcija nepārprotami pauda: šī doma galvā man ir nevis kādā brīdī ielavījusies, bet gan tā tur sēž jau sen. Gluži apzināti un mērķtiecīgi. Var teikt, pašsaprotami. Respektīvi, tiklīdz būs nepieciešamība pēc taktisko kodolieroču izmantošanas, tā tas tiks darīts. Pagaidām iztiekam bez šādas nepieciešamības.

Šis kārtējais gatavības apliecinājums izmantot kodolieročus ir neatņemama Putina blefa stratēģijas sastāvdaļa. Uzreiz pēc Krievijas aizsardzības ministrijas paziņojuma uz šo blefa komponenti norādīja Ukrainas ārlietu ministrija, un tieši tā šo paziņojumu izskaidroja arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis nupat intervijā Stīvenam Sakeram BBC raidījumā “HARDtalk”.

Atcerēsimies, ka otrajā dienā pēc iebrukuma Ukrainā, 2022. gada 25. februārī, kad Ukrainas politiskā vadība nekur netaisījās bēgt un tās bruņotie spēki pat nedomāja padoties, Putins Kremlī garā galda tālākajā galā nosēdināja manāmi samulsušos, piesarkušos aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku Valēriju Gerasimovu un lika viņiem paaugstināt stratēģisko kodolieroču kaujas gatavības līmeni.

Toreiz pasaules mediji ironizēja par visai neveiklo Putina formulējumu paaugstināt gatavību jau gatavībā esošiem spēkiem, taču ar atpakaļejošu datumu jāatzīst, ka šis Putina gājiens mērķi sasniedza. Ja karadarbības sākumā, kad kļuva skaidrs - Kremļa zibenskara plāns izgāzies, izvirzījās jautājums par Ukrainas gaisa telpas aizsardzību (no-fly zone), tad drīz vien tas no dienas kārtības pazuda. Tā vietā nāca Putinu nomierinoši apliecinājumi, ka neviens NATO valstu karavīrs nespers kāju uz Ukrainas zemes un pret agresoru karā neiestāsies.

Kopš tā laika jau vairāk nekā divi gadi pagājuši, un Krievijas kodolieroču žvadzināšana kļuvusi par Kremļa propagandas rutīnu. Tai vairs nepievērš to trauksmaini saspringto uzmanību, kā tas bija sākumā. Tāpēc tiek nedaudz pamainīti akcenti.

Šīs nedēļas paziņojumā tiek īpaši uzsvērts, ka runa ir par nestratēģiskajiem kodolieročiem. Tādā veidā draudu līmenis tiek pazemināts līdz taktisko kodolieroču līmenim, kas cilvēkus ārpus Ukrainas it kā neskar. Šī akcentu pārbīdes ideja ir: pazeminot draudu līmeni, palielinās to īstenošanas varbūtība. Tas nebūs tik traki, tāpēc lielākas iespējas, ka par to Putins varētu izšķirties.

Lai arī visi it kā saprot, ka kodolšantāža ir Putina galvenais ierocis cīņā pret Rietumiem un šī nebeidzamā retorika ir vistīrākais blefs, jāatzīst, ka kodolrungas vicināšana strādā diezgan efektīvi. Bailes no tā saucamās eskalācijas joprojām uz pasauli iedarbojas paralizējoši, lai kā par šo kodolieroču žvadzināšanu neironizētu. Šīm bailēm ir gluži racionāls pamats: Putins jau ir pierādījis, ka dažkārt rīkojas no Rietumu skatu punkta ne visai loģiski un racionāli. No viņa visu ko var gaidīt, tajā skaitā kodolieroču izmantošanu.

Tas, ka Putins intervijā Kiseļovam norāda, ka nav nepieciešamības pēc kodolieroču lietošanas, jo [pagaidām] var iztikt bez tā, tieši sasaucas ar Rietumu publiskajā telpā valdošo stāstu, ka vislielākā kodolieroču lietošanas bīstamība būšot brīdī, kad Krievijas armijai frontē klāšoties grūti un tā cietīs smagu sakāvi. Balstoties uz šo stāstu, kuru labprāt uztur arī pats Putins, Rietumu stratēģija, regulējot ieroču piegādes, ir dinamiskā līdzsvara uzturēšana. Neļaut nevienai pusei iegūt stratēģisko pārsvaru un lauzt kara gaitu, jo ikvienas lielākas izmaiņas frontē draud ar biedējošo “eskalāciju”.

Taču atgriezīsimies pie izsludinātajām mācībām. Ko tas nozīmē? Nestratēģiskie, tas ir, taktiskie kodolieroči ir mazas jaudas kodollādiņi (1-10 kilotonnu trotila ekvivalenta), kuru mērķis ir gūt taktisku pārsvaru noteiktā frontes iecirknī. Respektīvi, tie ir kodolieroči, kuri nav mērķēti uz kādiem lieliem, stratēģiskas nozīmes objektiem, bet gan izmantojami operatīvo kaujas uzdevumu veikšanai. To galvenais mērķis ir nevis lielas pilsētas vai kādi citi lieli objekti, bet gan konkrēti kaujas uzdevumi. Piemēram, frontes pārrāvuma nodrošināšana.

