Sēžam grāvī, bet grāvja nav. Ilze Znotiņa

© Ģirts Ozoliņš/F64

„Ilzes Znotiņas vadībā Latvijas banku sistēma kļuvusi ne tikai klientam nedraudzīga, bet arī bīstama, jo naudu, ko viņš tur ielicis, ar vienu rīkojumu var arestēt. Par ko? A, ne par ko,” intervijā Neatkarīgajai stāsta advokāte Daiga Siliņa. Viņa ir arī autore traģikomiskam salīdzinājumam, ka pašlaik notiekošais finanšu uzraudzības jomā atgādina sarkano teroru. Uz to uzreiz ar žēlabu Zvērinātu advokātu padomē vērsās Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa. Viņa bija sarūgtināta par metaforu, ka banku sistēmā redzamais atgādina visdrūmākos padomju laikus. Zvērināto advokātu padome visā nopietnībā izskatīja Znotiņas iesniegumu, bet nekādas sankcijas pret Siliņu neuzsāka. Jo tas, ko saka Siliņa, ir viedoklis, un laikam jau šādam viedoklim ir arī pamats.

„Faktiski šobrīd kriminālprocesi tiek uzsākti ne tāpēc, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums pēc Krimināllikuma 195. panta (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana), bet tāpēc, lai atņemtu īpašniekam tiesības rīkoties ar naudas līdzekļiem, pieļaujot, ka īpašnieks nespēs ticami pierādīt naudas līdzekļu likumīgu izcelsmi,” skaidro Daiga Siliņa un ilustrē šo tēzi ar dažiem konkrētiem piemēriem no savu klientu dzīves. Pirmajā gadījumā aizdomas, visticamāk, izraisījis Uzbekistānas pilsoņa darījums pirms septiņiem gadiem ‒ aizdevuma piešķiršana 300 tūkstoš eiro vērtībā, kas vēlāk tika dzēsts ar metālapstrādes aprīkojuma nodošanu. Nauda glabājās Latvijā kā seifā, bet, kad viņš gribējis dzīvokli pirkt, banka ziņoja, un pēc naudas iesaldēšanas tā tika arestēta.

Citā gadījumā aizdomīgs izrādījās Ukrainas pilsoņa lēmums kara apstākļos pārvest savu naudu uz Latvijas kredītiestādi, kas pēc tipoloģijas esot „līdzekļu noslāņošana”.

Ģirts Ozoliņš/F64

Tātad, ja nerezidenti ir kādu aizdomīgu valstu pilsoņi, viņiem jāpierāda, ka naudas izcelsme ir pareiza. Nekāda nevainīguma prezumpcija nedarbojas, naudu var vienkārši atņemt. Tāpat pastāv iespēja, ka kādam ārzemju pilsonim var neatvērt kontu. Manā acu priekšā bija gadījums, ka kādam Indijas pilsonim viena komercbanka neatvēra kontu. Neko nepaskaidroja. Bankas darbiniece mīļi smaidīja un sacīja, ka nevar atvērt kontu. Par ko? A, ne par ko. Indietim jauna konta atvēršana bija nepieciešama tādēļ, ka šajā bankā būtu bijuši izdevīgāki nosacījumi darījumam. Bet neatvēra. Nu nekā. Indietis ne mazākajā mērā nav saistīts ar kādiem noziedzīgiem grupējumiem, cilvēku un narkotiku tirdzniecību vai masu iznīcināšanas ieročiem.

Faktiski šobrīd apstākļu kopums norāda uz to, ka investori un jebkuri ārzemju pilsoņi tiek sodīti gan par Latvijas banku pakalpojumu izmantošanu, gan par Latvijas Republikas īstenoto politiku investīciju piesaistē.

Kamēr finanšu izlūce Znotiņa stāsta, ka neesot „pretējā grāvja”; advokāte Siliņa norāda uz absolūtu patvaļu. Naudu atņem un neko nepaskaidro.

Naudas līdzekļu ieguldījumu Latvijas Republikas kredītiestādēs veicināja Latvijā īstenotā politika ieguldījumu piesaistē (pēc publiski pieejamiem datiem, kopumā pusotra gada laikā, kopš stājās spēkā grozījumi Imigrācijas likumā, uzturēšanās atļaujas Latvijā pieprasīja 2257 investori un viņu ģimenes locekļi, kas Latvijas tautsaimniecībā ieguldījuši 142,5 miljonus latu), Ukrainas pilsoņu motivāciju veikt ieguldījumus Latvijā veicināja Ukrainas Republikā Krievijas atbalstīta separātistu militārā ofensīva.

Tagad valsts politika ir mainījusies un ar atpakaļejošu datumu ārzemnieki tiek sodīti par to, ka savulaik atsaukušies Latvijas īstenotajai termiņuzturēšanās atļauju izpārdošanai. Krievijas, Ukrainas un citu valstu pilsoņi, no kuriem liela daļa ir bēgusi no kara vai Putina varas vertikāles, ir „uzmesti”. Turklāt, ierosinot kriminālprocesus, tiek jaukti jēdzieni. Nenoskaidrotas izcelsmes līdzekļi nav tas pats, kas ir noziedzīgi iegūti līdzekļi. Tam uzmanību ir pievērsis arī ģenerālprokurors Juris Stukāns. Taču līdz šim finanšu uzraugu pieņemto lēmumu un viņu lietotās tipoloģijas pārvērtēšana nav notikusi. Un nav arī nekādas atbildības sistēmas nepamatotu rīkojumu un ziņojumu pieņemšanas gadījumos. FID drīkst brīvi rīkoties, kā tam patīk, un nav mehānisma FID rīkojumu izvērtēšanai.

Teikt, ka iebraukts otrā grāvī, laikam ir pat par maigu. Latvija ir kļuvusi par īpaši sterilu, „ka tik kaut kas nenotiek” valsti. Tikmēr citas valstis jau joņo apkārt un garām. Uz iebraukšanu grāvī ir bijuši spiesti norādīt mierīgais Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, ļoti rāmā „pokerseja”, premjers Krišjānis Kariņš, pat superlevitējošais un pie grēcīgās zemes reti kad piezemēties varošais Valsts prezidents Egils Levits. Taču Znotiņa uz to ir tikai atbildējusi, ka nekāda pretējā grāvja neesot.

Te rodas loģisks jautājums - kā Znotiņu dabūt nost. A, nekā. Tās procedūras nav nemaz vienkāršas. Znotiņa ir labi iesēdusies un sēž kā ķipis. Znotiņa ir pašlaik varenākā, un visi citi augstie un varenie var stāvēt pie ratiem.

Tas tā kā būtu skaisti, te varētu skanēt aplausi, taču cieš Latvijas ekonomika. Un, jo ilgāk, jo sliktāk.



Komentāri

21. novembrī Starptautiskā krimināltiesa (SKT) izdeva aresta orderus Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu, bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta un vairāku palestīniešu grupējuma “Hamās” locekļu aizturēšanai. Jau nākamajā dienā mūsu Ārlietu ministrija paziņoja, ka respektēs SKT izdoto apcietināšanas orderi Benjaminam Netanjahu. Šis paziņojums izsauca asu reakciju sabiedrībā. Taču neviens (!) politiķis neuzsāka diskusiju par šo absurdo situāciju. Kāpēc?

Svarīgākais