Liepājas Olimpiskajā centrā piektdien atklāja Vēju pilsētas 400 gadu jubilejai veltītu izstādi “Ražots Liepājā”. Kā pasākuma atklāšanā cita starpā teica Liepājas mērs Gunārs Ansiņš: Liepāja ir tikai par vienu gadu jaunāka nekā Ņujorka. No savas puses varu piebilst, ka ASV par Vēju pilsētu dēvē Čikāgu, kura tāpat kā Liepāja Latvijā (aiz Rīgas un Daugavpils) ir trešā lielākā pilsēta ASV (aiz Ņujorkas un Losandželosas). Varbūt vērts padomāt par kādu sadarbību, sekojot Ulda Pīlēna novēlējumam: nebaidīties no mērķu lieluma.
Izstādē “Ražots Liepājā” bija pārstāvēta visa Liepājas ekonomika, sākot no sīkiem mājražotājiem, beidzot ar speciālās ekonomiskās zonas milzu projektiem ar simtiem miljonu vērtām potenciālajām investīcijām. Savukārt izstādes atklāšanas paneļdiskusijās piedalījās viss mūsu valsts ekonomiskās domas zieds ar ekonomikas ministru Viktoru Valaini priekšgalā.
Šādu diskusiju galvenā vērtība ir ideju apmaiņa, kuru rezultātā izkristalizējās gaidāmās attīstības vektors. Pareizāk sakot, secība ir pretēja. Šajās diskusijās drīzāk atspoguļojas jau notikušās izmaiņas pamatplūsmas gultnē.
Kādas bija tās idejas, kuras man likās ievērības vērtas? Ne visas man šķiet atbalstāmas, bet arī tās ir vērts apzināt, jo tāpat virmo gaisā. Kādas tad bija šīs ekonomiskās izaugsmes idejas, konspektīvi, bez plašāka izvērsuma un komentāriem.
Ekonomikas ministrs Viktors Valainis: Nākotnes Liepājā noteikti jābūt Eksporta ielai, jo visas jaunās Liepājas rūpnīcas (kopskaitā 27, konkretizēja Uldis Sesks) ir pārsvarā orientētas uz eksportu, savukārt bez eksporta nekādi nespēsim dubultot savu ekonomiku.
Vērtējot potenciālās investīcijas, jākoncentrējas uz produktivitāti un eksportspēju. Jaunradītās darba vietas vairs nav galvenais kritērijs. Ja mums būtu tāda pati produktivitāte kā Igaunijā, tad nodokļu ieņēmumos mums būtu papildus miljards eiro, ko izlietot aizsardzībai un citām vitālām vajadzībām. Būvniecībā, lai iegūtu būvatļauju, mums paiet divas reizes ilgāks laiks nekā Lietuvā. Nav brīnums, ka investori iet pie viņiem.
Turpmākajos gados būs jāmaina valsts budžeta pieņemšanas nosacījumi [no ES puses] ar lielākām kreditēšanās iespējām, jo citādi augošās prasības aizsardzībai nav iespējams apmierināt.
Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Salvis Roga: Ierosinu ekonomikas ministrijai iedibināt “Uzņēmīgākās pilsētas” balvu. Esmu pārliecināts, ka pēdējos gados to pārliecinoši iegūtu tieši Liepāja.
Domnīcas “LaSER” valdes priekšsēdētājs, profesors Daunis Auers: Demokrātijas kvalitātes lejupslīde ir vērojama visā pasaulē. Latvijā tā izpaužas kā neuzticēšanās politiskajai sistēmai. Cilvēki neuzticas valsts pārvaldei, savukārt valsts pārvalde neuzticas cilvēkiem. Šī savstarpējā neuzticēšanās rada milzīgo birokrātiju, papīru plūdus, jo viss jāpārbauda un tikai parakstītam papīram var uzticēties.
Vīzijas, kāda būtu valsts vēlamā attīstība, nav visaugstākajā līmenī. Tieši vīziju izpratnē, jo labskanīgu [bet tukšu] vārdu netrūkst.
Mūsu domnīcā ir izstrādāti četri Latvijas attīstības scenāriji, kuriem doti simboliskie nosaukumi: Baltijas tīģeris, Ziemeļvalsts modelis, Gurdenā Latvija un Vientuļā Latvija. Pirmajā scenārijā būtu nepieciešams sašaurināt valsts sniegto pakalpojumu klāstu, uzlabojot palikušo pakalpojumu kvalitāti. Tajā skaitā caur finansējuma palielinājumu. Mazāk, bet labāk.
“LaSER” pētījumā konstatēts, ka Latvijas valsts sniedz ļoti plašu pakalpojumu spektru, šajā ziņā līdzinoties Ziemeļvalstu modelim, taču atpaliekot no tā kvalitatīvi. Ja gribam iet šo Ziemeļvalstu ceļu, tad mums būtu ievērojami jāpalielina nodokļi, kas diez vai sekmētu ekonomikas izrāvienu. Ziemeļvalstis, kamēr nonāca pie sava pašreizējā modeļa, līdz 1970. gadam tādas kā tagad nebija.
Gurdenā Latvija ir scenārijs, pēc kura dzīvojam tāpat kā līdz šim: Nav jau nemaz tik slikti. Pamazām jau tas IKP aug, arī algas aug. Varam tā lēnītiņām iet tālāk. Šī modeļa lielākais trūkums ir atpalicība no kaimiņiem, kas kļūst arvien uzkrītošāka. Ja 2008. gadā bijām gandrīz visos rādītājos līdzās Lietuvai, tad 2025. gadā Lietuva ir kosmosā un jau ir Eiropas tīģeris. Šajā gadsimtā tikai Īrijai ir bijusi straujāka izaugsme kā Lietuvai.
