Viss, ko mēs darām, ir Latvija

© F64

“Nu jau trešo gadu Latvijas svētku nedēļā mēs skatāmies “Dvēseļu puteni”. Kopā, visa ģimene. Un neapnīk. Vienmēr atrodam filmā ko jaunu,” tīmeklī raksta kāda mamma. Bet varbūt mēs atrodam vienkārši atgādinājumus: viss, ko tu dari, ir Latvija. Viss, kam tu pieskaries, ir Latvija. Cik tālu vien skaties – tā ir Latvija. Viss, par ko tu cīnies, tā ir Latvija. Katrs putns un ligzda, katra nāve un dzīvība – tā ir Latvija. Un tas sevī jāatkārto ik dienu.

Vēl un vēl aplūkoju Viļa Rīdzenieka foto, kurā iemūžināts mirklis, kad Tautas padomes locekļi un zālē sapulcējušies ļaudis dzied “Dievs, svētī Latviju!” - visi, protams, piecēlušies kājās. Toreiz nevarēja zināt, vai šī dziesma (“Dievs, svētī Latviju!” par LR himnu tika apstiprināta tikai 1920. gada 7. jūnijā Latvijas Satversmes sapulces sēdē) skanēs gana braši un pacilāti, tāpēc uz Rīgas pilsētas 2. teātra (tagad - Latvijas Nacionālā teātra) skatuves atradās arī Teodora Reitera kora dziedātāji. Mākslinieks Jānis Kuga bija iekārtojis visu pēc sava prāta: ar sarkanbaltsarkano karogu, kas klājas pāri skatuvei.

Foto liecina par cildenumu un pārliecību, kaut gan adekvātu vēsturisku liecību par tālā, 103 gadus senā notikuma emocionālajiem aspektiem tomēr nav. Vieni apgavoja, ka daudzi no sajūsmas raudājuši, savukārt citiem šķita, ka latviskā atturība ir bijusi nepatīkami pārliecinoša...

Latvijā bija daudz neskaidrību, tomēr Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī bija iespējama, jo starptautiskā situācijai, beidzoties Pirmajam pasaules karam, šķita pietiekami stabila, un tas viss ļāva latviešu nacionālajiem spēkiem apbrīnojamā kārtā tomēr vienoties, lai proklamētu valsti. Iespējams, tas notika, pateicoties arī tam, ka bija atslābis Vācijas un Krievijas nāvējošais tvēriens.

Nacionālisma noskaņas, kas dzima, sākoties Pirmajam pasaules karam, vēl vairāk pastiprinājās pēc tā, formulējot tautu pašnoteikšanās principus. ASV prezidents Vudro Vilsons tolaik uzsvēra, ka miers pasaulē balstīsies uz “lielu un mazu, vāju un stipru tautu vienlīdzīgām tiesībām uz brīvību, drošību un pašpārvaldi”. Tie, kuri stāvēja uz Rīgas pilsētas 2. teātra skatuves, vismaz ārēji izskatījās pārliecināti, ka tieši latvieši būs tā tauta, kas spēj izveidot valsti. Un citādi nemaz nedrīkstēja būt.

Bet pirms tam - kā jau latviešiem pienākas - vajadzēja paķīvēties, jo latvju nacionālajiem spēkiem bija gandrīz neiespējami vienoties par jaunās Latvijas valsts veidošanas tiesiskajiem un politiskajiem noteikumiem. Gadu pirms LR proklamēšanas izveidojās divas organizācijas: Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Pirmajā bija sociāldemokrāti Pauls Kalniņš un Fricis Menders, arī Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis un citi. Otrajā - Arveds Bergs, Jānis Čakste, Zigfrīds Meierovics, Kārlis Skalbe.

Demokrāti savas darbības sākumā gribēja panākt latviešu pašnoteikšanās tiesības vācu okupācijas apstākļos, bet tad pārdomāja un 1918. gada oktobrī nosūtīja Vācijai vēstuli, skaidrojot latviešu tautas gribu veidot starptautiski atzītu Latvijas valsti ar atbilstošu valstisko neatkarību. LPNP jau sākotnēji uzstāja, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai. Zigfrīds Meierovics, izcili darbodamies diplomātijas jomā, panāca, ka britu ārlietu ministrs Arturs Belfūrs 1918. gada 11. novembrī paziņoja, ka Lielbritānija par Latvijas valdību “de facto” atzīst LPNP.

