Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.
Kad man bija 11 gadu, pirmo un vienīgo reizi galvā uzliku kreppapīra vainagu, jo tādi bija stabilā modes virsotnē ap Jāņu laiku, kas līdz 1966. gadam bija vārdā nepieminams, jo buržuāziski nacionālistisks. Vainags maksāja, šķiet, kādus pāris rubļus, kurus pusgada laikā biju sakrājusi, pērkot veikalā pienu un maizi.
Nu, tā, uzliku galvā un sāku grozīties gaiteņa spoguļa priekšā. Pienāca vecmamma, paskatījās uz mani, brīdi paklusēja un klusi noteica: “Ņikod. Ņikod naļīc māslus iz golvis. Golvai byus gryuti.” Nākamajā mirklī viņa noņēma manu dikti skaisto rožvainagu un iemeta virtuves plītī, uz kuras gatavojās vakariņas. Sāku raudāt, nesaprazdama šādu attieksmi pret ilgoto rotu...
Vecmamma klusēja. Arī mamma, vēlāk atnākusi no darba, neko daudz nerunāja. Tikai pateica, ka tādi vainagi ir bezgaumīgi, bet - ja tik ļoti gribas vainagoties, rotu var sapīt no pļavas ziediem. Mazais skuķis Elita toreiz īsti neizprata jēdzienu “bezgaumīgs”, bet tas iespiedās apziņā kā kaut kas ļoti slikts. Šādus mākslīgo puķu vainagus vairs nekad nepirku, par galvā likšanu nemaz nerunājot.
Toties 23. jūnija vakarā, bija jau sešdesmito gadu beigas, mēs kopā ar klasesbiedriem - Andri, Eduardu, Baibu un Silviju - gājām uz jūras malu, saņēmušies rokās pa kārtīgām kalmju žūksnim. Pie jūras bija daudz cilvēku, visi vienkārši pastaigājās, jo Jāņu svinēšana oficiāli nenotika. Redzējām, ka vietām pārdrošnieki bija sakūruši ugunskurus: piebrauca milicijas “bobiki”, formās tērptie likumsargi ar ugunsdzēšanas aparātiem apšļāca liesmas un izspārdīja gruzdošās pagales... Cilvēki pajuka pa malām. Kādu nepakļāvīgo arī iestūķēja “bobika” pakaļgalā.
Mēs gājām tālāk. Ja ieraudzījām pretim nākam kādu līdzīgu kompāniju, priecīgi metāmies “kaujā” - sitām ar kalmēm pa plikajiem stilbiem, dabūjām atpakaļ un draudzīgi šķīrāmies. Reizēm gan gadījās negodprātīgi “jāņotāji”, kuri starp kalmēm bija salikuši arī nātres, un tas mūsu stilbiem nebija patīkami. Tie parasti bija iecepurojušies kreppapīrā, un mēs tad jau zinājām, ka tie nav “mūsējie”, tie ir svešinieki, kuriem mūsu Jāņi ir tikpat sveši kā mēs, latviešu bērni.
Bet mēs jutāmies droši un pamatīgi: mums vecāki jau bija šo un to pastāstījuši par Jāņiem, un tas mums šķita romantiski un dažbrīd pat pārdroši - latviski svētki, kaut kas noslēpumains un mazliet aizliegts.
Ar noslēpumainību padomju laiku Jāņiem tolaik bija maz sakara, ar aizliegumiem - cik tik uziet. Bet sākotnēji bija pat atbalsts. Okupācijas vara jau 1941. gadā izdomāja, ka jāspodrina savas spalvas: Jāņu diena - 24. jūnijs - jau maijā tika pasludināta par tautas svētku dienu un brīvdienu. Taču 14. jūnijā notika deportācijas, un Jāņi ieguva baisu nokrāsu.
Pēc kara, 1945. gada 19. jūnijā, laikraksts “Cīņa” publicēja Latvijas PSR Arodbiedrību centrālās padomes prezidija lēmumu, kura galvenā doma bija: pārvērst Jāņus par padomju propagandas svētkiem, arodkomitejām piesaistīt plašas strādnieku masas šo svētku svinēšanā, organizējot izbraukuma referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem utt. Tolaik Jāņus sāka dēvēt par līgosvētkiem, jo krievvalodīgajiem bija grūti izrunāt “Jaņisa ģeņ”, daudz vieglāk bija “ļigo”.
Jāpiebilst, ka nosaukumu “līgosvētki” vēl gadsimta sākumā ieviesa un izmantoja komponists Emilis Melngailis, kurš 1928. gadā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” atzina to par jaunības kļūdu un pat muļķību, piebilstot: “Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nonācis īstos senvārdos: Jāņa diena, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai arī uz īsu brīdi.” Tā nu mēs tagad nereti izmantojam Melngaiļa jaunības kļūdas un padomju propagandas mistrojumu, saukādami Jāņus par līgosvētkiem.
