“Latvieši nav kolektīvisti, latvieši ir individuālisti, viensētnieki,” teic politologs Filips Rajevskis, skaidrodams jautājumu, kāpēc latvieši nav naski uz streikiem. Reizēm it kā piesaka kādu streiku, it kā piedraud ar nopietniem protestiem, taču parasti viss izčākst kā migla virs dīķa. Lūkosim, kas šoreiz būs viensētniekiem padomā: aprīļa beigās tiek plānots skolotāju streiks, kas ilgšot trīs dienas.
Pērnā gada septembrī, neilgi pirms Saeimas vēlēšanām, valdošā koalīcija, sapratusi, ka var zaudēt krietnu skaitu balsu, tomēr vienojās ar Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA), ka no 2023. gada janvāra palielinās “viena skolēna izmaksu”, kas dotu papildu līdzekļus pedagogu algu palielināšanai. Arodbiedrība arī gaidīja, ka valdība pieņems skolotāju atalgojuma pakāpeniskā pieauguma grafiku.
Valdības solījumi apstājās pie skolotāju zemākās likmes (7,75 eiro par stundu) palielināšanas līdz 8,5 eiro par stundu. Interesanti, ka LIZDA aprēķinājusi: rezultātā 23 no 43 pašvaldībām, kurās skolas jau reformētas, likvidētas un apvienotas, skolotāju algas nepieaugs, jo viņi jau saņem 8,5 eiro par stundu vai pat vairāk.
LIZDA uzskata, ka valdība nav pildījusi savus pērnā gada septembra solījumus, tāpēc no streika neatkāpsies. 15. martā LIZDA vadītāja Inga Vanaga paziņoja, ka vairs nav gatava sarunām ar politiķiem. Atliek tikai precizēt streikojošo skaitu.
Savukārt premjers Kariņš (JV) - kā vienmēr, kad cenšas būt asprātīgs, - aizrādīja, ka skolotāju arodbiedrība “nostājusies pozā”, gan nekonkretizējot - tieši kādā pozā. Izglītības ministre Anda Čakša (JV), piebalsojot Kariņam, izteicās, ka patlaban neredzot iemeslus pedagogu streikam, taču respektējot arodbiedrības izvirzītos jautājumus. Tiešām, kā gan var redzēt iemeslus kaut kādam tur skolotāju streikam: ministri un deputāti taču nestreiko - viņiem algu paaugstināšana notiek regulāri, precīzi, kā pēc pulksteņa.
Protams, ir iespējams, ka tāpat kā pērnruden, dažas dienas pirms streika, valdība var pieņemt lēmumu, piemēram, paredzēt skolotāju algu palielināšanu un darba slodzes sabalansēšanu.
Taču pagaidām valdības solījumi rakstīti ar dakšām ūdenī. Un tā tas ir bijis gadiem, pat gadu desmitiem. Laikā no 1994. gada līdz 2022. gadam notikušas 30 protesta akcijas, kurās pamatprasība bija: palielināt skolotāju darba samaksu. Aprīļa beigās paredzētajā protesta gājienā varētu piedalīties vairāk nekā 7000 skolotāju, kas ir gandrīz trešdaļa no LIZDA biedriem. Bet trīs dienu streika dalībnieku skaits ir neierobežots. Ja šos skaitļus valdība un Saeima “neieraudzīs”, arodbiedrība domās par nākamajiem soļiem.
Kas ar streikiem notiek citās valstīs? Protestējot pret pensiju reformu, Francijā streiko atkritumu savācēji. Pensiju reforma paredz palielināt atkritumu savācēju pensionēšanās vecumu no 57 uz 59 gadiem. Streikotāji nevāc atkritumus, un Parīzes ielās jau sakrājies ap 7000 tonnām atkritumu, kas smird un traucē gan restorānu biznesam, gan iedzīvotājiem.
Vairākās Vācijas lidostās pagājušajā piektdienā notika darbinieku streiki. To dēļ tika atcelti vairāk nekā 680 reisu, ietekmējot ap 89 000 pasažieru. Lidostu darbinieku prasības: algu paaugstinājums. Arodbiedrības pagaidām neveiksmīgo sarunu dēļ tika atcelti reisi arī pirmdienā.
Lielbritānijā martā, iespējams, notiks vērienīgi veselības dienestu streiki. Prasības: atalgojuma palielināšana. Streikos medmāsas, ārsti un neatliekamās palīdzības darbinieki. Šī būšot vērienīgākā protesta akcija kopš Nacionālā veselības dienesta dibināšanas pirms 75 gadiem.