Abu organizāciju strīdi par to, kura no tām vispatiesāk pārstāv Latvijas tautas gribu, nerimās, tomēr saprāts uzvarēja, un tika nolemts, ka Latvijas valstisko likteni lems jauna institūcija - Latvijas Tautas padome, ko abas minētās organizācijas izveidoja dienu pirms valsts proklamēšanas - 17. novembrī. Par Tautas padomes priekšsēdētāju kļuva Jānis Čakste, par Latvijas pagaidu valdības vadītāju - Kārlis Ulmanis.

Iespējams, ka Jānis Čakste, kuru par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja, viņam klāt neesot, uz 18. novembra lielo pasākumu neieradās tāpēc, ka sāpīgi uztvēra nesaskaņas starp demokrātiem un LPNP. Tomēr viss notika, un pēc Tautas padomes sēdes protokola nolasīšanas Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir nonākusi Tautas padomes rokās. Kārlis Ulmanis savukārt pasludināja, ka nodibināta neatkarīga un demokrātiska Latvija, uzsverot, ka tā “būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai”.

Laikrakstā “Jaunākās Ziņas” par jaunās valsts proklamēšanu Arturs Bērziņš rakstīja: “Svinīgs un neaizmirstams brīdis! (..) Un kad atkal atdarījās durvis, lai palaistu brīvās Latvijas pilsoņus, tad priekā viens otram uzsmaidīja, un veci vīri bija kļuvuši jauni. Sveicinājās ar nepazīstamiem, sirsnīgi vēlēja laimes un nebija nevienas sejas, uz kuras nerotātos smaidi.”

Brīnums bija noticis: uz politiskās neskaidrības, kara posta un vispārējas neticības fona tika proklamēta jauna valsts. Kādam spēkam, kādai pārliecībai vajadzēja būt tajos cilvēkos, kuri sanāca kopā un radīja šo brīnumu?

Taču valsts sākotnes celsmei nebija iedots ilgs laiks: jau 1918. gada decembrī jaunajā Latvijā iebruka boļševiku sarkanarmija, kuras sastāvā bija arī latviešu strēlnieku vienības, kas, būdamas atrautas no dzimtenes, īsti nesaprata notiekošo, no otras puses mācās virsū vācieši, bermontieši, fondergolci... Sākās Neatkarības karš. Tikai pēc diviem gadiem, kas pagāja sīvās cīņās un patiesās brīvības meklējumos, ļaudis varēja sākt būvēt Latvijas valsti.

Par to, ka turpinām to būvēt arī šodien, mani sāk mākt bažas, lai arī cik svēta un neapšaubāma man ir mūsu valsts, kas patlaban tiek nelietīgi izmantota. Savtīgums, meli un nekrietnas manipulācijas - valdošo aprindu iedarbīgākie ieroči - ir tik spēcīgi kā vēl nekad. Aktuālais trends - cilvēku šķirošana - ir tik iespaidīgs, ka nespēju tam pretoties, tāpēc Latvijas Republikas dzimšanas dienā nevēlos apsveikt pilnīgi visus. Tikai tos, kuri patiesi mīl un ciena Latviju.

“Celieties kājās! Jūs taču esat latvieši!” filmā “Dvēseļu putenis” komandieris uzsauca uz mirkli sagumušajiem strēlniekiem. Un viņi cēlās! Jo bija latvieši. Varonība un bailes. Sāpes un uzvaras. Kara bezjēdzība un mūžīgā dzīvība. Miera mānīgums un gaistošas cerības. Dvēseļu putenis, caur kuru jāiet arī mums, lai saprastu, kas ir Latvija. Es glabāju asaras dziļi, bet nu tās paceļas virspusē - kā attīrīšanās un gaisma. Lai saprastu, ka viss, ko mēs darām, ir Latvija.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.