1950. gadā Jāņus izņēma no oficiāli svinamo dienu saraksta, savukārt pēc tam, kad 1959. gadā tika nosodīti latviešu nacionālkomunisti, sākās gatavošanās posmam, kurā Jāņus apkaroja konsekventi un nežēlīgi. To visu uzsāka Arvīds Janovičs Pelše, kurš, saklausījies Latvijā oficiālā vizītē iebraukušo PSRS kompartijas vadoni Hruščovu, secināja, ka nekādi “dzīrotāju un dziedātāju” svētki nav pieļaujami. Tāpēc tika aizliegts viss, kas saistīts ar Jāņiem: dziesmas ar Jāņu pieminēšanu, rakstniecība, filmas un pat ēdieni. Aizliegumi sākās laikā, kad par Latvijas kompartijas pirmo sekretāru kļuva Pelše, un viņa melnās, antilatviskās valdīšanas laiks bija no 1959. gada līdz 1966. gadam, kad viņu nomainīja nākamais Maskavas satraps Augusts Voss.
Propaganda Pelšes laikā bija tik masīva, ka Jāņu “antisociālistisko” dabu mēģināja pierādīt ar publikācijām un lekcijām, sak, tie ir pļēguru, atpalikušu elementu, buržuāzisko nacionālistu un
ekspluatatoru svētki. 1961. gadā avīzē “Cīņa” tika nopublicēts ievadraksts. “Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas. Darbaļaužu audzināšanā ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ka svinēt vai nesvinēt ir katra pilsoņa personiska darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinību un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jaunā laika svētki un svinības,” tajā bija teikts.
Līdz 1966. gadam - līdz Pelšes valdīšanas beigām - bija aizliegts viss, kas saistījās ar Jāņiem: aizliedza Rūdolfa Blaumaņa lugu “Skroderdienas Silmačos”, jāņogas pārdēvēja par sarkanajām upenēm, koriem bija pieteikts, ka, dziedot Raiņa “Senatni" ar Emīla Dārziņa mūziku, vārdi “jāņugunis spīgo” jāizpilda ar fonētisku nomuļļāšanu. Nu un tā tālāk... līdz pilnīgai komunisma uzvarai, ko PSKP 22. kongresā, kas notika 1961. gadā, plānoja jau 1980. gadā.
Savukārt Vosa valdīšanas laikā (līdz 1984. gadam) - lai pielabinātos “padomju Latvijas tautai” - tika pieļauti dažādi pseidotautiski elementi, piemēram, kreppapīra galvas rotas un dižas sombrero cepures. “Ļigo” svētki izvērtās farsā, un daudz netrūka, lai latvieši aizmirstu Jāņu sākotnējo jēgu...
Līdz komunisma uzvarai - par laimi - netikām, toties mūsdienās ir gana daudz marksistu, kuri pamanās ne tikai noniecināt Jāņus, bet arī tiem piekārt neizprotamas birkas. Tā, piemēram, kremļa propagandisti savulaik mēģināja saistīt Jāņus ar nacismu, ar postģermāņu tradīcijām, kurām, izrādās, Hitlera partija esot pievērsusi lielu uzmanību.
Šī apokaliptiskā teorija neguva atsaucību pat vietējo komunistu vidū, kaut arī viņu mērķis - tāpat kā mūsdienu progresīvajiem jaunkomunistiem - bija iznīdēt visu nacionālo.
Bet kas tad mums ir Jāņi? Astronomiskais kalendārs teic, ka Jāņi būtu jāsvin 21. vai 22. jūnijā - saulgriežos, saulstāvē, kad visi rotā visīsāko nakti un visgarāko dienu. Pirms simtiem gadu tā arī bija, taču tagad šos svētkus svinam pāris dienas vēlāk, un tas ir kristīgās baznīcas nopelns, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā. Kopā ar Kristus un Marijas dzimšanas dienu tā ir vienīgā, ko atzīmē liturģiski. Nav īsti zināmi šo svēto īstie dzimšanas datumi. Taču Jāņa Kristītāja dzimšanas diena sasaistīta ar ļoti seniem un harmoniskiem mūsu tautas kultūras svētkiem.
12. gadsimtā, kad vācu krustneši sasniedza mūsu krastus, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un iezemiešu nesaprotamā, pagāniskā līksmība, kas notika pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Pirmie bīskapi centās šos svētkus iznīdēt, taču Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par dievvārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās ar to visu sadzīvot. Vēlāk baznīca nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai līdzīgai izpriecai…
Jāņi ir vislatviskākie svētki, tie ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas senču tradīcijas. Svētku pamatā ir pagāniskās tradīcijas, saistītas ar zemkopību, zemes auglības, saules un falla kultu. Pat kristīgajai baznīcai to visu neizdevās noslāpēt, kaut arī svētkus pielāgoja Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai.
Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dziedinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs vai jāvārtās rīta rasā. Jāņuguns jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī ir ticējums: “kas gulēja Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu”, tādēļ svinētāji cenšas visu nakti palikt nomodā, jo kādam taču ugunskurs jāsargā.
Un mēs arī sargājam: “Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,/Tik mēs arī šeit dzīvosim.” To teica Māris Melgalvs, un mēs viņam pievienojamies. Mums jāturas pie latviskuma, pie mūsu sentēvu tradīcijām. Bez šīm ugunīm mums neizdzīvot.