Nezin kāpēc šķiet, ka visi minētie protesti sasniegs mērķi un streikotāji panāks algu palielinājumu. Rietumu pasaulē šie protesti ir tik vērienīgi un ietekmīgi, ka pat visneapdomīgākie un netālredzīgākie politiķi saprot: ar streikotājiem jokot nedrīkst.
Mūsējie politiķi acīmredzot ir apveltīti ar kādām citām, daudz nozīmīgākām īpašībām, bet galvenā no tām ir “neko neredzu, neko nedzirdu”. Šī īpašība tiek izmantota visbiežāk, lai “nepamanītu” lielākus vai mazākus protestus. Sociologs Arnis Kaktiņš gan uzskata, ka viss nav tik vienkārši: “Vara pie mums ir ļoti bailīga. Un, ja kādam protestu organizētajam izdosies sapulcināt lielu skaitu cilvēku - ja sajutīsim, ka tur ir vilkme un tur ir stāsts par sabiedriskās domas izmaiņām, - tad nenotiks tā, ka vara pilnībā ignorēs šādus protestus.”
Par to, kāpēc tik grūti savākt lielu skaitu protestētāju, gan Filips Rajevskis, gan Arnis Kaktiņš domā līdzīgi. “Latvijas sabiedrība ir ļoti fragmentēta,” teic Kaktiņš, “iedzīvotāji ir vairāk katrs ar sevi, domā par savu personisko labumu. Savukārt streiki, demonstrācijas un piketi - tās ir kolektīvas darbības. Turklāt cilvēkiem, kuri mēģina kaut ko organizēt, nav prasmju tādiem mērķiem. Bet prasmes var iegūt, tikai kaut ko darot.”
Kaktiņš uzskata, ka latvieši nav spējīgi uz lielām, plašām kolektīvām darbībām arī tāpēc, ka ir zems savstarpējās uzticēšanās līmenis. “Vispirms jāspēj uzticēties līderiem, organizatoriem.
Eventuālie protestu dalībnieki nereti domā: bet ja nu tie līderi organizē tos protestus, kaut kādu savtīgu mērķu vadīti? Vai tikai viņi nedomā par savu politisko karjeru? Bet ja tas tā ir, es taču neiešu viņus te balstīt,” spriež Kaktiņš.
“Latvietis visbiežāk domā: ja mani tas neskar, es neiešu protestēt,” domu turpina Filips Rajevskis, “bet arodbiedrību kustības pamatā parasti ir solidaritātes princips.” Skolotāju un veselības darbinieku problēmas patiesībā skar katru vai gandrīz katru cilvēku, taču - kā uzskata Rajevskis - nedz vieni, nedz otri nav spējuši pārliecināt visu sabiedrību, ka šīs problēmas tiešām attiecas uz visu sabiedrību. “Mēs it kā jūtam līdzi viņiem visiem, tajā pašā laikā viņu problēmas neprojicējam uz sevi,” saka Rajevskis.
Filips Rajevskis, runājot par arodbiedrību vadītājiem, vērtē, ka “skolotājiem līderis vēl puslīdz ir, taču medicīnas darbinieku vide ir tik ļoti dažāda, ka viņi pat savstarpēji nesatiek un nesolidarizējas: viņiem nav kopsaucēja”. Politiķi to visu vēro ar zināmu apmierinājumu: plēsieties vien un tieciet paši galā, mums uz to nospļauties.
“Ar skolotāju protestiem ir citādi,” turpina Rajevskis, “pirms Saeimas vēlēšanām viņi ar savām akcijām labi noprojicēja savu ietekmi. Faktiski LIZDA ir gandrīz vai vienīgā arodbiedrība, kas kaut ko būtisku spēj izdarīt. Savukārt pie varas esošie nezina, ko darīt, lai situāciju vērstu uz risinājumu, viņiem nav ideju, toties viņiem ir bailes, ko viņi mēģina maskēt ar agresiju un augstprātību.” Rajevskis uzskata, ka aprīļa beigās paredzētie protesti varētu kaut ko mainīt valdības sacietējušajā dienaskārtībā.
Taču ir kāds “postskriptums”, par ko der padomāt tumšajos vakaros. Skolotājiem protestēt vajadzētu ne tikai pret niecīgajām algām, bet arī - iespējams, pat vairāk - pret izglītības sistēmas debilizāciju, pret tā dēvēto “kompetenču izglītību”, kas producē gara un morāles tizleņus, kuri, sasnieguši pilngadību, piedalās Saeimas vēlēšanās un ievēlē tos... kurus nu ievēlē. Ja turpināsies izglītības degradācija, varēsim nebrīnīties, ka vara kļūst arvien tizlāka. Tas būs tikai loģisks iznākums. Un nekādus protestus tad arī nevajadzēs: visi būs apmierināti - gan virsotnēs sēdošie, gan tupus rāpus klunkurējošie.
