Covid-19 slimība ir lipīga un nejauka, kā saka veselības ministre Ilze Viņķele. Par to jau arī nav šaubu. Slimība varbūt nav tik ļoti bīstama tiem, kam ir stipra imunitāte, lai gan arī nekad nevar zināt. Tiem, kam ir jau liels vecums un vairāku slimību komplekts, klāt vēl saķert kovidu var būt nāvējoši.
Baktērijas un vīrusi ir bijuši vienmēr. Visos laikos ir bijusi vērojama viena likumsakarība - sākumā vīruss ķer ekonomiski aktīvākās zemes un cilvēkus. Posts ir liels. Taču pēc tam sērgas pārceļas uz nabagākām vietām un nabagākiem cilvēkiem, kur šis posts beigās ir neizmērojami smagāks. Sveikā paliek ja nu vienīgi vietas, kas ir pavisam izolētas no pārējās pasaules - senos laikos dažkārt infekcijas plosījās pa visu Eiropu, bet bija kādas laimes saliņas kaut kur Polijas mežos, kur tas tā arī neieviesās.
Šāda laimes saliņa līdz šim ir bijusi Latvija, kas dietin dejoja un nesaprata, kāpēc cita pasaule tā bēdājas. Ķīnā, Irānā, Itālijā bija pilnīgas šausmas. Pēc tam arī ASV, Brazīlijā, Indijā. Nav nekāda skaistā aina Krievijā un daudzviet. Spānijas galvaspilsēta Madride šajās dienās brīžiem ir slēgta iebraukšanai. Daudzviet ir komandantstunda kā kara laikā.
Kamdēļ Latvijā tāds veiksmes stāsts? Laikam jau tā ir bijusi laime nelaimē. Latvijas ekonomika ir salīdzinoši neaktīva, atpalicīga, ir salīdzinoši maz turīgu ļaužu, kas blandītos apkārt pa pasauli un atvestu šurp kovidu. Latvijā ir maz naudas, un, ja ir maz naudas, tad maz arī ļaužu kustības. Nevis kādas viedās valdības politikas rezultāts ir bijis tas, ka kovids neatnāca, bet tieši otrādi - kovids neatnāca uzreiz tāpēc, ka valdības politika ir bijusi tizla. Paldiesiņ valdībai par to!
Taču tagad ir jau mazliet cits posms. Kovids ir atnācis, un tas ir biedējoši. Statistika rāda, ka tas ir aizsniedzies arī līdz reģioniem - saslimstība ir Daugavpilī, Kuldīgā un citur. Laime, ka kovids nav mēris, kas nokauj visus, bet kauj tikai vārgus. Taču pie mūsu valsts nožēlojamās veselības aprūpes sistēmas tas ir diezgan bailīgi. Jau bez visa Covid-19 cilvēki stāvēja bezgalīgās rindās pie ārstiem, mēdza būt tā, ka akūtos citu slimību gadījumos sasirgušais gulēja koridorā un neviens dakteris pie viņa stundām nepienāca. Bet tagad vēl kovids…
Visā pasaulē cilvēki ir neapmierināti ar visa veida ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti uz to, lai veselības aprūpes sistēma nepārslogotos. Taču ‒ kas mums par citu pasauli? Mums ir sava valdība un tās rīcība. Diemžēl šī rīcība ļoti bieži nav saprotama ‒ nav redzama konsekvence un pasākumu mērķtiecība. Kāpēc maratonu te atļauj, bet pēdējā brīdī atceļ? Kāpēc līdz pēdējam brīdim maratonu grasījās atļaut, bet pirms tam motorsporta sacensības, kurās salīdzinoši ir daudz mazāk ļaužu čupošanās, uzreiz saknē stingri aizliedza? Kāpēc nedrīkst dejot, bet dzert drīkst? Kāpēc līdz pulksten desmitiem vakarā varēja būt vaļā dzertuves, bet pēc tam tās bija jāslēdz? Vai kovids aktivizējas tieši uz nakti? Milzīgu īgnumu tīmekļa sociālajos tīklos redz pret Alda Gobzema saaicināto pulcēšanos 10. oktobrī, bet šīs pašas politiskās aprindas, kas tagad Gobzemu tik nikni noliek, pirms vēlēšanām ļāva brīvi drūzmēties ļaudīm Tērbatas ielā.
Kā nelāga āža kāja no visa šā pasākuma lien ārā politiķu savtība, pat visbezkaunīgākajā veidolā. Izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) jau pirmajā pavasara panikas laikā nokārtoja saviem partejiskajiem draudziņiem valsts naudu mazjēdzīgo televīzijas mācību stundu veidošanai un raidīšanai. Šiem pašiem darboņiem, jādomā, ir sapnis, lai atkal skolas aizveras un viņi varētu turpināt uzvārīties. Tātad ir ļaudis pašās visvaldošākajās aprindās, kuriem kovids ir peļņa un labklājība, bet nekovids - sausa maize bez sviesta.
Ja kovida nebūtu, ko ēstu tie nabadziņi, kam tagad iedalītas valstiskā pasūtījuma naudas visādu pseidopētījumu veikšanai un padomu došanai? Kovids - labklājība. Ja nebūs kovida, naudas straumes aprausies.
Finanšu ministrijas un arī valdības kopumā sociālā politika pavasarī bija nevis sociāli atbildīga, pat ne sociāli bezatbildīga, bet sociāli naidīga - ar skarbiem ekonomisko darbību ierobežojošiem lēmumiem lielai daļai ļaužu tika būtībā aizliegts pelnīt naudu, taču kompensācija tika piešķirta tikai nelielai daļai zaudējumu cietēju nezin pēc kādiem kritērijiem ‒ pēc principa, ka vājākais zvēriņš mežā ir nevis zaķītis, bet vilks.
Kovids ir brīnišķi izmantojams, lai valdošā koalīcija varētu izveikt savus manevrus, neklausoties opozīcijā un lai arī sabiedrība mazāk ko redz un saprot. Atkal ir attālinātā Saeimas plenārsēžu kārtība. Žurnālisti politikas procesu ir spiesti vērot pa lielu gabalu. Saprotams, ka aktuāls ir budžets, kas jāizstumj cauri pēc iespējas ātrāk un necaurspīdīgāk.
Tas, ka Latvija atpalika sērgas izplatības ziņā, bija veiksmes stāsts neveiksmē - saistīts ar atpalicību ekonomiskajā aktivitātē. Vēl ir tādi faktori kā Latvijas iedzīvotāju tradīcijas, mēs mēdzam salīdzinoši mazāk apskauties un bučoties, nekā pie citām tautām pieņemts, kas laikam ir labi, lai infekcija tik ātri neizplatītos. Taču tagad veiksmes stāsts ir beidzies. Katrā ziņā nav vairs pamata stāstīt propagandiskas pasakas, ka Latvijā ir Eiropā visviedākā valdība, jo pie mums ir vismazākā kovida izplatība. Turpat vien, kur ir cita Eiropa, jau tūlīt būsim. Dievs dod, lai drīz nebūtu sliktāk nekā citviet!
