Sestdien, 7. septembrī, Rēzeknes novadā, Gaigalavas apkārtnē, esot nokritis Krievijas bezpilota lidaparāts, informēja Latvijas Aizsardzības ministrijas (AM) Militāri publisko attiecību departamenta pārstāvji. Drons atlidojis no Baltkrievijas puses un nolidojis Latvijas gaisa telpā aptuveni 100 kilometru.
Kāds tieši lidaparāts? Kāpēc nokritis? Kā nokritis? Tas netika uzreiz paskaidrots. Nu, nokrita. Ļoti labi. Neviens nav cietis. Par ko lieki satraukties? Kāda karstāka galva pat prasa atbildīgo amatpersonu - aizsardzības ministra vai Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera - atkāpšanos, uz ko citi neizpratnē jautā: par ko? Vai tad kaut kas nopietns noticis?
Patiešām. Kas tad īsti ir noticis? Sāksim ar nelielu atkāpi vēsturē. Latvijas pārstāvji pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā mēdza stāstīt, ka mēs - austrumeiropieši - jau sen brīdinājām jūs - rietumeiropiešus - par to, ka Krievijai un tās līderim Putinam uzticēties nedrīkst. Jūs mūsu brīdinājumus laidāt gar ausīm. Tagad redziet, ka mums bija taisnība.
Rietumnieki pat kādu brīdi atzina mūsu pieredzē balstīto “gudrību”, bet neizskatās, ka to būtu līdz galam pieņēmuši. Ukraina Krievijas izpratni par vēlamo lietu kārtību pasaulē ir “izbaudījusi” līdz mielēm. Viņi labi zina Krievijas “īsto” dabu. Pēc Krievijas dronu ielidošanas Latvijas un Rumānijas gaisa telpā šajās brīvdienās Ukrainas prezidenta biroja vadītājs Andrijs Jermaks publicēja pieredzē balstītu paziņojumu: “NATO ir jāreaģē uz to, ka Krievijas bezpilota lidaparāti “Shahed” brīvi pārvietojas Eiropas valstu gaisa telpā. Tie ir jānotriec. Krievija vienmēr tā dara - tā cenšas atrast vājās vietas. Atbildei ir jābūt spēcīgai.”
Grūti noticēt, ka Krievijas bezpilota lidaparāta ielidošana dziļi Latvijas gaisa telpā bija nejauša. Pavisam nesen, 26. augustā, Krievijas drons ielidoja Polijas gaisa telpā. Naktī uz svētdienu, 8. septembri, vairāki Krievijas bezpilota lidaparāti šķērsojuši Rumānijas robežu. Šiem robežu pārkāpumiem vienmēr ir konkrēts mērķis.
Visticamāk, mērķis ir provokatīvā veidā iztaustīt reakciju un, kā norādīja Jermaks: meklēt vājās vietas. Arī Latvija, Polija un Rumānija nav nejauša izvēle. Rumānija tāpēc, ka Krievija nav atmetusi centienus destabilizēt situāciju Moldovā, izmantojot turienes svešķermeni - pašpasludināto “Piedņestras tautas republiku”. Polija ir galvenie vārti, caur kuriem Ukrainai nāk militārā palīdzība, un Krievijas “Z patrioti” jau sen pieprasa “enerģisku rīcību”, lai šos vārtus aizvērtu. Latvija savukārt ir NATO valsts ar tradicionāli vājāko valstisko pašapziņu Baltijā.
Kāda bija Latvijas reakcija? Aizsardzības ministrijas pārstāvji pirmo publisko informāciju sniedza tikai svētdien, norādot, ka drons esot laikus ievērots un tā kustība monitorēta (novērota). Dronam neesot bijuši “naidīgi mērķi”, svētdien apgalvoja NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. Viņš gan nepaskaidroja, kā šie “miermīlīgie” nolūki konstatēti. Kādā veidā NBS konstatējuši, ka drons nav aprīkots ar izlūkošanas optiku vai pildīts ar sprāgstvielu lādiņu?
Pirmdien preses konferencē tomēr atklājās, ka sprāgstvielas bijušas. Tad kāpēc iepriekš tika teikts, ka “dronam neesot bijuši naidīgi mērķi”? Kāpēc šis dzelzs gabals (nevis dzīva cilvēka vadīts lidaparāts) nav uzreiz notriekts? Iespējams, ka šādai “monitorēšanai” ir kāda militāra jēga. Tas tad ir jāpaskaidro. Skaidrā, pārliecinošā balsī. Tā vietā kaut kāda apkārt runāšana Briškena stilā vai pat vēl trakāk. Bet ja pēkšņi atklātos, ka dronam ir kādi kaitīgi nolūki? Drons jau tāpat vien izskatam ar kaujas lādiņu nebija aprīkots. Vai tajā brīdī mūsu rīcībā būtu sistēmas, kas šo dronu nekavējoši notriektu? No AM pārstāvju skaidrojumiem šāda pārliecība neradās.
