“Neaizrijies! Neapvemies!” – šie spožie vārdi, kurus premjere Evika Siliņa Saeimas zālē veltīja deputātam Edvardam Smiltēnam, viņai vilksies pakaļ kā dubļains striķa gabals. Bet varēja notikt arī citādi, ja vien iedomātās debesīs dzīvojošā premjere būtu vismaz nojautusi, ka pēc tādas neglītas izgāšanās vajag atvainoties. Tas būtu pašsaprotami. Aptaujāju, ko par to domā valsts augstās amatpersonas un politologs.
Uzdevu jautājumu Valsts kancelejas direktoram Raivim Kronbergam: “Kad un kādā veidā premjere Evika Siliņa atvainosies Edvardam Smiltēnam un Saeimai par savu izlēcienu Saeimas sēdē, izkliedzot “Neaizrijies! Neapvemies”?”
Uz šo jautājumu saņēmu atbildi: “Deputāts Smiltēns izteica personīgus aizvainojumus no Saeimas tribīnes, uz kuriem sekoja reakcija. Opozīcijas organizētajā kampaņā neiesaistāmies.” Šo izvērsto atbildi parakstīja ministru prezidentes padomniece stratēģiskās komunikācijas jautājumos Elīna Lidere.
Stratēģiskā komunikācija - tas skan lepni. Īpaši tad, ja tās ietvaros tiek izklāstīts kaut kas patiesībai neatbilstošs. Tāpēc paturpināju saraksti: “Es uzdevu jautājumu par to, kad un kā Siliņa atvainosies Smiltēnam un Saeimai, nevis par kaut kādu opozīcijas kampaņu. Konkretizējiet, lūdzu, kādus personiskus aizvainojumus izteica Smiltēns?”
Atbilde, protams, nesekoja. Bet paskaidrošu, ka Smiltēns līdztekus vieglai budžeta kritizēšanai beigās teica: “Jūs neesat šīs valsts vadītāja, kas valsti kaut kur vestu. Jūs esat šīs valsts valdītāja, un 2026. gadā tas mainīsies.” Un par kādu kampaņu ir runa?
Atgādināju Raivim Kronbergam, ka joprojām neesmu saņēmusi atbildi uz savu jautājumu. “Atvainojos par kavēšanos ar atbildi, tīri mans personīgais viedoklis, replikas jeb starpsaucieni Saeimā ir atļauti ne tikai opozīcijai, bet arī pozīcijai,” saņēmu Raivja Kronberga atbildi. Ja starpsauciens ir tirgussievas cienīgs mudinājums “neaizrīties un neapvemties”, tad sagaidīsim arī “biezākus” izsaucienus. Ar nepacietību gaidām!
Šo Kronberga tekstu diez vai varētu nosaukt par nopietnību, tāpēc atgādināju, ka joprojām nav atbildēts uz manu jautājumu.
Acīmredzot mani jautājumi Kronbergam jau bija apnikuši, tāpēc beigu beigās saņēmu ērcīgu atbildi: “Tas nebija adresēts ne Saeimai, ne sabiedrībai! Privāta replika bijušajam partijas biedram, un par to atvainoties premjerministre neplāno!”
Bet vai nu tik saprātīgam cilvēkam kā Raivis Kronbergs vajadzētu skaidrot, ka privātas replikas cilvēki izsaka viens otram tā, ka pārējie nedzird. Taču šo dzirdēja ne tikai Saeima, bet arī visi, kuriem ir internets. Tātad praktiski visa valsts. Un, re, kur tā sāls: “bijušais partijas biedrs”! Tātad premjeres nepatika pret Smiltēnu, kurš pametis “Jauno vienotību”, izlauzās uz āru.
Politologs Filips Rajevskis uzskata, ka šajā skandālā ir divas svarīgas lietas. “No stratēģijas viedokļa: vai nu tu uzreiz atvainojies un aizver ciet šo stāstu, bet, tā kā Siliņa jau sākumā pateica, ka neatvainosies, tad jāturas līdz pēdējam. Ja viņa atvainotos tagad, pēc piecām dienām, tas būtu vēl sliktāk. Ir jābūt konsekventam savā rīcībā - no komunikāciju teorijas viedokļa. Ja pateica, ka neatvainosies, tad neatvainosies, ejiet jūs visi ieskrieties,” viegli smaidot, saka Rajevskis.
Rajevskis piebilst, ka mēs neviens nezinām Siliņas un Smiltēna attiecību dinamiku: “Viņa izteica repliku savam bijušajam partijas biedram. Un tā jau nebūtu problēma atvainoties deputātiem vai sabiedrībai, bet viņa to teica personiski Smiltēnam, un piektdien Saeimā izteiktā replika izauga par lielu skandālu. Ja es būtu Siliņas padomdevējs, es, iespējams, ieteiktu viņai uzreiz atvainoties, bet piektdien neviens nevarēja zināt, ka šis notikums pārvērtīsies par šādu publisku problēmu.”
Rajevskis replikas skandālu salīdzināja ar Kariņa lidmašīnām: “Kariņam arī vajadzēja uzreiz atvainoties, uzbērt pelnus uz galvas, un tad viņa politiskā karjera būtu izveidojusies pavisam citādi. Piektdien vakarā es vēl nevarēju pateikt, ka Siliņas notikums pārtaps par tādu skandālu, ka mēs to redzēsim TV un lasīsim avīzēs, ka būs sakomponēta dziesma un tiks drukāti krekliņi ar attiecīgajiem uzrakstiem. Visbeidzot: ja Siliņa izvēlējās šo skandāla ceļu, tad lai viņa konsekventi iet šo ceļu. Vissliktākais ir nekonsekvence. Un tā īpaši bija raksturīga Kariņa valdībai - tāda raustīšanās.”
Ierasti diplomātisks bija Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, atbildot uz jautājumu, vai Evikai Siliņai vajadzētu atvainoties: “Mēs gaidām no politiķiem - tie būtu Saeimas vai pašvaldību deputāti, vai Valsts prezidents - konstruktīvu, cieņpilnu diskusiju par to, kā valstij labāk attīstīties. Vieniem politikā patīk kritizēt, un jo krāšņāki epiteti, jo spēcīgāka diskusija. Gaidu, ka mūsu politiķu diskusijas kvalitāte uzlabosies. Bet es neesmu bērnudārza audzinātājs, kurš Pēterītim vai Ilzītei pateiks, kā labāk uzvesties. Tas ir politiķu pašu jautājums, un viņu darbu reizi četros gados vērtēs sabiedrība. Atstāšu to vēlētāju ziņā. Mēs šo jautājumu pārrunājām tikšanās reizē ar premjeri. Mums mazāk jādiskutē par krāšņiem epitetiem, bet Saeimas diskusijās par budžetu to netrūka ne no pozīcijas, ne opozīcijas puses. Pie tā arī paliksim.”
