Lielākās pārmaiņas Putina galmā kopš 2016. gada. Ko tas nozīmē?

© Depositphotos

Svētdienas ziņām no Krievijas noteikti būs tālejoša ietekme uz notikumiem pasaulē. Runa ir par nopietnākajām personālsastāva izmaiņām Krievijas vadībā kopš 2016. gada.

Toreiz par Krievijas prezidenta administrācijas vadītāju kļuva Antons Vaino, bet par viņa vietnieku iekšpolitiskajos jautājumos Sergejs Kirijenko. Tagad aizsardzības ministra amatā vairs nebūs viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, lai neteiktu draugiem, Sergejs Šoigu. Atcerēsimies, ka tieši ar viņu Putins ne reizi vien taigā gandrīz vai divvientulībā (neskaitot apsardzi) atzīmēja savu dzimšanas dienu 7. oktobrī. Turpmāk aizsardzības ministra amatā būs Andrejs Belousovs. Par viņu pašu nedaudz vēlāk.

Taču negaidītākā bija ziņa par to, ka Šoigu, kurš aizsardzības ministriju vadīja kopš 2012. gada, tagad būs Krievijas Drošības padomes sekretārs. Uzreiz rodas nākamais jautājums: kur tad paliek līdzšinējais Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs (amatā kopš 2008. gada, pirms tam Federālā drošības dienesta (FSB) direktors kopš 1999. gada augusta), kurš kremļelogu aprindās gandrīz vai vienprātīgi tika uzskatīts par otro cilvēku Putina varas hierarhijā?

Patruševa atbrīvošana no Drošības padomes sekretāra amata tiek pamatota “sakarā ar pāriešanu citā darbā”, taču šis “cits darbs” netiek nosaukts. Arī uz tiešu žurnālistu jautājumu, kāds tad būs tas jaunais Patruševa darbs, Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs atbildēja: “Tas tiks paziņots tuvākajā laikā.”

Ko pasaulei nozīmē Belousova kļūšana par aizsardzības ministru, un par ko liecina Patruševa atbrīvošana no ārkārtīgi ietekmīgā Drošības padomes sekretāra amata?

Belousovs - mobilizācijas ekonomikas atbalstītājs

Tā kā Belousovs ir ar ekonomista izglītību un ekonomista darba pieredzi, tad pirmais, uz ko norāda gandrīz visi apskatnieki - Putins gatavojas ilgstošam karam un ir nolēmis ekonomiku uzlikt uz kara sliedēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Belousovs jau arī agrāk, būdams vicepremjers, aicināja veidot mobilizācijas ekonomiku pēc principa - viss karam.

Līdz šim ekonomiskos jautājumos Putins vairāk paļāvās uz “saprātīgiem” ekonomistiem tehnokrātiem, nevis ekonomistiem “ideologiem”. Respektīvi, politiski Putins atļāvās dažnedažādas voluntāras izdarības, bet ekonomikā ideoloģiski tendētiem personāžiem (kā, piemēram, ilggadējam prezidenta padomniekam ekonomiskos jautājumos Sergejam Glazjevam) ļāva izpausties publiski, cik vien tīk, stāstīt par dolāra drīzo krahu, Rietumu ekonomiskās sistēmas vājumu un tamlīdzīgi, bet pie reālo lietu kārtošanas viņus nelaida.

Putina ekonomikas vadīšanas metode bija vienkārša. Publiski Glazjeva tipa ekonomisti skaidro, cik Rietumos un Amerikā viss ir nepareizi un slikti, bet reālajā ekonomikā darbojas klasiskā kapitālisma ekonomisti, kuru kolektīvo tēlu iemieso Krievijas Centrālās bankas ilggadējā vadītāja Elvira Nabiuļina. Turpat blakus var minēt Alekseju Kudrinu un Mihailu Mišustinu.

Putins, Patruševs un viņiem līdzi vesels propagandistu koris var dziedāt vienu, bet Nabiuļina un Mišustins šajā dziesmā pat neklausās. Viņi rūpējas, lai ekonomiskā sistēma normāli strādātu, neatkarīgi no tā, kādas ziepes savāra valsts politiskā vadība. Jāatzīst, ka līdz šim izslavētajam Putina “ekonomiskajam blokam” ar Nabiuļinu priekšgalā tas visai sekmīgi izdevās.

Belousovs tomēr ir no citas nometnes. Viņš varbūt nav tik ideoloģizēts kā Glazjevs, bet arī ir no īstenticīgo “patriotu”/impēristu aprindām. No tiem, kurus krievu valodā dēvē par “gosudarstveņņikiem”. Ja lēmumu pieņemšanā būs jāizšķiras par ekonomiski vai valstiski pamatotu lēmumu, tad Belousovs izšķirsies par labu valstiskumam. Par tādiem savulaik kādā citā valstī rakstīja: nesatricināms savā ticībā Reiha idejām.

