Ir dzirdēts tāds domu grauds, ka neviens nav netolerantāks kā par savu taisnību pašpārliecināts liberālis. Tas tik ļoti atbilst vairākiem mūsu zemē populāriem politikas un mediju tēliem. Viens no politiķiem, kas par visu vari jau sen un intensīvi cenšas šo tēzi pierādīt, ir Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par”, AP).
Ja Rīgas ārkārtas priekšvēlēšanu laikā pietrūkst ideju par asfaltu, kokiem un kanalizācijas vākiem, kas būtu īstās vēlēšanu tēmas, vajag sagudrot kaut ko citu, par ko cepties un pievērst sev garantētu ļaužu uzmanību. Redzam, ka Nacionālās apvienības Saeimas deputātam Jānim Iesalniekam un AP Saeimas frakcijas vadītājam Pavļutam tas brīnišķi izdodas. Abi ir no vienas valdošās koalīcijas, taču tas nekavē sarīkot verbālas vervelēšanas mačus. Elektorāts sadalās divās pretējās līdzjutēju komandās un auro.
Jo Iesalnieks 13. jūlijā tīmekļa vietnē „Twitter” bija kopīgojis ierakstu, kuram pievienots attēls ar teksta norādi „No LGBT brīva zona”. Tas, pēc Pavļuta domām, ir saistīts ar sociālā naida un nesaticības izraisīšanu pret noteiktu sociālu grupu ‒ LGBT personām Latvijā ‒ un „pirmšķietami norāda uz Saeimas deputātu ētikas kodeksa pārkāpumiem”.
Pavļuts ir lūdzis Saeimas Ētikas komisijai vērtēt, vai Iesalnieks nav veicinājis naidu pret LGBT kopienu.
Nu diezin vai Iesalnieks, siltajos vasaras vakaros pie datora sēdēdams un šo attēlu pārpostēdams, kaut kā speciāli grasījās sakurināt naida ugunsgrēku. Šis politiķis kopš sākta gala nav slēpis savus supersīksti konservatīvos uzskatus attiecībā pret visu, ko vien var iekonservēt - pret bēgļiem, krieviem, gejiem un tādā garā. Viņu var lamāt un viņam var nepiekrist, bet nu tāds viņš ir, un tādi ir viņa uzskati. Diezin vai Iesalnieks rīt piepeši pamodīsies ar dziesmu par tautu draudzību vai toleranci pret seksuālajām minoritātēm un turpmāk mīs tikai platus, gludus un pareizi politkorektus ceļus.
Nav ne vainas arī, ka partija AP ir vienīgā, kas uzņēmusies paust visa veida minoritāšu aizstāves lomu, kas nav viegla nasta politikā.
Bet te runa nav īsti par gejiem. Runa ir par cenzūru.
Pavļuts ne tikai skubina uz Iesalnieka ētikas izvērtēšanu, bet piesauc Krimināllikuma 150.pantu, kas paredz sodīt par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu.
Krimināllikumā minētā darbība var izpausties fiziska aizskāruma veidā (vardarbībā), verbāla aizskāruma veidā (mutvārdos un rakstveidā) un citā naida izpausmes veidā, piemēram, mantas tīšā iznīcināšanā un bojāšanā ‒ izsistos logos, pārdurtās automašīnas riepās u.c., atzīmējis Pavļuts. Konkrētajā gadījumā noziedzīgais nodarījums esot veikts ar fotoattēlu, kurā bijusi stilistiski attēlota emblēma, kas apzīmē no noteiktas sociālās grupas ‒ LGBT personām ‒ brīvu zona, skaidroja politiķis, piebilstot, ka minētais ieraksts tekstuāli līdzinās Otrajā pasaules karā izmantotajam apzīmējumam „judenfrei” jeb „brīvs no ebrejiem”, kas tika izmantots kā apzīmējums teritorijām, kur ebreji tika izvesti vai noslepkavoti.
Bet nu tad vajag gan aizdomāties tik tālu, ka piesaukt pārdurtas riepas un ebreju genocīdu!
