Laiku pa laikam dzirdami izteikumi, ka mūsu ekonomika virzoties sociālisma virzienā, bet tas esot ceļš, kurš vedot uz nekurieni. Tāpēc nepieciešams attapties un atgriezties uz vecā, labā kapitālisma ceļa. Iespējams, ka šajos brīdinājumos ir liela daļa patiesības. Problēma tikai tā, ka ar šo “sociālismu” katrs saprot ko savu.
Pastāv versija, ka PSRS sabruka pilnīga saimnieciskā kolapsa dēļ. Sociālistiskās sistēmas ekonomika bija spiesta atzīt savu sakāvi. Nevis pēc punktiem, bet gan pretinieka (kapitālisma) acīmredzama pārsvara dēļ.
Nediskutēsim, vai tas bija galvenais iemesls, vai bija arī citi vēl būtiskāki iemesli, kuri noteica padomju sistēmas noiešanu no vēsturiskās skatuves. Tie, kas tos laikus ar tukšajiem veikalu plauktiem piedzīvojuši, kad pat ziepes un putraimi bija uz taloniem un parasti “Levi’s” džinsi maksāja teju mēneša algu, sapratīs. Ekonomiskās atšķirības bija tik acīmredzamas, tik nenoslēpjamas, ka kļuva pilnīgi absurda tēze par “sociālistisko izvēli”.
Šodienas kapitālismam līdz padomju sociālismam vēl ļoti, ļoti tāls ceļš ejams. Tie, kas mūsu niecīgos nodokļu palielinājumus jau grib nodēvēt kā sociālistiskus, vienkārši nezina, ko runā. Latvijā caur nodokļiem sadalāmā IKP daļa - ap 30% - ir viena no zemākajām attīstīto valstu vidū un vairāk atbilst attīstības valstīm. Taču mūsu ekonomikas kapitālistiskais raksturs nedrīkst mūs maldīgi mierināt. Briesmas nekur nav pazudušas. Tās tikai nāk no citas puses.
Runa ir par tā dēvēto projektu ekonomiku, kad liela resursu daļa tiek novirzīta ideoloģiskajai apkalpošanai. Piemēram, klasiskā kapitālisma citadelē ASV gandrīz katrā nopietnākā uzņēmumā, iestādē, organizācijā ir DEI (diversitātes, vienlīdzības, inkluzivitātes) nodaļas, kuras raugās, lai it visā tiktu ievēroti šie DEI principi, kuriem tiek atvēlēti iespaidīgi finanšu līdzekļi (līdz pat 5-10% no budžeta). Pie mums šī aizraušanās ar DEI nav raksturīga, taču bēdīgi slavenie “Volt” un “Bolt” kurjeru labklājības pētījumi (šeit tos pieminu jau kā sugas vārdus) iezīmē līdzīgu virzību ekonomiskajā attīstībā.
Taču šie “pētījumi”, lai arī bieži vien izskatās visai absurdi, nav lielākais drauds ekonomikas konkurētspējai. Tie aizņem salīdzinoši nelielu ekonomikas daļu un veido savā ziņā labvēlīgu sociālo struktūru, jo šie “pētnieki” parasti ir kulturāli, izglītoti cilvēki. Viņi pa ielām nevazājas, narkotikas netirgo un sociālas problēmas nerada. Par viņu “labo uzvedību” netiek maksāts nemaz tik daudz.
Daudz būtiskāka ir tā ekonomikas daļa, kura paņem lielus resursus, bet kuru ekonomiskā lietderība ir, maigi sakot, neskaidra.
Viens no šādiem projektiem ir “Rail Baltica” dzelzceļa līnija. Sākotnējā ideja jau bija pievilcīga. Moderns, eiropeisks ātrvilciens, kurš regulāri kursē starp Baltijas valstu galvaspilsētām un tālāk uz Varšavu, Berlīni un citur Eiropā. Glīti uzfilmētajā animācijā viss izskatījās kā pasakā. Taču cilvēki, kuri raduši skatīties nevis uz glītām animācijām, bet gan uz bezkaislīgiem ekonomiskiem aprēķiniem, uzreiz izteica šaubas. Tā kā kopējā sabiedriskā doma bija projektu atbalstoša, šos skeptiķus ātri pasludināja par skauģiem/kaitniekiem, kurus pat nav vērts klausīties. Klausīties vajag Rubesas un Briškenus. Tie ir tie, kas īstu patiesību klāsta.
Tagad, kad esam nonākuši līdz brīdim, kad projektā jau kārtīgi arī pašiem jāieguldās, izrādās, ka nav ne tikai naudas. Nav arī vairs nekāda ekonomiskā pamatojuma. Izrādās, ka nekas vairāk kā viena (!) sliežu ceļa (ātrvilciena līnijā?) uzbūve, neiekļaujot Rīgas centru, ir maksimālais, ko varam uzbūvēt līdz 2030. gadam, kad nomināli projekts (ar 85% ES finansējumu) beidzas.
Tagad šim projektam mēģina atrast militāro pamatojumu. Katrs, kurš izsaka skepsi par tā lietderību, tiek nodēvēts par Kremļa aģentu un putinistu. Nenoliedzot “Rail Baltica” līnijas militārās nozīmes komponenti, vienlaikus jāatzīst, ka 1) no tīri militārā aspekta šos miljardus noteikti varētu ieguldīt daudz nozīmīgākā militārā nodrošinājumā; 2) “Rail Baltica” projekta sākumā par tā militāro nozīmi netika izteikts ne vārds. Nav neviena dokumenta, kur līdz pat Ukrainas kara sākumam būtu šī militārā komponente minēta. Līdz ar to tas ir tikai tagad klāt pievilkts arguments.