No šī aspekta Belousovs ir lielāks “stingrās līnijas” (“kara partijas”) atbalstītājs nekā Šoigu, kurš pēc Kremļa iekšējās dzīves pazinēju nostāstiem ir vairāk dzīves baudītājs, biznesmenis, tendēts uz izrādīšanos un PR, nekā tēraudciets impērists, “krievu pasaules” idejas fanātiķis. Līdz ar to var gaidīt “kara partijas” “līdz galīgai uzvarai” nostiprināšanos Kremļa koridoros.

Kur likt Patruševu?

Tomēr galvenais jautājums, uz ko tiek meklēta atbilde: kas notiks ar Nikolaju Platonoviču Patruševu? Lai arī Peskovs saka, ka tuvākajā laikā viņam darbs tiks atrasts, lieta tā, ka gandrīz nav cita amata, kuru ieņemot 72 gadus vecais Patruševs neizskatītos kā pazemināts statusā. Vienīgais amats, kurš šādi neizskatītos, būtu prezidenta administrācijas vadītājs (nodarbojas vairāk ar tīri tehniskām, saimnieciskām lietām) vai prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks iekšpolitiskajos jautājumos (nodarbojas ar ideoloģiskām, politiskām lietām). Patlaban šos amatus ieņem Vaino un Kirijenko.

Pagaidām nekas neliecina, ka šajās pozīcijās gaidāmas pārmaiņas. Kirijenko darbs līdz šim skaitījies gluži vai nevainojams. Viņa panāktais rezultāts tā saucamajās prezidenta vēlēšanās no Putina skatu punkta vērtējams kā izcils. Savukārt nomainīt salīdzinoši jauno Vaino (52 gadi) pret 20 gadus vecāko Patruševu, saglabājot Kirijenko vietnieka amatā, nebūtu loģiski, jo tas tikai radītu nevajadzīgu rīvēšanos starp diviem ietekmīgiem politiskās domas centriem. Kirijenko un Patruševs, lietojot sporta terminoloģiju, ieņem vienu un to pašu pozīciju laukumā. Nomainīt labus rezultātus nodrošinošo Kirijenko pret Patruševu būtu vēl bezjēdzīgāk.

Cita alternatīva būtu speciāli Patruševam izveidot kādu jaunu, nozīmīgu amatu. Tas varētu būt saistīts ar speciālās militārās operācijas politisko vadību. Taču tā jau būtu pārlieku sarežģīta konstrukcija, uz kuru ārkārtīgi konservatīvais un neko mainīt negribošais Putins diez vai šajā situācijā būtu gatavs iziet.

Līdz ar to, pēc izslēgšanas principa, nonākam pie secinājuma, ka Patruševs tiek no varas virsotnēm atbīdīts. Par šīs atbīdīšanas iemesliem varam tikai minēt. Iespējams, tieši šī otrā cilvēka slava (nākamais aiz Putina pēc ietekmes) arī Patruševu pazudināja. Tādās autoritārās varas sistēmās, kādu ir iedibinājis Putins, varas centrs var būt tikai viens. Nekādi vietnieki, pēcteči, otrie numuri tādās sistēmās netiek pieļauti. Ir tikai viens absolūtais monarhs, cars un pavēlnieks.

Tiesa, nav teikts, ka Patruševs pazudīs no politiskā laukuma, jo Putina varas vertikālē (atšķirībā no Staļina vai Lukašenko sistēmām) nav pieņemts mest varas kurtuvē vakardienas savējos. Ja vien viņi nav barveža acīs nogrēkojušies. Tas ir, nav veikuši nodevīgas darbības. Viss pārējais tiek piedots. Izņemot nodevību. Šeit svarīgi atzīmēt, ka nodevībai nav jābūt objektīvi īstai. Galvenais, ka to par tādu uzskata pats Putins. Tāpēc Patruševs varēja būt vienalga cik uzticīgs Putinam, bet ja pēdējam būs licies, ka viņa darbībā pavīdējusi nodevības ēna, tad viss. Labākajā gadījumā pensija. Sliktākajā? To Patruševs pats labāk zina.

Vienīgais, kurš Putinam varēja iebilst

Ja Patruševs patiešām noies no skatuves, tad ko tas nozīmēs pārējai pasaulei? Atkal šeit varam tikai lasīt dažādus kremļelogus, kuri tālāko notikumu attīstību min pēc tiem vārgajiem un neskaidrajiem signāliem, kuri nāk no Kremļa “melnās kastes”.

Lai arī Patruševs savā reakcionārismā, impērismā un konspiroloģijā ir viens no Putina murgoloģijas (nenogurstošas cīņas pret “anglosaksiem” (nejaukt ar vēsturiskajiem anglosakšiem)) idejiskajiem tēviem, tiek uzskatīts, ka viņš ne tikai bija saglabājis daudzmaz reālistisku skatu uz notiekošo, bet arī nebaidās šo skatu darīt zināmu Putinam. Šis pieņēmums galvenokārt balstās uz slaveno Krievijas Drošības padomes sēdi īsi pirms iebrukuma Ukrainā 2022. gada 21. februārī, kuras laikā visiem Drošības padomes locekļiem bija jāizsaka savs viedoklis par Ukrainas divu pašpasludināto “republiku” atzīšanu.