Var jau būt, ka mūsu bruņotie spēki visu darījuši pareizi. Taču par to nav nekādas pārliecības. Tieši tāpēc, ka AM un NBS skaidrojumi gan svētdien, gan vēl jo vairāk pirmdienas preses konferencē bija tik nepilnīgi, izplūduši un, galvenais, nepārliecinoši. No cilvēkiem armijas formās gribētos dzirdēt skaidru, konkrētu un, galvenais, pārliecinošu ziņojumu.
Nav nepieciešamības atklāt kādas slepenas lietas. Pietiktu ar pārliecinošām atbildēm uz jautājumiem: kāpēc drons netika uzreiz notriekts? Kāds labums no tā rūpīgas novērošanas, un kā tiktu novērsti draudi cilvēkiem, ja tādi draudi rastos? Vai draudu gadījumā lidaparāts momentā tiktu notriekts? Vai tādā situācijā mūsu pretgaisa aizsardzības sistēmai būtu šāda iespēja?
Pārliecinošas atbildes uz šiem jautājumiem izpalika. Drīzāk radās iespaids, ka armijnieki paši bijuši un joprojām ir stipri apjukuši, nezināja, ko darīt, iniciatīvu baidījās izrādīt, centās sazināties ar augstāko priekšniecību NATO, kas savukārt atspēlēja bumbu atpakaļ - tā ir jūsu iekšējā darīšana.
Varbūt viss bija pavisam citādi, un ja tā, tad ar prieku atvainojos mūsu karavīriem par maldīgiem apvainojumiem. Būtu tikai patiesi priecīgs, ja kļūdītos. Taču vēlreiz atkārtoju: man kā vienkāršam ierindas pilsonim pārliecība, ka mūsu valsts debesis aiz mūsu pretgaisa aizsardzības sistēmas atslēgas ir pilnīgā drošībā, neradās. Drīzāk otrādi.
Radās jautājums, cik liela daļa no mūsu aizsardzības budžeta tiek izlietota pretgaisa aizsardzībai un tieši aizsardzībai pret bezpilota lidaparātiem. Skaidrs, ka pa katru dronu nešausi ar dārgajām “Patriot” raķetēm, bet kāda ir mūsu pretgaisa aizsardzības sistēmas kapacitāte, ja pāri robežām lidotu nevis viens drons, bet gan vesels bezpilota lidaparātu spiets?
Kā rāda Krievijas - Ukrainas karš, bezpilota lidaparāti, dažādu sistēmu un lielumu raķetes ir viens no mūsdienu kara galvenajiem ieroču veidiem. Līdz ar to pretgaisa aizsardzības sistēmas kļūst noteicošās situācijās, kad dzīvais spēks netiek izmantots. Šobrīd Krievijai nav brīva dzīvā spēka resursa, lai uzbruktu kaut kur ārpus Ukrainas. Visi spēki ir koncentrēti tur. Taču tas tai netraucē veikt kaut kādas provokatīvas hibrīdkara operācijas citur.
Jāatzīmē, ka pēdējā laikā vērojama valsts pārvaldes struktūru sabiedrisko attiecību departamentu darbinieku skaita uzblīšana un atalgojuma fonda palielinājums ar vienlaicīgu kvalifikācijas kritumu, kā rezultātā nemitīgi rodas “komunikāciju krīzes”.
Var saprast slepenību, kas saistīta ar valsts aizsardzību, taču pārāk bieži rodas iespaids, ka ar slepenības ieganstu apzināti tiek slēpta informācija. Uz jebkuru jautājumu, uz kuru vienkārši nav vēlēšanās atbildēt, var atbildēt: tā ir klasificēta (ierobežotas pieejas) informācija. Šo metodi labprāt izmanto AM un NBS sabiedrisko attiecību darbinieki un ne tikai viņi, kad nevēlas iespringt. Tas arī noved pie šīm arvien biežākām “ komunikācijas krīzēm”, kas faktiski notika arī šī konkrētā incidenta laikā.
Zīmīga šajā ziņā bija AM parlamentārā sekretāra Ata Švinkas rīcība. Piektdien pēc nodokļu izmaiņu paziņošanas viņš sociālajos tīklos izplatīja savas partijas - “Progresīvo” - vienoto un saskaņoto vēstījumu par nodokļiem (kas nav viņa tiešajā kompetencē). Savukārt par drona ielidošanu Latvijā (kas ir viņa tiešajā kompetencē) ne vārda. Tas, ka AM un NBS par šī incidenta detaļām acīmredzami runā nelabprāt un maksimāli izvairīgi, nav laba zīme. Kaut vai no šī pārliecības viedokļa, kas militārajā sfērā ir ārkārtīgi nozīmīga lieta.
Labi, ka incidents bija tik sīks un šķietami nekaitīgs. Kārtējā “neprasme komunicēt”. Gribētos cerēt, ka no tā mūsu bruņoto spēku vadība izdarīs attiecīgus secinājumus un, ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies, tad reaģēs droši un pārliecinoši. Tā, lai nevienam pat prātā neienāktu doma, ka mūsu debesis (robežas) “vaļā stāv”.