Vientuļā Latvija ir modelis, kurā sekojam Ungārijas vai Serbijas piemēram, vēl vairāk pazeminot demokrātijas kvalitāti, kašķējoties ar Eiropas Savienību, orientējoties uz sadarbību ar Krieviju un citām autoritārām valstīm. “LaSER” ieskatā vēlamais ir pirmais modelis.
Milzīga izaugsmes bremze ir birokrātija. Bez kāda spēcīga satricinājuma nav iespējams šajā jomā panākt vērā ņemamu rezultātu. Nepieciešams pilnīgs visu funkciju audits.
Nenovērtēts resurss ir studenti. Rīgā 10% iedzīvotāju ir studenti, kas ir ļoti augsts rādītājs. No tiem 11 000 ir ārvalstu studentu (ap 50% no ES valstīm). Viņu pienesums Latvijas ekonomikai, pēc “LaSER” aplēsēm, ir 460 miljoni eiro. Ja viņiem vēl pieskaita 2000 studentus “Erasmus” programmas ietvaros, tad tie jau ir pāri pusmiljardam eiro.
Būtu lietderīgi palielināt pilsētu mēru funkcijas un viņu leģitimitāti, rīkojot tiešas mēru vēlēšanas, nevis ļaujot mērus ievēlēt pašvaldību deputātiem politisku kombināciju rezultātā. Pasaules prakse liecina, ka šādai kārtībai ir pozitīvi rezultāti.
Koncerna/akciju sabiedrības “UPB” dibinātājs Uldis Pīlēns: Atskatoties uz 34 gadiem biznesā, varu jaunajiem uzņēmējiem teikt tikai vienu: nebaidieties riskēt, lēkt bezdibenī. Neiegrožojiet sevi mazu mērķu būrīti - ko nu es? Tas jau man par lielu.
Gaisā jaušamas lielas pārmaiņas. Varbūt vēl lielākas, nekā bija 1991. gadā. Šis pārmaiņu vilnis radīs pilnīgi citu lietu kārtību. Pilnīgi visam globusam, un mēs visi būsim tajā ierauti. Pārmaiņu laiks ir uzņēmēju laiks, kad vari sākt visu no nulles. Tas ir signāls jauniem cilvēkiem un jauniem reģioniem. Jauniem ne tik daudz gados, cik jauniem domāšanā, atvērtiem jaunām idejām un jauniem izaicinājumiem.
Latvijā nav novērtēts reģionu spēks. Nav īsti novērtēta mūsu lauksaimniecība, mežu nozare. Krīzes ļauj attīrīt uzņēmējdarbības tīrumu, uzlabojot, padarot efektīvāku visu ekosistēmu. Milejs un Tramps var patikt vai nepatikt, bet viņi ir šo pārmaiņu vēstneši.
Bijušais LIAA vadītājs, uzņēmējs, profesors Andris Ozols: Nākotne ir jaunām nozarēm, un nav jābaidās iet nezināmos laukos. Pirmskara Latvijā tika pieņemts stratēģisks lēmums agrārā valstī veidot VEF un sākt ražot radioaparātus, lai gan tam nebija nekādu priekšnoteikumu. Iedomājieties, zemnieku partijas [Zemnieku savienības] vadībā tiek attīstīta radioelektronikas nozare. Īsā laikā tika sagatavoti 2000 nozares inženieru.
Bankas “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš: Latvijā ir divas ekonomikas - balto apkaklīšu industrija un tradicionālā ražošana. Pirmā ir koncentrējusies Rīgā, un tuvākajā nākotnē nekas būtiski nemainīsies, jo balto apkaklīšu (IT, finanšu pakalpojumi u.c.) industrijai patīk lielās pilsētas un arī šajā sfērā strādājošajiem patīk lielpilsētas. Tur ir abpusējas simpātijas, un ar Rīgu Latvijā nevienai pilsētai šajā sfērā nav iespēju konkurēt.
Pārējai Latvijai jādomā par ražošanu eksportam, jo tie, kas eksportē, tie arī labāk dzīvo.
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite: Rūpniecība ir visstabilākā un ilgdarbīgākā nozare. Ja ārvalstu investors ir uzbūvējis Liepājā rūpnīcu, tad tas ir uz nosacīti simt gadiem, kamēr IT nozare var paņemt savu laptopu padusē un pārbāzēties kaut kur citur.
Liepāja ir piemērs, kas rāda, ka 15 gadu laikā mierīgi var dubultot ekonomiku, par ko runā Valainis.
Liene Briede: Rīgas Tehniskās universitātes inovāciju prorektore: Liepāja nāk ar drosmi. Ceru, ka drosme ir lipīga un tā izplatīsies.
Liepājas speciālās zonas pārvaldnieks Uldis Hmieļevskis: Liepāja ir pārcietusi daudzas krīzes un vienmēr sekmīgi atkopusies. 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Liepāja no nelielas pilsētas ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju pārvērtās par industriālu centru ar gandrīz simt tūkstošiem iedzīvotāju. Es ticu, ka 21. gadsimtā Liepāja spēs atkārtot šāda mēroga izrāvienu.
Cerēsim, ka ne tikai Liepāja, bet visa Latvija.
