Vai policijas nevarības dēļ iekšlietu ministrs Eklons ieteiks pāriet uz pašapkalpošanos?

© Neatkarīgā

„Rusdebilie rusdeģenerāti manis pēc var sprāgt, vēl par maz antivakseru izdzimteņu nosprāguši, sprāgstiet vēl, cūkas, kremļa nacisti, izdzimteņi. Tava izvēle, rusdebil, vai nu tu vēlies dzīvot, vai tu pats, tu, bļ.ģ, izdzimteni, dauni, cūka pakļauj pats sevi personiskam lokdaunam un izdzimteņa nāvei, kādu tu, m..ka, esi pelnījis,” – tas bija pieklājīgākais citāts no veselas gūzmas „komentāru”, kas ilgstoši tika „veltīti” maniem Neatkarīgās kolēģiem.

Tēmas bija visdažādākās: kovids, piemaksas ģimenes ārstiem, „klimatneitrālā” ekonomika utt. Kādam tīmekļa „komentētājam” bija savs viedoklis par jebkuru tēmu. Taču viedoklis bija diezgan garlaicīgs, jo to veidoja lielākoties nepublicējami, aizvainojoši lamuvārdi gan latviski, gan krieviski - „veltījumi” žurnālistiem.

Ir zināms, ka Saeima 2020. gada maijā pieņēma likumu „Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomās”. Šā likuma 11. pants paredz atbildību par sīko huligānismu, proti, par sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot komersantu darbu vai apdraudot citu personu drošību.

Izdevniecības „Mediju nams” uzturētās interneta vietnes uzskatāmas par publisku vietu saskaņā ar minētā likuma 2. panta otro daļu, kas noteic, ka tā [publiskā vieta] ir jebkura vieta, kas neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopīgo vajadzību un interešu nodrošināšanai un kas pieejama ikvienai fiziskai personai.

„Komentētājs” pērnā gada novembrī publiskajā telpā apzināti un ar īpašu aktivitāti izplatīja ķengas, lamas, apvainojumus, liedzot pārējiem NRA lasītājiem iesaistīties kvalitatīvās diskusijās. Rupju, zaimojošu „komentāru” atstāšana bez ievērības nav pieļaujama, un, tā kā uzskatījām, ka šādi „komentāri” ir pārkāpums, vērsāmies policijā, jo taču labi atcerējāmies, cik principiāla pirms gada bija toreizējā iekšlietu ministre Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”), runājot par to, ka vajag izskaust „naida noziegumus” un identificēt „naida runu”.

Lūk, ko par šiem noziegumiem 2021. gada 6. septembrī teica ministre Golubeva: „Naida noziegumi nodara pāri ne tikai fiziski, bet arī aizskar cilvēka cieņu. Manuprāt, ikviens Latvijas iedzīvotājs ir pelnījis dzīvot drošībā. Es ceru, ka līdz šī gada beigām iekšlietu nozare būs izstrādājusi nepieciešamās izmaiņas normatīvajos aktos un radījusi sistēmu, kas ļaus labāk identificēt naida noziegumus. Darba grupas secinājumi kārtējo reizi apliecina, cik liela nozīme ir policistu profesionālajai pilnveidei, lai varētu efektīvi atpazīt noziegumus un atbalstīt cietušos.”

Droši vien tikpat principiāls ir tagadējais iekšlietu ministrs Kristaps Eklons (“Attīstībai/Par”), kurš turklāt balotējas uz Saeimu - tāpat kā Marija Golubeva.

Tā kā izdevniecības „Mediju nams” rīcībā bija „komentētāja” IP adrese, kā arī bija zināms attiecīgās adreses pieslēguma nodrošinātājs, šķita, ka policija ātri vien identificēs naida runas izplatītāju (vai izplatītājus). Un tā 2021. gada 25. novembrī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektore Lelde Šurko uzsāka administratīvā pārkāpuma procesu.

2022. gada 11. janvārī saņēmām vēstuli no Brasas iecirkņa, proti, ka ir nepieciešams pagarināt administratīvā pārkāpuma procesa izskatīšanas laiku, jo „nav izdevies noskaidrot personu, kura interneta vietnē www.nra.lv vairākkārt ievietojusi komentārus, kas satur apvainojumus” utt.

Un beidzot, beidzot! Šā gada 6. septembrī līdz mums nonāca jaukā vēsts par to, ka... viss ir galā! Citēju, ievērojot vēstules rakstības īpatnības: „Norādam, ka 2022. gada 1. septembrī, saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 119. panta pirmās daļas 12. punkts, tika pieņemts lēmums izbeigt administratīvā pārkāpuma procesu, jo deviņu mēnešu laikā no administratīvā pārkāpuma procesa nebija izdevies noskaidrot personu, kura no IP adreses 176.103.176.80 ziņu portāla vietnē www.nra.lv vairākkārtīgi ievietojusi iepriekšminētos komentārus.”

Piedodiet, bet tieši ko spēj izdarīt policija, ja tā pat nespēj atrast personu (vai personu grupu), kas ilgā laika posmā driķē apvainojumus, izmantojot konkrētu IP adresi? Kur ir eksministres Golubevas solītās izmaiņas normatīvajos aktos un policistu profesionālā pilnveide? Cik aktīvs šajos solījumos ir ministrs Eklons? Acīmredzot aktivitāte ir tieši tāda pati kā robežas žogu ceļot, proti, ierobežota ar dažādiem „objektīviem apstākļiem”, piemēram, ar žoga reputāciju un Latvijas nenormāli skarbajiem dabas apstākļiem. Attiecīgi IP adreses „turētāja” noskaidrošana ir ierobežota, piemēram, ar datoru un nepieciešamo prasmju neesamību mūsu dzimtajā policijā, kas mūs sargā.

Bet vai tiešām sargā? Un, kā solīja Golubeva, „atbalsta cietušos”? Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs nenotiek, un cietušie, piedodiet, var iesālīties ar saviem iekšējiem aizvainojumiem.

Tas nozīmē, ka interneta huligāni var izvērsties tik plaši, cik vien vēlas. Viņi drīkst ņirgāties par žurnālistiem, par citiem komentētājiem, kuri vēlas diskutēt, nevis lamāties un gānīties. Tas nozīmē, ka varat negaidīt labas pārmaiņas no policijas puses, kas ir spējīga vien smuki uzrakstīt vēstules ar vajadzīgajiem likuma pantiem, nevis kaut ko reāli izdarīt lietas labā.

Nez, vai man vienai pašai šķiet, ka tā vienkārši ir nevēlēšanās risināt interneta huligānu problēmu, sak, tieciet paši galā ar saviem nedraugiem? Varbūt visiem, kuri jebkādā jomā tiek atzīti par cietušajiem, vajadzētu pāriet uz pašapkalpošanos, ja policija neko nespēj? Paši meklējam vainīgos, paši tos atrodam, paši noskaidrojam atbilstošo likuma pantu un paši - sodām?

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.