Tad jau Iesalnieks ir gandrīz vai Hitlers un viņam jāatbild gan par ebreju grautiņiem, gan par sarkano khmeru briesmu darbiem Kambodžā.
Turklāt Iesalnieks nemaz nav „kriminālā” attēla autors, bet tikai nospiedis „share” uz tā, pierakstot tur kaut ko klāt. Taču Pavļuts uzsver, ka personai nav obligāti jābūt apstrīdēto izteikumu vai citāda veida naida izpausmju autoram, jo noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse var izpausties, arī izplatot citu personu izteikumus, kas vērsti uz naida kurināšanu.
Pavļutam gribētos, lai Iesalnieks nonāk uz apsūdzēto sola un tur taisnojas, ka nav gribējis nekādu naidu kurināt. Iesalniekam atkal tas būtu kā medusmaize - tiesas prāva būtu tribīne, kur izpausties, ka viņš nav pret minoritātēm, bet pret LGTB politiku un tādā garā. Notiesājošs spriedums diezin vai politiķim tur draud, bet fanu pūļi internetā un varbūt arī pie tiesas nama mobilizētos jo kupli.
Politiķiem ir jautri, taču ļoti negribētos, lai viņu kampaņošanas rezultāts būtu mūsu valstī ievazāta absurdā Krievijas tiesu sistēmas prakse kriminālvajāt personas pat par „share” nospiešanu uz internetā pamanītas bildītes vai filmiņas. Kāda sieviete bija sašutusi par internetā redzamo vardarbību pret bērnu un palaida video tālāk tīklā, bet viņu sauca pie atbildības par to, ka viņa it kā propagandējusi vardarbību un pedofiliju. Internetā ir milzum daudz visādu blēņu, murgu un frīku iznešanās. Ja kāds nospiež „like” uz internetā ieraudzītas bildītes, tas nenozīmē, ka viņš atbalsta to, kas tur attēlots. Varbūt viņš atzinīgi novērtē fotogrāfa darbu vai ir kāds cits motīvs.
Pastāv arī ironija, sarkasms, feļetona žanrs. Lasot rakstītu tekstu, nav dzirdama intonācija, ar kādu autors to saka. Feļetonistam Egilam Līcītim dažkārt ir tādi teksti, kur vieni smejas vēderus turēdami, bet citi viņa absurdo sazvērestības teoriju pārstāstus uztver kā nopietni domātus pasaules slepeno varu atmaskojumus. Partijai AP pagājušajā gadā nepatika Līcīša ironija par slaveno zviedru meiteni, klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu, kur partija saskatīja nicinošu attieksmi. Sašutusī AP pat vērsās Mediju ētikas padomē ar „kļauzu”, ka nedrīkst par Tūnbergu rakstīt tā: „Kaujinieciskais zviedru meitietis Grēta nav Grētiņa pie ratiņa.” Partija sevi iztēlojas kā pašu progresīvāko nākotnes partiju, taču neparaugās spogulī, cik šāds uzbrukums žurnālistam izskatās provinciāli un smieklīgi.
Paradokss, bet AP, kas pozicionējas kā liberāls un iecietīgs politiskais spēks, aktīvi necieš, ja kāds pauž tās ideoloģijai pretēju viedokli vai pat tikai domā no AP uzskatu matricas atšķirīgā veidā.
AP nevis diskutē un pierāda savu taisnību, bet cenšas oponentam aizbāzt muti - saukt uz ētikas padomju tepiķa, uzsūtīt represīvās struktūras, lai tās soda un bāž cietumā. AP tīši jauc kopā divas dažādas lietas. Krimināllikuma panti ir paredzēti darbībām, kas ir noziegumi. Ja ir veikts noziegums, tad, protams, ir jābūt sodam. Nedrīkst aicināt uz vardarbību, nedrīkst diskriminēt kādas etniskas vai sociālas grupas. Bet nedrīkst arī ieviest cenzūru. Cenzūra nav atļauta, kā tas izriet no Satversmes 100. panta.
