Pēc neredzēti spraigām diskusijām Saeima pagājušajā nedēļā galīgajā lasījumā atbalstīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces („Attīstībai/Par”) ilgi sapņoto administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz no 2021. gada jūlija Latvijā pašvaldību skaitu samazināt no 119 līdz 42, turpmāk būs 10 valstspilsētas, bet vietējām kopienām vietējo jautājumu risināšanai būs savi vēlētie pārstāvji jeb nulles līmeņa pašvaldības.
Skumjajā pašvaldību priekšvēsturē novadu robežas ir staipītas, skaldītas un pārbīdītas līdz nelabumam, un sistēmas uzlabojumi ir nepieciešami, taču diezin vai arī tagad reforma ir gatava. Tās pieņemšanas gaitā bija vērojami uz racionāliem argumentiem nebalstīti dažu valdošo partiju centieni pārveidot pašvaldības tā, lai pašām palielinātos izredzes uzvarēt vēlēšanās, kad tās notiks jaunajās pašvaldību robežās. Bija arī bezkaunīga varas muskuļu izrādīšana centienos pazemot jelgavniekus un ventspilniekus, atņemot Jelgavai un Ventspilij pilsētas statusu. Vismaz tas tagad ir novērsts.
Bet ir palicis gana daudz īgnu pašvaldību, kuras nepavisam nav priecīgas par jauno kolhozu, kurā tās tiek iedzītas ar varu un kur ir bažas, ka dzīve pēc reformas būs vēl pelēkāka un trūcīgāka nekā līdz šim.
Pašvaldības nav slēpušas dusmas par to, ka Rīgas kungi viņās neklausās, turklāt koronavīrusa ārkārtas situācijas attālinātais e-Saeimas režīms sekmēja nedzirdēšanu un ignoranci vēl vairāk.
Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums vēl jāizsludina Valsts prezidentam Egilam Levitam. Viņam kā konstitucionālo tiesību ekspertam jau nu gan vajadzētu pamanīt, ka īsti labi nav. Starplaikā Satversmes tiesa par neatbilstošu Satversmei ir atzinusi Pūces rīkojumu par Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas nolikuma darbības apturēšanu. Proti, Pūces rīkojums ir kāpis pāri pašam pirmajam pamatlikuma pantam, kurā teikts, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska valsts. Apturot iedzīvotāju izteikšanās brīvību, ministrs ir mazliet tā piesmacējis demokrātiju. Pūce ir izteicies, ka Satversmes tiesas spriedums uz administratīvi teritoriālo reformu neattiecas. Viņš tā, protams, var paust, taču tā tas gluži nav - attiecas gan un pat ļoti attiecas. Ja ir kāda neapmierināta un principiāla pašvaldība, tā var gan aptauju rīkot, gan arī meklēt iespējas apstrīdēt savu likvidāciju.
Ne mazāka juridiska ķibele ir ar to, ka likums ir tapis digitālajā ciparu e-Saeimā, kur principā varētu arī likumus pieņemt, taču šādas procedūras nav nostiprinātas Saeimas kārtības rullī, kurā nav neviena vārda, ka likumus varētu pieņemt videokonferences režīmā. Ja atbilstīgi grozījumi būtu veikti, tad viss būtu kārtībā, taču tagad ir pat diezgan liels pamats apšaubīt jebkura e-Saeimas pieņemtā normatīvā akta leģitimitāti. Tātad arī administratīvi teritoriālā valsts kartes pārzīmēšanas likuma likumība, iespējams, nemaz nav likumīga. Par to varētu strīdēties juristi, par to varētu spriest Satversmes tiesa.
Taču nācijas vadonis Levits diezin vai gribēs saecēties ar valdošo koalīciju un norādīt, ka jālabo likumdošanas brāķis. Ja Levits neko neteiks, „tiesiskuma koalīcija” savā tiesiskā nihilisma uzvaras gājienā turpinās rullēt uz priekšu, uz jaunām darba slavas virsotnēm.