Lai saprastu, ko nozīmē “mazas jaudas” kodollādiņi, atgādināsim, ka šobrīd lielas problēmas ukraiņiem rada Krievijas planējošās aviobumbas (KAB) ar 1,5 tonnu lādiņu. Sprāgstot vienkopus tūkstoš šādām bumbām, postījumu efekts būtu līdzvērtīgs vienam 1,5 kilotonnu taktiskajam kodollādiņam. Praksē tas nozīmē izdedzinātu zemi apmēram kilometra diametrā.

Plānotājās mācībās (konkrēts datums vēl nav nosaukts) piedalīsies operatīvi taktisko raķešu “Iskander” divizions un lidmašīnu Su-25 eskadriļa. Tajās tikšot pārbaudītas šo nesēju spējas nogādāt līdz mērķim taktiskos kodollādiņus. Paši lādiņi gan netiks izmantoti vai izmēģināti. Tikai to kopijas atbilstoši svaram un citiem parametriem. Nekas sīkāk ziņots netiek, un tiek uzskatīts, ka šo mācību galvenais mērķis ir radīt propagandas spiedienu.

Kā jau teikts, no vienas puses, mazāks potenciālo postījumu apjoms samazina baiļu sajūtu Rietumu politiskajā šķirā (uz ko vērsta visa Putina kodolšantāža), taču, no otras, palielina ticamību, ka Putins uz to varētu iziet. Taču šī spēle ar kodolrungas vicināšanu ir kā abpusēji griezīgs asmens. Draudi vislabāk iedarbojas, pirms tie likti lietā, jo tiklīdz draudi tiek īstenoti, tā parādās pavisam citi aizsardzības mehānismi.

Neviens nevar paredzēt pasaules reakciju, ja Putins patiešām izšķirtos izmantot taktiskos kodolieročus Ukrainā. Ja tagad “globālie Dienvidi” uz Krievijas - Ukrainas karu, kopumā ņemot, raugās visai rezervēti un ieņem samērā neitrālu pozīciju vai pat drīzāk nostājas Putina pusē, tad situācijā, kad kodollielvalsts izmanto kodolieročus pret valsti, kurai nav kodolieroču, trešās pasaules simpātijas var būtiski mainīties.

Vēl jo vairāk, ja skaļi izskanēs Ukrainas skumjais stāsts par Budapeštas memorandu, kuru parakstot Ukraina atdeva Krievijai savus kodolieročus apmaiņā pret lielvalstu drošības garantijām. Cik vērtas ir šīs “garantijas”, mēs jau redzam, bet ja Ukraina vēl tiks pakļauta kodolbombardēšanai, tad šis Budapeštas memorands jau iegūs pavisam nelāgu nokrāsu.

Tāpat nevar paredzēt, kāda būs Rietumu sabiedriskās domas reakcija. No vienas puses, Kremlis var cerēt, ka pie labklājības un komfortablas dzīves pieradusī Rietumu publika varētu vēl vairāk nobīties no “aptaurētā” Putina, taču tikpat labi daudziem varētu atvērties acis un viņi beidzot saprastu, ar ko ir darīšana. Saprastu, ka ar Kremļa maniaku nekādas sarunas, nekādas vienošanās nav iespējamas un stāsti, ka “mēs nevēlamies mainīt režīmu Maskavā”, ir ne tikai neaktuāli, bet arī bērnišķīgi naivi.

Šobrīd Putina salīdzinājumi ar Hitleru izsauc sapratni tikai valstīs, kas tieši robežojas ar Krieviju. Tālāk uz rietumiem šādi salīdzinājumi šķiet izteikti pārspīlēti, pat nepieklājīgi. Ja Putins patiešām izšķirtos par kodolieroču lietošanu, tas varētu daudz ko mainīt.

Tiesa, pasaules attieksme būtu lielā mērā atkarīga no Rietumu politiķu reakcijas. Ja viņi atkal sāktu kārtējo “dziļo bažu” un “viņš par to dabūs dārgi samaksāt” dziesmu, tad svaru kausi nosvērtos ne Rietumu pusē. Pasaule mīl stipros, drosmīgos un uzvarētājus. Ja Rietumi parādīs sevi kā vājus, gļēvus un gatavus zaudēt, tad no viņiem novērsīsies arī tie, kuri citos apstākļos to nedarītu.

Lai Rietumiem nebūtu šī sava varēšana īpaši jāpierāda, tad labāk būtu, ja tie jau preventīvi un publiski pateiktu Putinam, ko darīs, ka viņš sāks “darīt muļķības”. Skaidri un nepārprotami. Tā, ka vēlāk nevar kāpties no saviem vārdiem atpakaļ. Tā ir vienīgā iespēja izvairīties no tā, ka smagi lēmumi būs jāpieņem jau “post factum”.

Svarīgākais