Patiesībā tobrīd visiem Drošības padomes locekļiem jau bija skaidrs, ko ar šo pseidorepubliku atzīšanu saprot Putins, un šīs sēdes translācijai televīzijā (tiesa, gan ierakstā) bija jāapstiprina noziedzīgā lēmuma kolektīvās atbildības raksturs. Lai nosacītajā Hāgas, vēstures vai Dieva tiesā Putins varētu teikt: “To jau mēs visi kopā nolēmām, ne es viens.”

Toreiz visi Drošības padomes locekļi pa vienam gāja un kā studenti eksāmenā izteica savu atbalstu Putina iecerei. Patruševs bija vienīgais, kurš tā uzmanīgi iebilda, ka varbūt vispirms tomēr vajadzētu vēlreiz mēģināt vienoties ar ASV?

Līdzīgu, neskaidru pozīciju centās ieņemt arī Federālā izlūkošanas dienesta priekšnieks Sergejs Nariškins, bet Putins viņam nekādi neļāva izlocīties no skaidras atbildes un vairākas minūtes viņu tirdīja, publiski pazemoja, līdz Nariškins kā nogrēkojies skolnieks piebalsoja visam, ko Putins teica. Pret Patruševu Putinam bija pilnīgi cita attieksme. Viņš viņu nevienā brīdī nepārtrauca, neprasīja precizēt savu pozīciju un ļāva Patruševam demonstrēt savu ne 100% sakritību ar Putina pozīciju.

Tā kā Putina ļaunatminīgums ir vispārzināms, tad varētu domāt, ka tagad Putins beidzot būs Patruševam atspēlējies, taču diez vai Putinam tik ilgi būtu bijis jāgaida, lai ar Patruševu “norēķinātos”. Ja reiz lietojam jēdzienu “norēķināties”, tad jāatgādina Putina ceļš uz varas virsotni un Patruševa loma šajā ceļā.

“Rjazaņas cukurs” un Patruševa loma

Pēc tam, kad 1999. gada vasarā toreizējie Krievijas ietekmīgākie cilvēki jeb tā saucamā ģimene (prezidents Boriss Jeļcins, viņa meita Tatjana Djačenko un znots Valentīns Jumaševs) par “pēcteci” izvēlējās līdz tam mazpazīstamo, neizteiksmīgo un pelēko Vladimiru Putinu un iecēla viņu par valdības vadītāju, notika vairāki aizdomīgi dzīvojamo māju sprādzieni Volgodonskā un Maskavas pievārtē. Šie sprādzieni tika izmantoti, lai uzkurinātu valstī antičečenu histēriju (“mērcēsim viņus klozetpodā”) un sāktu otro Čečenijas karu, kas Putina popularitāti pacēla gluži kosmiskos augstumos.

Līdzīgs sprādziens varēja notikt arī Rjazaņā, bet tur iedzīvotāji ievēroja neparastu rosību un ziņoja drošības iestādēm. Norādītās mājas pagrabā tika atrasti maisi ar sprāgstvielu heksogēnu. Tika uzsākta plaša izmeklēšana, un bija cerības, ka izmeklēšanas pēdas novedīs līdz iepriekšējo sprādzienu organizētājiem.

Uz Krievijas parlamentu (Domi) tika izsaukts toreizējais iekšlietu ministrs Vladimirs Rušailo, kurš atbildēja uz daudzajiem parlamentāriešu jautājumiem (tolaik Krievijas parlaments vēl bija daudzmaz demokrātisks), līdz visus pārsteidza toreizējais FSB vadītājs Nikolajs Patruševs, kurš paziņoja, ka nekādu sprādzienu Rjazaņā teroristi nav organizējuši. Tās esot bijušas FSB mācības. Maisos neesot bijis nevis heksogēns, bet gan cukurs. Šai versijai gan ne visi noticēja. Tā arī radās vārdu salikums “Rjazaņas cukurs”, ar kuru apzīmē pašu organizētas provokācijas, kurās tiek vainoti citi, lai pret viņiem vērstu iedzīvotāju naidu un attaisnotu savu rīcību.

Ja savulaik versijai par to, ka Patruševs/Putins paši 1999. gadā organizējuši šos māju sprādzienus, ticēja tikai zvērīgi antiputinisti, tad tagad tā kļuvusi par dominējošo gandrīz visā Putinam opozīcijā esošajā politisko novērotāju nometnē, neatkarīgi no viņu “saprātīguma” un “pareizības”. Jāpiebilst, ka par labu šai versijai runā arī tas, ka tik nopietnu, lielu terora aktu organizētāji tā arī nekad nav atrasti un nav pat īsti meklēti.

Atbilstoši šim redzējumam, Patruševs ir Putina “nepatīkamo darbu” izpildītājs, kurš šos darbus izdara bez formālas pavēles. Kā padotais, kurš labāk par pašu priekšnieku zina, kas jādara. Izejot no minētā, Putinam ar Patruševu ir savi rēķini, kuri iziet ārpus parastajām kadru pārbīdēm. Tāpēc jo interesantāk, ko Putins būs viņam izdomājis. Šīs rindiņas rakstot, tas vēl nav zināms.

Svarīgākais