Smalkais, erudītais, Latviju mīlošais kungs, kurš, piedzimis 1949. gadā Minhenes bēgļu nometnē, savu senču dzimteni mīlēja vairāk par visu. Diplomāts un Saeimas deputāts, kurš darījis Latvijas labā visu iespējamo un neiespējamo. Viņam bija tikai 71 gads.
Ojārs Kalniņš bija latviešu trimdas balss Amerikā - tajos gados, kad ASV un Lielbritanijā uzsvēra savu okupācijas neatzīšanas politiku un kad trimdas latvieši un baltieši nepārtraukti par to atgādināja valdībai. Ojāra pieredze bija saistīta konkrēti ar Vašingtonas baltiešiem, kuri septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados sāka profesionāli darboties kā lobijs. Tas, protams, bija arī Gunāra Meierovica nopelns, kurš saveda kopā lietuviešus, latviešus un igauņus un izveidoja apvienoto Baltiešu komiteju.
Ojārs Kalniņš aktīvi sāka darboties 1980. gadā Čikāgā, pēc pieciem gadiem pārcēlās uz Vašingtonu, viņš bija pirmais algotais profesionālais lobists no latviešu puses. “Mēs bijām atpazīstami, Vašingtonā baltiešu “public relation” jeb PR bija tik labs, ka kongresmeņiem šķita - mūsu ir daudz vairāk, nekā patiešām bijām,” savulaik atcerējās Ojārs.
“Tas mums bija sasniegums, mēs spējām šo jautājumu uzturēt plašsaziņas līdzekļos un politiskajās aprindās. Tomēr - ja Latvijā nebūtu neatkarības kustības, ja 1987. gada jūnijā Rīgā helsinkieši nebūtu likuši ziedus pie Brīvības pieminekļa un augustā nebūtu noticis gājiens pie Brīvības pieminekļa, lai atgādinātu par padomju okupāciju Latvijā un tās iedzīvotāju deportācijām, tad trimda viena pati neko nebūtu paspējusi izdarīt. Labi atceros - kad strādāju Vašingtonā, kongresmeņi un Valsts departaments mani uzskatīja par Amerikas latviešu pārstāvi, es varēju runāt par Latviju, bet, kamēr Latvijā neviens neko nedarīja, par neatkarību runāja tikai trimdas latvieši. Pēc gājieniem pie Brīvības pieminekļa amerikāņi mani pēkšņi sāka uzklausīt,” turpināja Ojārs Kalniņš.
Un vēlāk notika tikai loģiskais: Ojārs Kalniņš atbrauca uz senču dzimteni - Latviju, lai paliktu te uz visiem laikiem. Lai palīdzētu Latvijai stiprināties un augt. Pirmoreiz satikos ar Ojāru Kalniņu 1990. gada 4. maijā. Amerikā, Sanfrancisko, Amerikas latviešu apvienības 39. kongresā. Viņš bija mans pavadonis un sargs. Kad kongresa laikā aizgūtnēm mēģinājām saklausīt Latviju, Augstāko Padomi, 4. maija Neatkarības balsojumu, Ojārs bija man blakus. Kad caur kontinentu sprakšķiem beidzot izdzirdējām, ka 138 balsis ir atdotas par Latvijas Neatkarību, es nevarēju piecelties, manas kājas bija kā no vates, kamēr visi pārējie kongresa dalībnieki piecēlās un aplaudēja man - it kā es būtu galvenā “vaininiece” šajā notikumā. Es vienkārši sēdēju un raudāju. No laimes. Ojārs apskāva mani un klusi noteica: “Neraudi, viss ir labi. Viss ir noticis.” Paldies, Ojār, par atbalstu Latvijai. Paldies par uzticību. Viss ir noticis. Tu esi visu paveicis. Ardievu, mēs tiksimies Mūžībā.
“Neatkarīgās Rīta Avīzes” redakcija izsaka visdziļāko līdzjūtību Ojāra Kalniņa dzīvesbiedrei Irmai Kalniņai, Ojāra tuviniekiem un draugiem.
