Piektdien Saeimas ievēlētais jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns dos zvērestu Augstākās tiesas priekšsēdētājam un stāsies pie amata pienākumu pildīšanas.
Stukāns iepriekš ir teicis, ka Ģenerālprokuratūru viņa vadībā gaida lielas reformas. Viņš sola prokurora lomas mainīšanu pirmstiesas izmeklēšanā ‒ izpētīt prokuratūras struktūru, lai maksimāli lietderīgi izmantotu prokurorus tieši izmeklēšanas nodrošināšanā. Viņš ir apņēmies mainīt prokurora lomu gan pirmstiesas izmeklēšanā, gan tiesā. Iepriekš viņš strādāja par Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāju un, konkurējot ar citiem spēcīgiem juristiem, izrādījās pirmais starp līdzīgiem. Ģenerālprokurors tika ievēlēts atklāti, kas gan ir liela nejēdzība, jo šāda veida, ar represīvu varu apveltītām amatpersonām nevajadzētu atklātu ievēlēšanu. Bet, ja lielākā daļa sabiedrības un likumdevējs uzskata, ka tā vajag, tad tā notiek. Stukānu ievēlēja vienbalsīgi.
Pagaidām nav zināms, un arī pats Stukāns vēl nevar pateikt, kādi būs konkrētie reformu soļi, jo viņam vispirms nāksies ienirt dažādu kadru anketu, finanšu papīru, apsūdzību, spriedumu un normatīvo aktu jūrā. Viņa priekšgājēji ir atstājuši mantojumā arī diezgan aizdomīgus darījumus, no kuriem pats dīvainākais ir prokurora Anda Mežsarga 2007. gada 17. decembra lēmums par aresta uzlikšanu mantai un tās nodošanu glabāšanā tolaik vēl Šveices advokātam, bet tagad atpūtniekam Krētas salas muižiņā ar olīvu birzi un eļļas spiestuvi Rudolfam Meroni. Šogad februārī ir sākts kriminālprocess par, iespējams, nelikumīgām darbībām ar Ventspils mēram Aivaram Lembergam, viņa bērniem Līgai Lembergai un Anrijam Lembergam kriminālprocesos arestēto mantu un aktīviem. Te runa nav tikai par Ventspils mēra un viņa bērnu mantu, bet, iespējams, arī par īpašumu, kas pieder daudziem tranzītuzņēmējiem, kuri 12 gadus ar sāpi sirdī noskatās, kā viņu manta, iespējams, simtiem miljonu dolāru vērtībā tiek izķiņķelēta.
Vismaz līdz šim nav dzirdēts, ka prokurori ļoti interesētos, ko ar uzņēmumu aktīviem dara olīveļļas spiedējs, cik tur vēl ir palicis un vai Latvija vairs kaut ko var atgūt.
Rūgts mantojums jaunajam ģenerālprokuroram būs arī daudzas citas lietas, kas radušās kašķos starp politekonomiskiem grupējumiem vai „mentu karos” starp specdienestiem. Šīm lietām ir viena kopīga iezīme, ka tajās ir pamaz faktūras, bet ir daudz visāda veida propagandiskas aģitācijas un pretinieka demonizācijas. Dažkārt faktu nav nemaz.
Neba nu tā būs, ka Saeimas bezkompromistiski tiesiskās galvas, kas jūsmīgi un pieglaimīgi iecēlušas Stukānu par ģenerālprokuroru, tagad rātni sēdēs un neko nedarīs. Saprotams, ka politika un aiz tās stāvošie naudasmaisi visādos veidos centīsies spiest uz viņu un pieregulēt, kurus pilsoņus saukt pie taisnās tiesas, bet kurus tā kā nevajadzētu. Neatkarība, objektivitāte, principialitāte, profesionālisms ir tas, ko vajag mūsu valstij no Ģenerālprokuratūras un tiesu varas. Pagaidām nav zināms, Stukāns to spēs nodrošināt - dzīvosim, redzēsim.