Šobrīd visa uzmanība ir pievērsta tam, kur atrast naudu budžetā, lai projektu pabeigtu kaut vai tā minimālajā apjomā. Par šī projekta rentabilitāti vai atmaksāšanos nav pat runa. Negribas pat domāt par līnijas uzturēšanas izmaksām pēc tās atklāšanas. Zīmīga šajā ziņā bija raidījuma “Kas notiek Latvijā?” vadītāja Jāņa Dombura replika, atmetot ar roku, intervijā ar premjerministri Eviku Siliņu: “Labi, par trases uzturēšanas izmaksām un visu pārējo ar to saistīto šoreiz nerunāsim.”
Tāpat arī nefantazēsim par to, ko Latvijā varētu lietderīgāku uzbūvēt par šiem “Rail Baltica” miljardiem. Tas bija ES projekts, un “dāvinātam zirgam” mutē zobus neskatās. Pat ja 15% pašiem jāpiemaksā šai “dāvanai”.
Taču darba kārtībā ir nākamais daudzmiljardu “projekts”, kuram, citēju: “indikatīvais novērtējums par nepieciešamo papildus investīciju apjomu (nav iekļauts finansējums aktivitātēm, kas ir paredzēts esošā budžeta ietvaros) plānā aprakstīto pasākumu īstenošanai līdz 2030. gadam sasniedz 13,1 mljrd. euro (skat. 5.1 attēlā)”.
Šis citāts ņemts no šā gada 16. augustā Ministru kabinetā iesniegtās Finanšu ministrijas sagatavotās “Fiskālo risku deklarācijas”. “Nepieciešamo papildus investīciju apjoms [..] līdz 2030. gadam sasniedz 13,1 miljardu eiro”. Šie 13 miljardi nepieciešami, lai īstenotu tos plānus, kādus mūsu pašreizējā valdība uzņēmusies šī gada 9. jūlijā. Runa ir par 2024. gada 9. jūlija MK sēdē apstiprināto “Aktualizēto Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plānu 2021.-2030. gadam”.
Tie, kas atceras PSRS laikus, zina par toreizējā sistēmā iecienītajiem lielajiem projektiem. Ja “Rail Baltica” rada asociācijas ar BAM (Baikāla-Amūras maģistrāli), tad “klimata plāni” atmiņā atsauc “lielo Sibīrijas upju pagriešanu pretējā virzienā”.
Bija tāds projekts, kurš paredzēja Sibīrijas upēm (Obai, Jeņisejai un Ļenai) pie to ietekas Ziemeļu Ledus okeānā uzbūvēt gigantiskus dambjus un šo upju ūdeni novirzīt Dienvidsibīrijas, Kazahstānas un Centrālāzijas stepju un tuksnešu apūdeņošanai. Plāns uz papīra izskatījās ārkārtīgi iespaidīgs, grandiozs un efektīgs. Tas uzreiz atrisinātu pārtikas problēmas PSRS, un teorētiski vairs nebūtu jāstāv stundām garās rindās pēc desas. Taču pat komunistiskajiem sapņotājiem pietika prāta nedarīt šādas muļķības.
Šodienas “sapņotāji” atvēzējušies uz daudz grandiozāku pasākumu: Saules kodolreakciju korekciju un klimata izmainīšanu (šo izmaiņu bremzēšanu). Šis ir tas gadījums, kad mums (visiem kopumā) neviens neko nedāvina. Tie 13 miljardi eiro līdz 2030. gadam būs jāsagrabina pašiem. Cita lieta, ka vienai daļai (tiem, kas projektiem būs tuvāk) šie 13 miljardi gan tiks uzdāvināti. Citiem vārdiem, būs vērojama (jau labu laiciņu notiek) visai
interesanta resursu pārdale. Ar ekonomisko lietderību šai pārdalei tāpat kā daudzajiem “klimata” projektiem ir maza saistība, un tas tad arī ir šīs “projektu” ekonomikas lielākais, ilgtermiņa drauds.
PSRS līdera Leonīda Brežņeva ēras beigās parādījās kāds dīvains sauklis - ekonomikai jābūt ekonomiskai. Šis sauklis jau toreiz izpelnījās nievas, un par to vēl tagad šad tad iesmej. Nievu pamatā bija it kā pašsaprotamais - kādai vēl citai jābūt ekonomikai, ja ne ekonomiskai.
Patiesībā šā saukļa jēga bija gluži vai revolucionāra. Tā zemteksts - ekonomikai jābūt deideoloģizētai. Tai jābalstās uz ekonomikas principiem, nevis uz ideoloģiskām dogmām. Tieši šis Brežņeva sauklis noveda pie Gorbačova “perestroikas” (pārbūves) ar visām no tās izrietošajām sekām: brīvā tirgus un demokratizācijas.
Tagad atkal pamazām ejam uz to, no kā gribēja “nokāpt” Brežņevs, bet nepaspēja. Bija jau par vēlu. Ideoloģija tik ilgi bija diktējusi, kādiem jābūt ekonomikas pamatprincipiem, ka krahu vairs neizdevās novērst. Tāpēc vecajos Rietumos, kur sabiedrības nekad nav izgājušas ideoloģizētās ekonomikas purvā vedošo ceļu, populāras ir šīs DEI, Woke, “klimata” kustības. Tās tikai sākumā šķiet nekaitīgas. Mums, kas šo ceļu jau reiz izgājuši, kopā ar citām Austrumeiropas valstīm būtu jādara viss, lai Rietumu pasaule, kurai piederam, atkal neaizietu pa šo aplamo ceļu. Tāpēc jāsaka skaidrs un stingrs nē ideoloģizētai ekonomikai.