***
Ojārs Ēriks Kalniņš (1949-2021)
1972. gadā ieguva bakalaura grādu Rūzvelta universitātē Čikāgā (Roosevelt University, Chicago, Illinois,USA). No 1974. līdz 1984. gadam bija radošais direktors reklāmas aģentūrā (ASV). No 1981. g. līdz 1984. g. bija laikraksta “Čikāgas Ziņas” iknedēļas ielikuma angļu valodā “Chicago Latvian Newsletter” redaktors un Čikāgas Latviešu organizāciju apvienības politiskais padomnieks. No 1985. g. līdz 990. g. bija Amerikas Latviešu apvienības Ārējās informācijas biroja direktors un Pasaules Brīvo latviešu apvienības politiskais padomnieks. 1991. gadā kļuva par preses un informācijas koordinatoru Latvijas sūtniecībā Vašingtonā, bet no 1993. g. līdz 2000. g. bija Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs un Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Meksikā. Par ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanas darbā viņš 1998. gadā tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri.
No 2000. līdz 2010. gadam bija valsts aģentūras “Latvijas institūts” direktors.
No 2010. gada bija visu Saeimas sasaukumu deputāts.
Ojārs Ēriks Kalniņš 2015. gada 15. augustā intervijā Neatkarīgajai izteica vienu no visprecīzākajām prognozēm par to, kas gaida ASV gadījumā, ja par ASV prezidentu tiks ievēlēts Donalds Tramps:
“Manuprāt, ja vērtējam abus kandidātus, tad Donalds Tramps kā prezidents būtu sliktākā izvēle Amerikai, sliktākā izvēle Latvijai un sliktākā izvēle pasaulei.
Vienkārši nav saprotams, ko no viņa sagaidīt. Viņam nav pieredzes, nav zināšanu, nav izglītības. Viņš atzinās, ka nelasa grāmatas, ka viņam vispār nevajag lasīt grāmatas, jo viņš tāpat visu zina. Viņš nav gatavs vadīt valsti. Manuprāt, ja viņš kļūs par ASV prezidentu, tad Ameriku gaida nemieri un haoss gan politikā, gan uz lielpilsētu ielām, un tas nenāks par labu Amerikai.
Tramps ir pateicis, ka viņš neuzticas NATO, ka viņš apšauba NATO organizāciju. Viņš ir devis mājienu, ka neuzskata par nepieciešamu aizstāvēt Baltijas valstis. Iespējams, viņš nesaprot NATO līguma piektā panta nozīmi, ka agresija pret vienu dalībvalsti ir agresija pret visām. Viņš ir pirmais ASV prezidenta amata kandidāts, kas ir apšaubījis ASV NATO politiku un Amerikas politiku pret Baltijas valstīm. Tas nav par labu Latvijai. Viņš var sabotēt visu, kas nāk par labu mūsu drošībai.”
Uz jautājumu par iespējamo impīčmentu Trampa ievēlēšanas gadījumā Ojārs Ēriks Kalniņš atbildēja: “Es domāju, ka, Trampu ievēlot, pie tādām sekām arī nonāks. Jā! ASV prezidents nenosaka visu. Ir Valsts departaments, ir Aizsardzības ministrija, ir Kongress, ir drošības iestādes. Bet Tramps ir cilvēks, kas runā kā diktators. “Es visu izdarīšu!” Viņš neievēro likumus, ja viņam tie nešķiet svarīgi. Tendence ir ignorēt, un tas nozīmē, ka var prognozēt milzīgas iekšējas cīņas. Ja viņš mēģinās virzīt jautājumus pret lielām interesēm, tad būs milzīgi iekšēji strīdi. Līdz šim ASV par drošības jautājumiem bija vienotība starp abām lielākajām partijām.
Tramps kā prezidents ir ceļš uz haosu gan politikā, gan sabiedrībā,
jo pretestība var būt milzīga.”
